Asinskrāsas ordenis

Arī Padomju Savienība, domājot par pasaules revolūciju, iesāka desmit gadus ilgo karu Afganistānā, kas arī kalpoja kā sarkanās impērijas kraha sākums. 25. gadadienā, kopš no Afganistānas tika izvests padomju karaspēks, uzskatu par savu pienākumu pastāstīt vismaz par viena karavīra likteni šajā bezjēdzīgajā karā, kas pasaulei nesa miljoniem upuru. Trīsdesmit gadus ilga draudzība mani saista ar Pēteri Suveizdu, kā arī visu sabiedriskās ēdināšanas komandu, kas savā starpā vienota ar cilvēcisko pienākumu saitēm. Visgrūtākajos laikos mēs viņam palīdzējam ar ko vien varējām, bet viņš atbildēja ar vīrišķības paraugu. Jo katra viņa dzīves diena ir sāpju, vājuma, depresijas pārvarēšana. Un, skatoties uz viņu, mēs aizmirsām par savām problēmām. Un, lūk, pavisam nesen mēs atkal satikāmies, apspriedām notikumus Ukrainā. Mūsu gudrais sarunu biedrs izteica bažas — ka tik Dņepras krastos nesāktos karš…

Pēteris nāk no Suveizdu sādžas, kur kopš seniem laikiem dzīvoja viņa senči, veicot visdažādākos zemnieku darbus un rūpējoties par bērniem. Pabeidzot mācības Izvaltas pamatskolā, viņš iestājās Dagdas profesionāli tehniskajā skolā un tur ieguva plaša profila mehanizatora profesiju. Darbu uzsāka meliorācijas objektos, kur vadīja kāpurķēžu traktoru ar purviem paredzēto arklu, kā arī labprāt veica citus darbus. Miera laikā karjeru pārtrauca kara komisariāts, kas prātīgo mehanizatoru nosūtīja uz kursiem, kur viņš apguva šofera un bruņumašīnas vadītāja specialitāti. Viņa iesaukums bija tieši tajā laikā, kad sākās tā saucamais Afganistānas karš. Jauniesauktā karavīra kursu viņš apguva pie Kaļiņingradas, kur viņam tanku pulkā bija uzticēts ZIL-131. Pēc dažiem mēnešiem viņu steidzami izsauca ar paziņojumu: brauksi dienēt uz dienvidiem. Jaunos karavīrus šī ziņa pat neuzrauca, jo dienvidi ir taču labāki nekā ziemeļi. Savukārt kad lēnais vilciens Čerņahovskā noformēto sakaru bataljonu nogādāja Uzbekistānas pierobežas pilsētā Termezā, visi sajuta satraucošos vējus no Afganistānas, kur jau notika karš. Saņemot jauno GAZ-66, Pēteris sakaru bataljona sastāvā devās Salangas virzienā. Sākumā kolonna virzījās pa tuksnesi, tad ieraudzīja kalnus, bet tad ceļš no aizas turpinājās pa serpentīnu — uz Salangas pāreju. Jaunajai kravas mašīnai uz šī sarežģītā ceļa sāka niķoties dzesēšanas sistēma, tāpēc nācās atpalikt no kolonnas un uz laiku pievienoties tilta sargiem. No ieročiem — “kalašņikovs”, karavīra vienaudzis, ja ņem vērā izlaiduma gadu, kā arī konservi, kā izrādījās, bija ar divdesmit gadu stāžu, kas līdz šim laikam tika uzglabāti kaut kur mūžīgā sasalumā. Metāliskās bundžas sildīja uz kravas mašīnas dzinēja, uzņēma barību, bet pēc šādas “diētas” draudzīgi skrēja zem tilta. Tad pirmo reizi arī izjuta normāla dzeramā ūdens deficītu. Karā kā jau karā… Pēc pāris dienām “gazele” bija saremontēta un ierindnieks Suveizda kopā ar remontstrādniekiem, pievienojoties kolonnai, turpināja ceļu dienvidu virzienā. Kabulā sameklēja savu bataljonu, kur arī nodienēja gandrīz divus gadus. Nodarbojās ar pilsētiņas labiekārtošanu kalna pakājē, veica reisus, pārvadāja kravas, patrulēja Kabulā…

Izturot visas grūtības un dienesta nabadzību, buksēja neizbraucamos dubļos, teltī dzīvojot, pacieta neizturamu karstumu un naksnīgos salus. Ierakumos pārdzīvoja nepateicīgo afgāņu pavasarīgo sacelšanos. Pat neticējās, ka šajā svešajā ellē dienestam pienāca beigas. Iespējams, tas bija jau pēdējais reiss, kad kolonna no desmit kravas mašīnām devās pēc kravas uz ziemeļiem. Līdz Termezai nokļuva veiksmīgi, neskatoties, ka muhadi no klaniem šāva pa kolonnu, bet viss beidzās labi. Pierobežas pilsētā izdevās pat nopeldēties upē — tur vēl novembrī tik silti kā vasarā. Atpakaļceļā pie Salangas notika negadījums: viena no mašīnām salūza, nācās to vilkt. Zaudējot laiku, pievakares krēslā pie Čirikariem kolonna nokļuva masveida apšaudē no “zaļās zonas”. Lode tika sānā, leitnants, pārķerot stūri, nomainīja šoferi, bet Pēteris, sajutis sāpes, nejuta kājas. “Tajā dienā ievainoti tika ļoti daudzi cīņu biedri, bet mani uzreiz paralizēja. Pirmajā postenī mūs pārsaitēja, desantnieki izsauca helikopterus, un es kopā ar citiem ievainotajiem aizlidoju uz Kabulu,” atceras Pēteris. “Kad no lidostas sanitārajā mašīnā mūs veda uz hospitāli, bija dzirdami šāvieni.” Ierastā pateicība par “radniecisku” palīdzību.

Tādas tās likteņa dīvainības: nodienējot noteikto laiku, viņš pēdējās dienās vienalga tika kara asiņainajās ķetnās. Un kara dienests līdz ar hospitāļiem pagarinājās vēl uz vienu mokošu gadu. Smago ievainojumu Pēteris guva 1980. gada 14. novembrī, divas nedēļas — reanimācijas nodaļā, tad ar lidmašīnu ierindas kareivi Suveizdu pārveda uz Taškentu. Tur — pirmais prieks: tikšanās ar māti un tēvu. Māmulīte divus mēnešus bija blakus, tas deva spēkus. Tante Monika (lai gaiša viņai piemiņa!) Baltijas kara apgabala komandieriem nedeva mieru, kamēr panāca savu, un Pēteri nosūtīja uz Rīgas kara hospitāli, kur viņš ārstēšanos turpināja vēl veselu gadu. Tikai pēc dažiem gadiem, pārvarot sāpes un vājumu, smagi ievainotais apguva māku darboties ar kruķiem. Sarkanās Zvaigznes ordeni, kas ir izlietās asins krāsā, komisariāta oficieris “afgānim” pasniedza mājās. Vai apbalvojums, iegūts bezjēdzīgajā karā, varēja kompensēt izjustās sāpes un mūža spriedumu — pirmās grupas invaliditāti? Par labiekārtotu dzīvokli Krāslavā valdība pat dzirdēt nevēlējās: “Dzīvo laukos, veterān!” Un atkal nemierīgā tante Monika brauca pie galvaspilsētas priekšniekiem, kā rezultātā Pēteris saņēma gan dzīvokli pilsētā, gan “Zoporožecu” ar manuālo vadību. Esi tu nolādēts, svešais karš kopā ar savu propagandēto internacionālo atbalstu un brālīgo palīdzību, kuru neviens nav lūdzis. Rūgtā apjēgšana, ka tava dzīve ir bezjēdzīga kara pārsvītrota — divkārša nelaime. Tādā stāvoklī esot, kā nāves spriedums ir izjūtama vientulība, kas mūsu draugam gāja secen. Palīdz radinieki, draugi, kuru Pēterim ir daudz. Vissarežģītākajā laikā — 24 gadu vecumā — liktenis viņam dāvāja nenomierināmu sabiedriskās ēdināšanas komandu, ar kuru kopā viņš ir arī joprojām. Divas Valentīnas, divas Viktorijas, Ņina… Lūk, tiešām — pasaule ne bez labiem ļaudīm, kas nedeva “afgānim” iespēju ne noskumt, ne nokļūt nelaimju joslā. Nākamajā gadā mēs atzīmēsim mūsu draudzības trīsdesmito gadadienu, bet tās ir simtiem tikšanās reižu, milzum daudz kopā būšanu Pētera virtuvē, un vēl izbraucieni dabā, jubilejas, svētki, kur mūsu kompānija vienmēr bija uzmanības centrā. Mēs priecājāmies, kad Pēteri izdevās nosūtīt uz sanatoriju, tikai žēl, ka līdz ar gadiem birokrātisko šķēršļu kļūst arvien vairāk, kad aiz nevajadzīgo papīru kaudzēm vairs nav saredzams cilvēka liktenis. Viņš arī neapvainojas, bet turpina cīnīties par katru dienu — kā par Visaugstākā dāvanu. Pēteris ķermeni faktiski nēsā uz rokām — lode savainoja mugurkaulu.

Draugus iepazīst nelaimē… No likteņa neizbēgsi — kas bijis, tas bijis. Pēteris nav sadusmojies, nav kļuvis nejūtīgs, tieši otrādi: “Galvenais — nejūtos vientuļš. No visas sirds pateicos visiem, kas mani pastāvīgi atbalsta — radinieki, tuvinieki, draugi. Paldies Krāslavas domei — par materiālu un sociālu palīdzību. Daudzi pašlaik izjūt postu, bet man ir normāla dzīvesvieta, vecs “golfiņš”, televizors, internets… Vispasaules tīmeklī gūstu interesantu informāciju, ar sociālo tīklu palīdzību kontaktējos ar Miervaldi Briedi, ar ko kopā ārstējāmies no dzeltenās kaites Kabulas hospitālī. Trešais mūsu palātas biedrs Juris Priluckis atrodas kaimiņos esošajā Borovkā. Par mani neaizmirst arī Rēzeknes afgāņu kara veterāni, bet īpaša pateicība Aivaram Arnicānam no Dagdas — viņš daudz darīja manā labā…” mūsu sarunu pabeidz Pēteris. “Afgānis” Aivars Arnicāns patiesi priecājās, kad uzzināja, ka es plānoju rakstīt par Suveizdu: “Īsts cilvēks, kura dzīve — varoņdarbs. Viņam katra diena ir — pārvarēšana…”
Noslēgumā tikai daži fakti par Afganistānas asinsizliešanas karu, ņemti no Aivara Arnicāna piezīmju grāmatiņas. Desmit gadu militārās darbības laikā Afganistāna ir zaudējusi miljons cilvēku, pārsvarā — mierīgos iedzīvotājus. Padomju zaudējumi — 15051 mirušo, 49985 ievainoto, bezvēsts pazudušo — 418. Vēlāk atgriezās — 130, un katrs liktenis — traģēdija. Bezjēdzīgajā karā ir piedalījušies 3640 latviešu, cinkotos zārkos atgriezušies 62, viens ir pazudis bez vēsts. No 177 ievainotajiem latviešiem esmu pastāstījis tikai par vienu, kā dzīve — piespiedu varoņdarbs.

Esi nolādēts, karš un tie, kas uzkurina naidu starp valstīm un tautām. Kara ugunsgrēks vienmēr tiek dzēsts ar tautas asinīm…

Aleksejs GONČAROVS