Izpausties savu cilvēku labā

Ezerniekos Andris dzīvo pēdējos 14 gadus, viņa dzimtā puse ir Rēzekne. Šajā pilsētā dzimis, audzis, gājis astoņgadīgajā skolā, ieguvis krāsotāja-apmetēja profesiju Rēzeknes arodskolā. Tam sekoja divi gadi obligātajā dienestā padomju armijā. Sākumā Ādažos, no turienes viņu nosūtīja pie burjatiem uz Aizbaikāla kara apgabalu, kur bija kājnieku kara mašīnas mehāniķis-vadītājs. Pēc dienesta atgriezās mājās Rēzeknē un pēc kursiem kļuva par dzelzceļnieku — devās strādāt par lokomotīves vadītāja palīgu.

Bet tad kaimiņš saaģitēja uz citu darbu — uz dzelzceļa miliciju. Šim darbam Andris veltīja 4,5 gadus, kā arī neklātienē pabeidza Rīgas milicijas skolu. Varbūt būtu strādājis arī tālāk, bet sanāca konflikts ar priekšnieku dzīvokļa dēļ: kādam komunistam dzīvokli iedod, bet viņam, kurš ir tikai komjaunietis — nē. Tālab Andris izlēma atgriezties armijā virsdienestā, vispirms dienēja Ādažos, tad tika nosūtīts uz Ukrainas Odesas kara apgabala praporščiku skolu-tehnikumu. Andris atceras, ka tajā laikā Ukraina bija ļoti mierīga zeme, kur valdīja laba attieksme pret visiem iedzīvotājiem. Pēc nepilna gada viņam jau bija dokuments par profesionālo kara izglītību specialitātē tehniķis-automobilists. Atgriezās Ādažos, pēc laiciņa tika komandieru ievērots un saņēma pavēli dienestam Vācijā, kur dienēja Rietumu kara grupā.

“Kurš katrs netika dienēt uz Vāciju,” apgalvo Andris. “Es dienēju atbildīgi, tālab mani ievēroja. Kad kļuva zināms, ka būs jābrauc uz Vāciju, sieva raudāja, jo ļoti negribēja braukt. Mierināju, ka es arī negribu, bet pavēle ir jāpilda, jābrauc, ko padarīsi. Vācijā bijām pārsteigti, cik krasi atšķīrās viņu dzīves apstākļi no tiem, kādi ir padomju zemē. Veikalos bija viss, ne rindās jāstāv, ne pēc deficīta precēm jāskraida, jo viss, ko sirds kāro, bija. Atbraucām atpakaļ, bet te tukši veikali.”
Pieci gadi Vācijā aizritēja ātri, Andris atgriezās Ādažos, kur dienēja līdz līguma beigām un novembrī demobilizējās. Bet kaut kur tomēr bija jāstrādā un viņš iekārtojās darbā savā civilajā profesijā celtniecības kooperatīvā. Pēc tam strādāja elektrodzinēju rūpnīcas metināšanas cehā. Uzzinot, ka rūpnīcu slēgs ciet, bija atkal jāmeklē jauns darbs. Atcerējās par neklātienē iegūto izglītību un 1991. gadā aizgāja strādāt uz pilsētas rajona miliciju. 90. gadu beigās pārcēlās dzīvot uz Ezernieku pagastu, un šaipusē iekārtojās par Dagdas iecirkņa inspektoru, līdz 2000. gada vasarā devās pensijā.

Dzīves laikā Andris ticis pie pieciem bērniem. Pirmā dzīvesbiedre Marija, ar kuru kopā nodzīvojis 17 gadus, dāvāja viņam divas meitas. Ļuba šodien dzīvo Rēzeknē un ir pārdevēja lielveikalā. Jūlija ar savu jauno cilvēku dzīvo Briselē, ir mājsaimniece. Andrejs pēc kāda laika kļūs vectēvs, jo Jūlija ir bērna gaidās.

“Starp citu, man ir pameita, kuras dēls mani sauc par dzedu — ir patīkami to dzirdēt,” turpina Andris. “Jau 17 gadus man ir jauna ģimene, tiesa ar Inesi neesam reģistrējuši savas attiecības oficiāli. Mums ir arī kopīga meita Lolita, kurai tikai 13 gadi — skolniece. Bet vispār man ir pieci bērni, jo tagadējai dzīvesbiedrei no pirmās laulības ir savas divas meitas: Anželika ir pārdevēja, strādā Rēzeknē, bet Katrīna ir Rēzeknes augstskolas 1. kursa studente. Abu audzināšanā es piedalījos.”
Pēc gandrīz 14 gadu pelnītas atpūtas Andris atkal atgriezies darbā. Viņam gribas izpausties jomā, kas, izrādās, viņam nav sveša. Izrādās, ka pēc obligātā divu gadu dienesta, atgriezies savā pilsētā, Andris darbojās Rēzeknes Tautas teātrī tādu slavenību paspārnē kā režisori un dzīvesbiedri Māra Zaļaiskalns un Igors Mihailovs. Nonākot Ezerniekos, Andris sešus gadus dziedāja tuvu un tālu atzītā folkloras kolektīvā “Akmiņeica”.

Andris: “Man vispār patīk kultūra, lai gan vecākiem nebija saiknes ar to. Tēvs bija dzelzceļnieks, ļoti labi rasēja, un visa pilsēta deva viņam pasūtījumus, māte pēdējos dzīves gadus bija šefpavāre piena konservu rūpnīcas bērnudārzā, bet, viņas tēvs un mans vectēvs gan bija kultūras darbinieks. Kad Latvijā iestājās padomju vara, vectēvs kļuva sarkanā stūrīša va- dītājs, praktiski — kluba vadītājs. Sākās karš, pie viņa ienāca mūsu pašu puiši — latvieši — saņēma ciet un pēc kāda laika Ančupānos nošāva tikai par to, ka viņš bija kluba vadītājs.”

Andris nebaidās nekādu grūtību, viņā kvēlo iekšēja uguntiņa paveikt kaut ko ļaužu labā, sagādāt viņiem prieku un radīt vēlmi apmeklēt jaunuzbūvēto Saietu namu. Gribas ļaut izlauzties savai radošajai enerģijai, kas gadu gaitā ir sakrājusies krūtīs. Sarunbiedrs atzīst, ka tam ir neticami pateicīgi apstākļi — jauns Saietu nams, bet no otras puses — jāsāk gandrīz no nulles. Pēc padoma viņš vēršas pie pieredzes bagātākajiem kolēģiem-priekšgājējiem, vispirms jau pie Ludviga Beinaroviča. Arī citu tautas namu vadītāji ir gana pretimnākoši un neatsaka padomu. Kontaktus uztur arī ar Dagdas novada pašvaldības kultūras metodiķi Inesi Plesņu.

Andris: “Policijas darbā nācās iepazīt gandrīz visus pagasta cilvēkus, tas tagad ļoti palīdz, jo puslīdz zinu, kurš spējīgs darboties kultūrā. Vienīgā bēda, ka cilvēki ir kūtri — viņš spēj, bet negrib! Kāds iemesls? Vienīgais, kas nāk prātā, pie vainas bezdarbs un tā izraisītā depresija. Tas, ka pāris gadus dzīvojām bez Saietu nama, manuprāt, deva grūdienu tam, ka pasākumi ir labi apmeklēti. Kad organizēju savu pirmo pasākumu, kas bija veltīts Valentīndienai, sapulcējās 75 cilvēki. Pilna zāle, pat galdiņu pietrūka. Biju šokā!”

Andris saka, Saietu nama vadītājs nevar būt kabineta cilvēks, viņam jābūt pastāvīgā kustībā, jāiet pie cilvēkiem. Ezerniekos ir tradicionāli pasākumi, bet ar to nepietiek, Andris saka: “Galvu uz bluķa nolikšu, bet noteikti būs jauni pasākumi!”
Šodien Ezerniekos darbojas folkloras kolektīvs “Akmiņeica”, teātra studija, meiteņu vokālais kolektīvs, sieviešu mazākumtautību vokālais ansamblis un praktiski tas ir viss. Sava deju kolektīva Saietu namā nav, bet ir skolā. Andris centīsies nostiprināt esošos kolektīvus, taču jaunus pagaidām nesola. Tālākā perspektīvā ir doma izveidot vokāli instrumentālo ansambli, kurā varētu būt ģitāra, sintezators, sitamie instrumenti. Viņš pats pāris gadus pirms dienesta armijā spēlēja ansamblī sitamos instrumentus, māk spēlēt arī mutes harmonikas.

Juris ROGA