Telezvaigznes — mūsu labi paziņas. Viņi pastāvīgi ir kopā ar mums mūsu mājās, viņi dod padomus, stāsta, apsveic, skumst un priecājas kopā ar mums. Starp viņiem ir gan mūsu iemīļotie varoņi, gan tie, kuri mums nemaz nepatīk. Bet ir arī tādi, kas mums kļūst ļoti tuvi tāpēc, ka vada mūsu iemīļoto programmu. Jurijs Senkevičs vadīja “Ceļotāju klubu” trīsdesmit gadu garumā. Viņa pēkšņo nāvi miljoni skatītāju pārdzīvoja kā sev tuva cilvēka zaudējumu…
Tālajā 1937. gadā Mongolijā kādā militārā ģimenē piedzima puisēns, kam deva vārdu Jurijs. Krievu tradīcijā vārds Jurijs ir vārda Georgijs variācija. Zēns savu vārdu ieguva par godu Svētajam Jurim. Drīz vien pēc zēna dzimšanas ģimene pārcēlās uz dzīvi Ļeņingradā. Kara laikā Senkeviči dzīvoja evakuācijā, bet no tās atgriezās tikai 1946. gadā. Pēckara Ļeņingrada vēl ilgi dziedēja savas kara rētas. Kādu reizi Jurija māte mājās atveda sievieti, kura bija nokritusi ģībonī. Šī ļeņingradiete blokādes laikā zaudēja visu savu ģimeni un palika pilnīgi viena. Sievietei piedāvāja kādu laiku padzīvot ģimenē. Pateicībā par dzīvesvietu ļeņingradiete, kura izrādījās slavenas krievu dzimtas pēctece, kopā ar Juriju mācījās angļu valodu. Valodas zināšanām vēlākajā laikā bija ļoti liela nozīme Senkeviča jaunākā dzīvē. Savu pirmo atklājumu Jurijs Senkevičs veica, kad bija vēl bērns. Ģimene atpūtās Abhāzijā. Visvairāk laika Jurijs pavadīja pie jūras. Vienreiz pludmalē viņš atrada mazu akmens plāksnīti ar knapi saskatāmu uzrakstu. Atradumu parādīja pieaugušajiem. Pēc dienas pludmalē jau darbojās arheologu grupa. Izrādījās, ka Jurijs bija atradis vērtīgu antīko laiku kolonnu, kas tagad ir Abhāzijas Arheoloģiskā muzeja galvenais eksponāts. Tāds bija sākums.
Tad bija mācības Militāri medicīniskajā akadēmijā. Darbs kosmiskās medicīnas jomā, tad arktiskā ekspedīcija, atkal darbs kosmosa labā. Procesā Jurijs Senkevičs pat veica kosmisko sagatavošanos, jo bija plānots lidojums kosmosā, kur viņš būtu ārsts-izmēģinātājs. Viss mainījās 1969. gadā. Kādā valdības tikšanās laikā Norvēģijā Nikita Hruščovs pienāca pie slavenā ceļotāja Tūru Heijerdāla.
“Vai Jūs mani paņemsiet līdzi savā ekspedīcijā?” jautāja Hruščovs.
“Un ko Jūs protat darīt?” sarunu uzturēja Heijerdāls.
“Es teicami gatavoju boršču! Un kas Jums labāk garšo?”
“Bet man garšo melnie ikri…”
Hruščovs šo sarunu neaizmirsa. Pēc divām nedēļām PSRS sūtnis Norvēģijā Tūru Heijerdālam pasniedza dāvanu — muciņu ar melnajiem ikriem. Kad ceļotājs gatavojās veikt savu pirmo ceļojumu papirusa laivā Ra pāri Atlantijas okeānam un vāca starptautisku ekipāžu, viņš atcerējās sarunu ar Hruščovu. Uz Maskavu tika nosūtīta vēstule ar lūgumu rekomendēt “krievu ārstu, kas pārvalda angļu valodu un kam ir humora izjūta”.
Senkevičs derēja pēc visiem kritērijiem. Notika liktenīga tikšanās…Vispār bija vairākas ekspedīcijas ar Tūru Heijerdālu… Veiksmes mijās ar neveiksmēm. Pirmais no papirusa veidotais kuģis ceļojumu neizturēja. Otrais ceļojums izrādījās veiksmīgs. Tad bija kuģis “Tigris”…
Senkevičs un Heijerdāls visās ekspedīcijās bija kopā. Šiem diviem cilvēki bija radniecīgas dvēseles… Tūru Heijerdāls teica: “Es nekādi nevarēju saprast — vai nu tas ir mans jaunākais brālis vai arī vecākais dēls.”
1973. gadā Senkevičs pirmo reizi parādījās televīzijā. Sākumā kā viesis… Bet vēlāk kā pārraides “Kinoceļotāju klubs” vadītājs. Visa plašā Padomju Savienība pasauli redzēja tikai ar šī cilvēka acīm. Viņa pārraide bija viena no apolitiskākajām. Tajā nebija ideoloģijas, bet bija ļoti interesantas reportāžas no vistālākajiem zemeslodes nostūriem. Senkevičs kļuva arvien slavenāks. Pie tam viņš nekad neslimoja ar “zvaigžņu slimību”, bet vienmēr bija vienkāršs un ļoti atvērts cilvēks. Savā ceļā viņš satikās ar visdažādākajiem cilvēkiem. Visi atcerējās, ka jau pēc pirmajām minūtēm viņiem radās iespaids, ka šo cilvēku pazīst jau ļoti sen. Viņš mācēja atrast kopēju valodu gan ar Centrālās Āfrikas aborigēniem, gan ar angļu aristokrātiem. Kādā pieņemšanā, ko organizēja Maltas bruņinieku ordenis, galds bija klāts ar zelta traukiem. Senkeviča galda kaimiņiene izrādījās kņaziene Jusupova.
“Jūs zināt, kņaziene,” teica ceļotājs, “es pirmo reizi ēdu no zelta traukiem. Tā vēlos kaut ko paņemt sev “par piemiņu”“.
“Jurij, es Jūs ļoti labi saprotu, arī es esmu krieviete,” atbildēja aristokrāte, “ņemiet droši, es Jūs piesegšu.”
Vēlāk abi ilgi smējās.
Lai arī kur liktenis viņu aiznestu — Antarktīda, Arktika, Everests, Amazones džungļi, Sahāras tuksnesis —, visur viņš bija draudzīgs, aktīvs, laipns, vienmēr gatavs palīdzēt, jautrs un atsaucīgs. Viņa pārraide televīzijā bija gandrīz vispopulārākā. 1997. gadā Jurijs Senkevičs tika ievēlēts par televīzijas akadēmijas akadēmiķi. Tad viņš arī saņēma Teffi balvu.
Jurija Senkeviča sieva atceras, ka vīrs par darbu runāja arī tad, kad uz dažām dienām atbrauca uz vasarnīcu. Viņš jūsmoja par ceļojumiem. Bērni (viņiem bija meita un audžudēls) vienmēr bija gatavi klausīties stāstus stundām ilgi.
2003. gadā tika saņemta ziņa par Tūru Heijerdāla nāvi. To uzzinot, slavenā televīzijas vadītāja lika par sevi manīt. Pirmais infarkts… Tā paša gada septembrī Senkevičs atbrauca uz Ostankinas studiju, lai ierakstītu kārtējo pārraidi. Bet tā netika ierakstīta… Šoreiz likt sirdij darboties ārsti tā arī nespēja…
Kad lasu Jurija Senkeviča biogrāfiju, vienmēr brīnos — cik daudz viņš paspēja izdarīt. Zinātniskais darbs, disertācija, ceļojumi, izdotas četras grāmatas, nofilmējies 4 mākslas filmās, raksti, apraksti, pārraide (ierakstīta Ginesa rekordu grāmatā, jo pastāvēja visilgāk)…
Talantīgs, apbrīnojami nenogurdinošs cilvēks. Tādus reti var satikt…
Andrejs JAKUBOVSKIS
.jpg)
