Enerģiskā skolotāja

Cik liels gan bija mans pārsteigums, kad apmeklēju šo iestādi šī gada februārī! Gaišas telpas, izremontēti kabineti, dažos no tiem atrodas interaktīvās tāfeles, speciāli aprīkota datorklase, mūzikas un mājturības kabineti. Omulīga ēdnīca, plaša sporta zāle, atsevišķa telpa skolēniem, kas nepusdieno skolas ēdnīcā, bet nes ēdienu līdzi. Šeit var uzsildīt savas pusdienas un mierīgi paēst. Sagatavošanas grupas kabinets ar mīkstu dīvānu, rotaļlietām un krāsainiem attēliem, izkārtiem pie sienām. Viss izskatās moderni un mūsdienīgi. Bērnus, kuri šeit mācās, var tikai apskaust. Skolā ir visi apstākļi, lai gribētos nākt uz šejieni katru rītu.
Ar Aļonu Čiževsku — trīs bērnu māmiņu un jaunāko klašu skolotāju — es iepazinos pagājušā gada vasarā. Vienmēr ar smaidu sejā, pozitīvs un atklāts cilvēks — vai tad ne par tādu skolotāju sapņo katrs bērns?

— Aļona, pastāstiet, kur Jūs mācījāties un kā nokļuvāt strādāt šajā skolā?

— Es mācījos “Varavīksnē”, tad iestājos Daugavpils Universitātē, specialitātē — sākumskolas skolotāja. Saņēmusi diplomu, atgriezos Krāslavā un iekārtojos strādāt bērnudārzā “Pienenīte”. Man tur patika, bet tomēr gribēju izmēģināt savas spējas tajā jomā, kurā biju ieguvusi izglītību. Tāpēc, uzzinājusi, ka poļu skolā vajadzīgs sākumklašu skolotājs, es iesniedzu tur dokumentus un mani pieņēma darbā. Visu laiku, kad es vēl pati biju skolniece, es apmeklēju poļu skolu (tolaik tā bija svētdienas skola). Turklāt pēc tautības esmu poliete, tāpēc šī valoda man nav sveša. Un lūk, strādāju šeit jau aptuveni asotņus gadus par jaunāko klašu skolotāju, man patīk.

—Kā norisinās mācības? Kādā valodā?

— Bērni pie mums, protams, ir no krievvalodīgo ģimenēm, bet mācības notiek latviešu valodā, klāt vēl obligāts priekšmets — poļu valoda. Savukārt trešajā klasē sāk mācīties arī angļu valodu. Agrāk kā fakultatīvs notika krievu valodas stundas, tagad gan nav — vairs nesaņemam finansējumu.

Bērni ātri visu uztver. Atnākot uz pirmo klasi, visi zina valsts valodas pamatus, jo pirms tam apmeklē sagatavošanas stundas un pašu galveno tur viņiem iemāca. Mums arī ir sagatavošanas grupa — kurš to apmeklē, tas vēl pirms skolas apgūst arī poļu valodas pamatus. Skolā, poļu valodas stundas laikā, skolotājs iztulko latviski, ja kaut kas ir nesaprotams. Mūsu skolā programma ir gluži tāda pati kā citur. Mēs mācāmies pēc Latvijas standartiem. Tāpēc pēc 9. klases beigšanas mūsu skolas absolventi var mācīties līdzvērtīgi ar citiem jebkurā vidusskolā.

— Cik lielas Jums ir klases skolēnu skaita ziņā?

— Pēdējā laikā bērnu ir kļuvis mazāk tāpat kā visās skolās. Pie mums klases ir nelielas, bet ir visas — no pirmās līdz devītai. Gadās tā, ka pie mums nāk mācīties arī no citām skolām pat mācību gada vidū.

— Pastāstiet par savu klasi.

— Esmu klases audzinātāja uzreiz divās klasēs — otrajā un trešajā. Tā kā bērnu tomēr nav daudz, klases apvieno. Man otrajā klasē ir 6 skolēni, bet trešajā tikai 3. Vadīt stundu apvienotā klasē sākumā bija sarežģīti — dažāds zināšanu līmenis, dažādi uzdevumi, atšķirīgas intereses. Bet pakāpeniski es pieradu. Vienai klasei dodu uzdevumus par iepriekš mācīto vielu, kur esmu pārliecināta — viņi tiks galā patstāvīgi, citam tajā pašā laikā skaidroju jauno tēmu, un otrādi. Vai viņi nenovēršas no darba? Tie, kuri grib mācīties, iedziļinās savā darbā un viņiem nekas netraucē. Un, ja arī novēršas tad, kad es stāstu kādu tēmu, kas viņus interesē, ne jau ar niekiem viņi nodarbojas, bet gan ar izglītības procesu, vienalga attīstība notiek. Es mācu savās klasēs matemātiku, dabas zinības, vizuālo mākslu, sportu un rokdarbus.

— Kādi pasākumi notiek skolā?

— Mēs svinam visus lielos svētkus — rīkojam koncertus, iestudējumus, lugas. Viss notiek divās valodās — poliski un latviski. Nesen pie mums notika projektu nedēļa. Tās tēma bija “Mana Latvija”. Mēs apmeklējām avīzes “Ezerzeme” redakciju. Nākamajā dienā gājām uz bibliotēku, tur mums pastāstīja par latviešu rakstnieci Margaritu Stārasti, kurai palika 100 gadi, parādīja viņas grāmatas, arī sarīkoja konkursus. Projektu nedēļas ietvaros mēs arī sarīkojām tematisku dienu “Kartupelis — otrā Latvijas maize”. Bērni paši rīvēja kartupeļus, cepa pankūkas. Pēc tam izvietoja galdus aplī un ēda. Bērniem patīk viss, kur viņi paši var piedalīties. Arī vecāki nepalika vienaldzīgi — bērni atnesa visus produktus no mājām.

— Aļona, Jūs esat no krievvalodīgas ģimenes. Vai nav sarežģīti pārslēgties uz latviešu valodu? Kā Jūs pārvarējāt valodas barjeru?

— Jā, es izaugu ģimenē, kurā runā krieviski, arī tagad mājās ar bērniem runāju krievu valodā. Bet, strādājot bērnudārzā, valodu barjeru pārvarēju. Gatavojoties nodarbībām, sēdēju vakaros pie grāmatu kalna, studēju sarunvalodas nianses.

— Kādas izglītības iestādes apmeklē Jūsu pašas bērni?

— Divi mani dēli mācās šeit, poļu skolā. Vienam no viņiem esmu klases audzinātāja. No vienas puses, tas ir sarežģīti, viņš neuztver mani tik nopietni kā vajadzētu uztvert skolotāju. Bet mēs esam norunājuši — skolā es viņam esmu skolotāja, bet mamma paliek mājās. No otras puses, es visu par viņiem zinu, ne tikai to, kas attiecas uz manām vadītajām stundām, bet arī uz citu skolotāju mācību priekšmetiem. Bērni vienmēr ir manā redzeslokā, un tas mani padara mierīgu. Jaunākā meitiņa iet dārziņā, bet to, kurā skolā mēs viņu laidīsim, vēl neesam nolēmuši.

— Paldes, Aļona, par interviju! Un veiksmi darbā!

Natālija ZDANOVSKA