Karaļa slepkavība — liels grēks. Karalis ir svēts, Dieva izvēlēts. Līdzīgi atgadījumi vēsturē tomēr nebija reti. Carus, karaļus, imperatorus sodīja ar nāvi, nogalināja, žņaudza, indēja... Un katru reizi izrādījās, ka monarha nāve bija izdevīga ne tik daudz viņa pavalstniekiem, cik ieinteresētiem politiķiem no kaimiņvalstīm. Tāds pats stāsts ir arī par Pāvelu Pirmo...
Pāvels nebija mātes Katrīnas Lielās mīlēts. Viņa turēja dēlu tālāk no Pēterburgas, no sava galma. Viņš saņēma dīvainu, nesistemātisku audzināšanu. Skolotāji jutās noslogoti ar saviem pienākumiem. Sasniedzot pilngadību, mantinieks apprecējās, laulībā piedzima 10 bērni.
Taču ģimenē labas attiecības neveidojās. Lielu daļu brīvā laika mantinieks pavadīja vienatnē. Mīlēja savu “spēļu” armiju, ierīkotu pēc vācu parauga. Kala plānus valsts pilnveidošanā, kas kļuva par cēloni visindīgākajiem mātes un viņas favorītu jokiem.
Kļuvis par imperatoru, Pāvels veica veselu virkni reformu, kas bija cik straujas, tik arī bezjēdzīgas. Bet... Vispār, avotos, kur tiek minēts Pāvela raksturs, viņa darbi un nodomi, bija viņa ienaidnieku rakstīti. Savukārt viņi, lai kā arī censtos būt objektīvi, nekā nespēja atteikties no iespējas uzrakstīt ko nelāgu, lai attaisnotu savu uzvedību 1801. gada 11. martā.
Kādas tad reformas veica imperators? Visa bija tik daudz, uzreiz arī netiksi skaidrībā. Muižnieki sāka maksāt nodokļus, pastiprinājās disciplīna armijā, nedaudz uzlabojās arī zemnieku stāvoklis. Imperators atļāva vecticībniekiem brīvi celt dievnamus visās Krievijas guberņās. Palielinājās cenzūra. Mainījās arī iekšpolitika.
Maltas ordenis vērsās pie imperatora pēc palīdzības — angļi gatavojās iekarot Maltu (stratēģiski svarīga sala Vidusjūrā). Pāvels pieņēma ordeni savā aizsardzībā. Angļi ieņēma Maltu. Uz to brīdi Pāvels uzskatīja salu par savas impērijas daļu. Attiecības ar Lielbritāniju tika sabojātas. Anglijas tirgotāji nesa zaudējumus Krievijai, tas bija nopietns iemesls neapmierinātībai. Pāvela ienaidnieku skaits auga aizvien straujāk.
Īgņojās arī gvarde, nogurusi no skarbas militārās apmācības, parādēm, stingrām prasībām. Neapmierināti bija arī bijušie Katrīnas favorīti.
Imperatora nīdēju skaits palielinājās, kad, piemēram, stājās spēkā aizliegums uz apaļu cepuru nēsāšanu. Lai gan visvairāk uz viņu dusmojās muižnieki, kas no Katrīnas rokām bija saņēmuši nebijušas žēlastības un vaļības.
Imperatora Pāvela nāve ir daudzām mistiskām zīmēm tīta. Ko vien nozīmē imperatora tikšanās ar sava vectēva Pētera I rēgu. Pāvels sastapa spoku pie “Bronzas jātnieka”, kas viņam pateica tikai vienu frāzi: “Nabaga, nabaga Pāvels!” Mihailova pils celtniecības laikā, kad virs vienas no ieejām piestiprināja uzrakstu: “MĀJAI TAVAI PIEDIEN DIEVA SVĒTĪBA DIENU GARUMĀ”, pie vārtiem pienāca pilsētas neprātīgā un sacīja: “Ak, cik burtiņu... Dod, Dievs, saimniekam tik gadiņu nodzīvot, cik burtiņu...” Uzrakstā bija 47 burtiņi. Pāvels nodzīvoja 47 gadus... Slepkavības dienā imperators teica dažiem ļaudīm, ka redz savu tēlu izkropļotu, “ar kaklu uz sāna.”
Naktī viņa guļamistabā iebrāzās piedzērušos gvardistu bars. Pretestību viņiem neviens neizrādīja. Imperators atteicās parakstīt atteikšanos no troņa… un bija nogalināts no sitiena pa deniņiem ar tabakas dozi ... Vai nožņaugts ar gvardista šalli... Bet tās jau ir nianses.
Vairāk nekā 100 gadus visi slepkavības materiāli bija turēti slepenībā. Oficiāli tika paziņots, ka Pāvels nomira dabiskā nāvē. 1905. gadā tika izsludināta sīkāka informācija par 1801. gada 11. martu...
Vēsturnieki joprojām nevar saprast, pēc kā vadījās Pāvels I, izdodot savus neparastos, reizēm pat absurdos norādījumus. Ir minējums, ka imperators vienkārši bija garīgi slims. Neprātīgu monarhu atstādināšanas piemēru tolaik bija pietiekami daudz: Dānijas karalis Kristiāns VII, Anglijas Georgs III. Šī versija tomēr neapstiprinās, jo ir saglabājušies galma ārsta pieraksti, kurus viņš ieviesa savām interesēm, nevis oficiālām atskaitēm. Pāvels I bija vesels. Pie visa vainīgas bija vientulībā izaugušā imperatora rakstura iezīmes — romantisms, cēlsirdība, sirsnība, naivums... Kā liecina vēsture, tas nav raksturs, kas nepieciešams monarhiem.
Sazvērestības dalībnieki pretēji viņu cerībām nekustējās uz priekšu pa karjeras kāpnēm, Pāvela pēctecis, viņa vecākais dēls Aleksandrs, drīz vien pēc savas nākšanas tronī centās aizdabūt sazvērniekus tālāk no sevis. Nievāja... Visās vēstures mācību grāmatās var lasīt par to, ka imperatoram Aleksandram nepatika Kutuzovs, kuru viņš ilgu laiku nevēlējās iecelt par krievu armijas virspavēlnieku. Tolaik neviens nezināja, ka Mihails Kutuzovs bija viens no sazvērniekiem un bija klāt karaļa guļamistabā slepkavības laikā...
Pareizticīgā baznīca gatavoja materiālus imperatora Pāvela Pirmā kanonizācijai, bet 1917. gadā bija ne līdz tam...
Vēsture ir unikāla zinātne, no tās var sagaidīt pārsteigumus jebkurā brīdī.
Andrejs JAKUBOVSKIS
.jpg)
