Iepazīstieties — Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienasta plānošanas un koordinācijas nodaļas vecākais speciālists Andrejs Smirnovs. Autors tiem pašiem rakstiem par VUGD bēdīgo statistiku, ko regulāri var lasīt laikrakstā “Ezerzeme” un citos Latgales reģiona masveida informācijas līdzekļos. Turklāt sadarbība ar masu medijiem ir viens no pulkvežleitnanta Smirnova amata pienākumiem.
Par pulkvežiem nepiedzimst — tā joko militārpersonas. Jā, patiesību sakot, ne visi par tiem arī kļūst, neskatoties uz augstāko izglītību un darbu gadu garumā. Jāpiebilst, ka Andrejs Smirnovs ir viens no nedaudzajiem mūsu VUGD pārstāvjiem, kuram aiz muguras ir Ugunsdrošības tehniskā skola un Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledža. Kā arī divdesmit divi nevainojama dienesta gadi, kas atzīmēti ar lielu daudzumu pateicību un ar Iekšlietu ministrijas medaļu “Par ieguldījumu valsts politikas īstenošanas kārtības, drošības un likumdošanas nodrošināšanā”, kā arī ar VUGD sudraba zīmi “Par nopelniem”. Un dod, Dievs, lai par visiem kabinetu darbiniekiem, kāds šodien, nosacīti runājot, ir Smirnovs, kolēģi atsauktos ar tikpat patiesu cieņu.
Par VUGD centrālā aparāta darbinieku Smirnovs kļuva salīdzinoši nesen. 1992. gadā uzreiz pēc arodskolas beigšanas viņš dienēja par vada komandieri Daugavpils ugunsdrošības nodaļā un tikai pēc tam pārcēlās uz Krāslavu. Runā, ka viņa raksturs bija manāms jau tolaik. Andrejs augstu vērtēja disciplīnu, saskaņotību darbā, atbalsta sajūtu, tomēr ar savu padoto dzīvību nekad neriskēja pat vissarežģītākajās situācijās, stājoties pirmais cīņā ar uguni. Viens no tādiem notikumiem, šķiet, uz mūžu paliks viņa atmiņā. Kādā piecstāvu mājā, kas atrodas Daugavpils mikrorajonā Križi, dega pagrabs. Aizdegšanās laukums bija sasniedzis tādu apjomu, ka bija sākusies pirmā stāva betona pārklājumu deformācija. Pakļaut visa vada dzīvību briesmām Andrejs nespēja, un pašā sarežģītākajā brīdī viņš pats devās piedūmotajā pagrabā iekšā, bruņojies ar uguns-dzēsības stobru vai, citiem vārdiem sakot, brandspoitu. Tajā brīdī viņš, neapšaubāmi riskēja ar savu dzīvību, toties tagad kā komandieris viņš var bez kauna skatīties saviem padotajiem acīs.
Visus tagadējos Smirnova pienākumus uzreiz uzskaitīt nav iespējams — no profilaktiskiem un praktiskiem jautājumiem par ugunsgrēka dzēšanu un ārkārtas atgadījumu likvidāciju līdz personīgā sastāva apmācībai un Latgales reģiona ugunsdzēsēju taktisko uzdevumu organizēšanai. Viņa pieredze un profesionālās zināšanas ir noderējušas audzēkņu no Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžas sagatavošanā, kā arī sadarbības uzlabošanā ar Ukrainas kolēģiem. Kopīgai operatīvi - tehniskai apmācībai, kas notiek Eiropas projektu ietvaros, ir būtiska nozīme pārvaldes orgānu un ugunsdzēsības un glābšanas dienesta sadarbības jautājumā, ārkārtas situāciju rašanās gadījumā. Piemēram, Daugava jau ne reizi vien tika pakļauta bīstamiem izmešiem baltkrievu naftas vada un ķīmisko rūpnīcu avāriju rezultātā.
Viens no šībrīža svarīgākajiem uzdevumiem ir darba aktivizācija brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībās, bez kuru palīdzības VUGD iztikt ir grūti. Saprotams, arī šajā jautājumā Smirnovam ir ieteikumi, kas ir uzmanības vērti. Pēc kolēģu teiktā, viņš bieži izsaka savu argumentētu viedokli, nebīstoties no reakcijas, kas var nākt no “augšas”. Savu viedokli, kā likums, aizstāv līdz pēdējam, nebaidoties izpelnīties valdības centrālā aparāta necieņu. Pats Andrejs par to saka tā: “Es nekalpoju, bet dienēju...”
Iespējams, ne visiem padotajiem izdabā viņa prasīgums un principialitāte. Bet kā gan citādāk? Ugunsdrošības un glābšanas dienastā ar muļķībām nenodrabojas! Tas ir stipru cilvēku darbs, no kuriem prasa labu profesionālu un fizisku sagatavotību. Un, protams, iekšēju saskaņotību. Laikā, kad notiek cīņa ar uguni, ugunsdzēsējam nav tiesību uztraukties un nodoties panikai. To, ka šī nežēlīgā stihija pieprasa izlēmību un nepiedod kļūdas, Andrejs, kā jau tika minēts, zina pēc personīgās pieredzes. Un, pēc manām domām, ir ļoti svarīgi VUGD Krāslavas nodaļas inspektora, majora Aleksandra Sergejeva vārdi: “Smirnovs ir virsnieks, ar kuru var iet izlūkos.”
Andreja profesijas izvēle, var teikt, bija paredzēta jau bērnībā. Ugunsdrošības apsardzē visu dzīvi darbojās viņa tēvs — Andriāns Smirnovs. Savulaik viņš strādāja par inspektoru Dagdā un bija Daugavpils ugunsdrošības nodaļas priekšgalā. Nav izslēgts, ka par Smirnovu ugunsdzēsēju dinastijas turpinātāju kļūs Andreja vecākā meita Ilvija. Pēc Krāslavas Valsts ģimnāzijas beigšanas meitene plāno iestāties Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžā. Pēc Andreja domām, tā, protams, nav sieviešu profesija, tomēr, ja meita tā ir izlēmusi, uzspiest viņai savus argumentus tēvs neplāno. Cita lieta, ja tēva pēdās nolems iet dēls Valentīns, bet... Atbildēt par piecgadīgo dēlu Andrejs uz doto brīdi, protams, nevar. Bet, kā man šķita, viņš nešaubās — Smirnovu ugunsdzēsēju dinastija turpināsies. Noteikti!
Valentīna SIRICA
.jpg)
