7. marts — Skotijas Robina Huda Roba Roja MakGregora dzimšanas diena

Šis nostāsts ir apaudzis ar neskaidrībām un aplamiem minējumiem. Atšķirībā no leģendas par Robinu Hudu, skaidri zināms ir tikai tas, ka patiesībā tāds cilvēks dzīvoja Skotijā 17.- 18. gs. Turklāt ir saglabājušies dokumenti par viņa izsekošanu par daudz- kārtējiem pārkāpumiem pret valdību.

Robs Rojs, līdzīgi saviem senčiem, nodarbojās ar liellopu audzēšanu. Viņa pulki nebija lieli, bet bezbēdīgai dzīvei ar to bija gana. Jaunais MakGregors neatstāja novārtā arī laupītāja paražas. Bet aplaupīja viņš parasti tos, kuri pārkāpa zemes robežas. Tā bija sava veida atmaksa par kaitējumu liellopiem. Tā rīkojās daudzi, un par noziegumu tas tika uzskatīts ļoti nosacīti, jo nevienam pat prātā neienāca sūdzēties.

Stāsts sākās tad, kad Robs Rojs nolēma palielināt savos pulkos liellopu skaitu, tāpēc viņš paņēma no lorda Montroza kredītu un visu naudu, iekrātu 7 darba gadu laikā, nolēma ieguldīt, iegādājoties liellopus. Pašu pirkšanas procesu skotu lopkopis uzticēja vienam no saviem prātīgākajiem ganiem, kurš savukārt nozuda ar visu naudu.

Gadu pēc notikušā Robs Rojs nespēja atdot lordam parādu, knapi savāca naudu, lai atmaksātu procentus. Sarunāt ar kreditoru neizdevās. Montroza ļaudis atņēma visu zemi un lopus, turklāt Roba Roja prombūtnes laikā ļaunprātīgi izmantoja viņa sievu. Tajā mirklī Skotijas lopkopis Robs Rojs bija zudis, bet parādījās Robs Rojs — laupītājs.

Laupītāja darba shēma bija vienkārša. Robs Rojs paziņoja, ka visiem, kas strādā lorda Montroza zemē, tagad nāksies maksāt nodokļus viņam nevis īpašniekam.

Protams, laupītājs nedarbojās viens pats, viņam bija pietiekams palīgu daudzums starp apvainotajiem un pazemotajiem.
Noteiktā dienā Roba Roja palīgi paziņoja īrniekiem, ka viņiem ir jāatved konkrēts lopu daudzums uz vienu no ciemiem. Pretējā gadījumā īrniekus gaida tādas nepatikšanas kā negaidīta lopu miršana, aplaupīšana, ugunsgrēki... Visus atvestos lopus Robs Rojs pārdeva citās provin- cēs, daļu atdeva nabagiem, pasniedza dārgas dāvanas veseliem klaniem.

Īrnieki kļuva nabadzīgāki, nespēja vairs maksāt lordam nodokļus, zaudējumus cieta pats Montrozs.

Lords savukārt nesēdēja, rokas klēpī salicis, viņa ļaužu pulki izķemmēja visu Skotiju gareniski un šķērsām. Robs Rojs bija nenotverams. Informācija par pulka kustību nonāca līdz laupītāja ausīm daudz ātrāk, nekā zemes īpašniekam gribētos. Rudais laupītājs atrada sev labvēļus starp Montroza ienaidniekiem, galvenais bija lords Argails, mūžīgais Roba Roja aizvainotāja pretinieks.

1715. gadā notika jakobīņu sacelšanās. Viņi vēlējās redzēt tronī padzītos Stjuartus. Robs Rojs aktīvi piedalījās cīņā. No vienas puses Robs Rojs bija dzimtās Skotijas patriots, no otras — viņa aizstāvis lords Argails šajā karā bija jakobīņu pretinieks. Beidzās viss ar to, ka Robs Rojs padevās valdībai, tomēr nezaudēja brīvību. Uzreiz pēc sacelšanās beigām laupītājs turpināja savu ierasto darbību, kas bija vērsta uz lorda Montroza izputināšanu. Bet bija citi laiki, kārtība Skotijā tika stingri ievērota. Šoreiz Robu Roju izsekoja regulāra armija. Pats laupītājs tika paziņots esam ārpus likuma. Tas nozīmēja, ka jebkurš, kurš viņu satika, varēja nesodīti atņemt viņam dzīvību. Ienaidnieku rudajam Robertam bija daudz...

Nolēmis neizaicināt likteni, Rojs padevās... 1722. gadā viņu nosūtīja uz cietumu, kur viņš pavadīja 7 gadus. Brašā cīkstoņa veselība tika novārdzināta. Pēc atgriešanās mājās viņš mierīgi nodzīvoja vēl 5 gadus. Cilvēki stāstīja, ka Roba Roja pēdējie dzīves gadi tika iedragāti ar nebeidzamiem konfliktiem ar sievu. Dzīvesbiedrene pastāvīgi pārmeta rudajam laupītājam par to, ka viņš tā arī neatriebās par viņas kaunu.

1743. gada 28. decembrī Robam Rojam pavēstīja, ka viņu grib apciemot viens no viņa ienaidniekiem no MakLarenu klana. Tajā laikā laupītājs jau vairs nespēja piecelties no gultas. Izdzirdējis par ienaidnieka tuvošanos viņa mājai, Robs Rojs lika padot viņam ģimenes vīriešu skotu svārkus, ieročus un nosēdināt viņu krēslā pie kamīna. “Neviens mans ienaidnieks neieraudzīs mani bezpalīdzīgu un neapbruņotu!”

Saruna ilga apmēram pusstundu. No malas varētu likties, ka runājas divu karojošu lielvalstu diplomāti — aukstasinīgi, nicīgi, bet tajā pašā laikā neparasti pieklājīgi un ar smaidu uz lūpām. Pēc MakLarena aiziešanas Robs Rojs palūdza viņam palīdzēt atgulties gultā un lika spēlēt ar dūdām MakGregoru cīņas himnu. Viņš nomira vēl līdz brīdim, kad apklusa mūzika.

Par Roba Roja dzīvi rakstīja grāmatas, sacerēja dzejoļus. Par laupītāju ir uzņemtas vairākas filmas, pilnmetrāžas animācijas filma. Viņa vārdā ir nosaukti vairāki skotu viskija veidi. Daudzas pilsētas cīnās par tiesībām būt par Roba Roja dzimteni. Kur gan slēpjas šādas varoņa popularitātes noslēpums? Visdrīzāk tajā, ka viņā pārsteidzošā kārtā vijās visas galvenās skotu nacionālā rakstura iezīmes — lepnums, pašcieņa, drosme, centība, neatlaidība...

Roba Roja apbedīšanas vieta ir zināma. Pēc skotu tradīcijas tā ir masīva akmens plāksne. No citām tā atšķiras tikai ar vienu — ar zobena attēlu un uzrakstu: “MakGregors. Pieņem viņu, Kungs.”

Andrejs JAKUBOVSKIS