Ar mīlestību kalnus var gāzt

Ērika nekļuva par šūšanas ražošanas tehnoloģi, kā kādreiz par to sapņoja, bet šūšanas procesu viņa izjuta pilnībā. Kā arī viņai izdevās iemācīt iemīlēt šo brīnišķīgo nodarbošanos Priežmales vidusskolas vecāko klašu skolniecēm, kam viņa pasniedza šūšanas nodarbības. Jāsaka, ka šī apmācība notika ārpus mācību stundām, bet to turpinājums bija izstādes un modes demonstrēšana. “Esmu ļoti pateicīga tam laikam un tā laika “zelta” jaunatnei, kas vienmēr tiecās ko iemācīties, ko sasniegt. Līdz ar savu enerģiju un darba mīlestību šie jaunieši manī ielika ticību, ka dzīvē var sasniegt visu, ko vēlies," saka mūsu stāsta varone. Pārbraukšana uz dzīvi Krāslavā — likteņa līklocis, kas viņas dzīvē ienesa lielas izmaiņas. Un galvenokārt — personīgajā. Tagad Ērika zina, ka, jūtot mīļotā cilvēka atbalstu, var ne tikai sasniegt panākumus jaunā jomā, bet arī, kā saka, kalnus gāzt.

Šo gadu laikā centrā “Mūsmājas” viņa apguva metodiķa un sociālā pedagoga darbu, sajuta savu piederību ļoti svarīgā lietā. Bērnu bāreņu, kam ir dzīvi vecāki, diemžēl mazāk nekļūst, ja pat ne otrādi. Atmo- sfēra, kas valda nelabvēlīgās ģimenēs, visbiežāk izsauc negatīvas psiholoģiskas un fizioloģiskas izmaiņas bērna or- ganismā un formē kompleksus, kas savukārt izsauc cietsirdīgu un agresīvu rīcību. Sociālās rehabilitācijas centra uzdevums — palīdzēt bērniem, kuri palikuši bez vecāku atbalsta, palīdzēt atgūt pārliecību rītdienā, sajūtot sevi par pilntiesīgu cilvēku.

Vai tas izdodas? Par to ar Ēriku mēs runājām diezgan ilgi. Viņa mēģināja nepieļaut patosu. Pats par sevi ir saprotams, ka centrā strādā nevienaldzīgi ļaudis, kuri šiem bērniem atdod savas dvēseles kādu daļiņu. Bet viņas pieredze rāda, ka mētāties ar emocijām — tas nav pats galvenais. Nu un kas no tā, ka daudzi darbinieki naktīs negulēja un dzēra zāles, ja kāds no bērniem neatnāca nakšņot? Arī viņa tajā skaitā. Tagad Ērika ir pārliecināta, ka daudz sva- rīgāk ir noskaidrot darba sistēmu, kur katram centra darbiniekam ir noteikta loma. “Protams, ģi- mene — tas ir galvenais. Bet nedrīkst atdot bērnu ģimenei, kur turpinās alkohola lietošana un vardarbība. Tāpēc mēs cenšamies, lai mūsu bērni, īpaši vecākie, būtu cik vien iespējams labāk sagatavoti patstāvīgai dzīvei. Lai viņi apgūtu mājsaimniecības pamatus, mācētu sevi apkopt un plānot savu budžetu,” viņa stāsta.

Nesen, pateicoties uzņēmumu “Latgran” un “Krāslavas avots” sponsorpalīdzībai, izdevās pilnībā aprīkot virtuvi un spēļu istabu mazuļiem. “Mūsmāju” vadības tuvākajos plānos — pabeigt darbu pie ugunsdrošības tehnikas pilnveidošanas un ierīkot palīgierīces, ja pēkšņi būs iemītnieki ar kustību sistēmas traucējumiem.

Jāsaka, ka, lai uzlabotu bērnu dzīves apstākļus un izveidotu labu bāzi audzināšanas darbam — šeit ķeras pie visiem iespējamajiem projektiem. Prieks, ka Krāslavas dome neatsaka līdzfinansējumu.

Pašlaik “Mūsmājās” dzīvo 30 bērneļi, no kuriem lielākā daļa ir vecumā no 2 līdz 13 gadiem. Sešpadsmit gadu pastāvēšanas laikā centrs deva ceļazīmes daudziem jauniešiem un jaunietēm. Pateicības vārdi, kas skan no bijušajiem audzēkņiem, centra darbiniekiem nav retums. Kaut gan, no Ērikas teiktā, viņi negaida pateicību ne no bērniem, ne no viņu vecākiem. Vislielākā balva pedagogiem un audzinātājiem — redzēt bērna smaidu, vērot, kā viņš “atveras” rūpēm: sāk runāt un piepildās ar uzticību.
Taisnība — “rozā” brilles gan vajadzēja noņemt. Ja kaut viena no desmit ņemtajiem bērnu centra audzēkņu dzīvēm veidojas veiksmīgi — tas nozīmē, ka kolektīva darbs nav bijis veltīgs. Diemžēl tā ir patiesība, un no tās nekur nevar tikt vaļā. Ērika Geka ir pārliecināta tikai tajā, ka centra darbinieki arī turpmāk darīs visu, lai mazuļi sajustu bērnības prieku, bet vecākie bērni, pielaikojot pieaugušo dzīvi, atrastu tur sev cienīgu vietu.

Valentīna SIRICA