Profesija, kurā nav laika skumt

Bibliotēkā Ludmila strādā kopš 1989. gada 1. augusta — šogad būs 25 gadu jubileja. Par bibliotekāri viņa kļuva dažādu apstākļu sakritības rezultātā. Pēc vidusskolas gribēja studēt filoloģiju Daugavpils augstskolā, bet neizdevās iestāties un nācās atgriezties dzimtajā pusē. Viņa neapjuka, devās strādāt par fizkultūras skolotāju Labiešu astoņgadīgajā skolā. Tagad skolotājiem vajag nez cik izglītības dokumentus, bet tolaik vidusskolas beidzējiem pastāvēja iespēja iekārtoties darbā skolā arī bez speciālas izglītības. Skolā nostrādāja līdz pava- sarim, kad kā motocikla pasažiere cieta satiksmes negadījumā. Ārstējās Rīgas traumatoloģijas institūtā un tieši tur satika savu tagadējo dzīvesbiedru, kurš arī ārstējās tajā pašā slimnīcā. Pēc gada abi apprecējās un dzīvesbiedrs pārcēlās uz Svariņiem. Viņam šeit iedeva jaunu benzīnvedēju, jaunajai ģimenei uzreiz iedalīja trīsistabu dzīvokli nesen uzbūvētā mājā. Ludmila atgriezās strādāt skolā.

Gāja laiks, pieteicās pirmais bērns. Ludmila devās dekrētā, pasaulē nāca meita Inga, kura nu jau pastāvīga. Inga pabeigusi Dagdas arodvidusskolu, kur apguva grāmatvedības profesiju, kādu laiku strādāja Krāslavā, bet tagad strādā Rīgā par menedžeri kosmētiskajā firmā. Viņa jau plāno ģimeni, ir draugs vārdā Aivars.

1987. gada janvārī Ludmila atgriezās strādāt tautas namā un pēc neilga laika atkal devās dekrētā. Piedzima dēls Artūrs, kurš jau arī pametis vecāku mājas, dzīvo Rīgā, strādā ar elektrokāru noliktavās Berģos. Viņam ir dēls Daniils, Ludmila nu jau gadu lepojas, ka kļuvusi par vecmāmiņu.

Bibliotēkā Ludmila sāka strādāt pēc dēla piedzimšanas — viņa darba gaitas atsāka 1989. gada 1. augustā. Gadu iepriekš viņa centās iesniegt dokumentus bibliotekāru tehnikumā neklātienes studijām.

“Uzskatīju, ka bibliotēkā būs mierīgāk,” Ludmila izskaidro savu lēmumu. “Turklāt kluba vadītāja Erna bija dekrētā, es viņu tikai aizvietoju un man pat nebija domas ieņemt viņas vietu. Bērnībā es daudz nelasīju, bet man kopš bērna kājas patika bibliotēkas kartotēka, kartītes, grāmatiņas. Tieši tas, ar ko bibliotekāre nodarbojas ikdienā. Kad es atnācu strādāt, bibliotēka atradās tautas nama otrajā stāvā, kur tagad ierīkota atpūtas istaba. Laikam ritot, atkaroju gaiteni, paplašinājām telpu. Bet 90. gadu sākumā sabruka sovhozs, ēku pārtrauca apkurināt. Vienu laiku bibliotēkas telpās pāris mēnešus bija izmitināti pat pagasta darbinieki — visi bijām kopā. Pēc tam bibliotēku pārvietoja uz dzīvokli trīsstāvu mājā, no turienes uz bijušo sadzīves pakalpojumu kombinātu, un tikai 2001. gadā atgriezāmies tautas namā, kur daļu foajē piešķīra bibliotēkas vajadzībām. Tā tagad šeit dzīvojam.”

Ludmila apgalvo, ka pārbraucieni nesagādāja grūtības, jo visi šie notikumi iekrita jaunības gados. Atmiņās ir vairāk prieka un sajūsmas, nekā negatīvu emociju. Visas grāmatas netika transportētas uz dzīvokli, bet tās, aptuveni 300, kuras pārveda, tika transportētas cinkotā vannā, kuru bibliotekāre un Erna vilka pa sniegu. Šodien tas skan neticami, bet tā tas notika. Dzīvoklī bija tikai divi plaukti, vietas pietika 300 grāmatām, pārējās bija jāatstāj un vajadzības gadījumā jāskrien pakaļ.

“Man patīk sava profesija un nekad nav bijusi vēlme sev pajautāt, kāpēc strādāju šo darbu,” turpina Ludmila. “Es nekad nenožēloju savu izvēli. Bijām jauni, kas tur ko pārvietot 300 grāmatas! Smagos grāmatu plauktus divatā ar Ernu pārvietojām, kad sagribējās kādas pārmaiņas interjerā. Tagad skatāmies viena uz otru un nesaprotam, kur mums bija tāds spēks? Bet tajā brīdī šķita, tas ir normāli, un cerējām, ka būs labāk. Atceros, kad bibliotēka bija sadzīves pakalpojumu kombināta telpās, no Rīgas atbrauca komisija un sacīja: ”Vai cik pie jums mājīgi!” Es tagad saprotu, mani vienkārši cilvēcīgi centās uzmundrināt, jo redzēja, kādos smagos apstākļos toreiz strādāja bibliotēka. Pietika vien redzēt tos logus zem griestiem. Pēc gadiem satiku to sievieti no komisijas, viņa jautāja: “Kā jums klājas?” Es atbildēju, ka tūlīt būsim jaunās telpās un viņa par to bija tik priecīga.”

Neticami skan arī tas, ka pārbraucieni un nepiemērotas telpas nemazināja lasītāju interesi apmeklēt bibliotēku. Ludmila domā, ka lasītājs palika uzticīgs bibliotēkai tāpēc, ka tolaik parādījās jauna satura krāšņi ilustrētas grāmatas, tādu agrāk nebija. Lasītājiem tika izsniegtas pa 26-28 grāmatām dienā — tas bija iespaidīgs skaitlis. Dienā bija 30 apmeklējumu, turklāt tas ir laikā, kad bibliotēkā vēl nebija datoru. Uz grāmatām ļaudis pierakstījās rindā. Šodien bibliotēkā netrūkst jaunu grāmatu, tās arī lasa cilvēki, bet vairs nav tik milzīga ažiotāža.

Pēc grāmatu buma bibliotēka piedzīvoja interneta lietotāju pieplūdumu un atkal spēja apmierināt visu intereses. Bērnus pierakstīja rindā, sākumā bija divi datori un ļāva darboties tikai 15 minūtes katram, pēc tam laiku pagarināja līdz pusstundai un šis limits saglabājās līdz pat 2013. gadam. Šodien gandrīz katrā mājā ir dators ar interneta pieslēgumu, un labi ja datoru bibliotēkā dienas laikā izmanto kādi astoņi cilvēki. Kaut gan vasarā, kad jaunie svariņieši atbrauc ciemos pie savām vecmāmiņām, dzīve bibliotēkā atkal kūsā.

Ludmila: “Ja godīgi, šodien lasītāju zaudējam pamatā tikai tāpēc, ka cilvēki dzīvo tikai vienu mūžu, un tāpēc, ka turpinās agrāko gadu tendence — cilvēki pamet dzimtās vietas. Un ja ģimene ierīko mājās internetu, tad bibliotēka zaudē uzreiz vienu ģimeni. Agrāk nāca katrs: gan mamma kaut ko paskatīties, gan tētis sludinājumus palasīt, gan bērni ar datoru padarboties, bet tagad viss ir mājās. Reizēm atnāk kādu grāmatu vai žurnālu paņemt, bet pēc iespējām. Pirms tam nāca regulāri, var sacīt — katru dienu.

Atceros, kad sāku strādāt, ja 10 cilvēku dienā atnāca, bija superīgi. Bet pietika visa — avīžu, žurnālu, grāmatu. Taču periodikai neviens nepievērsa uzmanību, jo visi abonēja mājās pat vairākus izdevumus. 90. gados savu uzvaras gājienu sāka jaunās grāmatas, tas ilga līdz 2005. gadam. Pēc tam internets. Šodien mums te ir viss, bet lauki izmiruši — vairs nav tā masveidīguma.”

Bet vienalga darba pietiek. Lielā mērā pateicoties Ludmilas lielajam darba sparam un tādam kā nemiera garam Svariņu bibliotēka pārvērtās par informatīvo centru šī vārda tiešajā nozīmē. Vajag uzrakstīt iesniegumu Latvenergo? Pie kā vecam cilvēkam griezties? Viņš nāk pie Ludmilas un kopā uzraksta vajadzīgo dokumentu. Vēl kādam problēmas ar sakariem, citam rēķinus vajag samaksāt, vēl kādam vajag piezvanīt, bet viņam nav nekāda telefona. Eiro ieviešana? Ludmila saka, eiro cilvēku dzīvē ienāca viegli un nemanot. Ažiotāžas nebija. Lūk, aizpildīt lauksaimniecības kartes — tā gan cilvēkiem ir problēma un tad bibliotekārei ir daudz darba. Bet Ludmilai pat tā bija par maz un uzvēla uz saviem pleciem vēl vienu nastu — Svariņu pagasta novadpētniecības istabu. Varēja taču rīkoties citādi, formāli ieviest novadpētniecību, kā tas dažviet notiek.

“Novadpētniecība bibliotēkā ir kā atsevišķa sadaļa, šis darbs mums jādara,” stāsta Ludmila. “Protams, var aprobežoties ar tradicionālām mapēm, kas ir katrā bibliotēkā. Bet, ja ir materiāls, ja ir senas fotogrāfijas, tas taču laikam kādam būs vajadzīgs pēc gadiem? Tu sāc darīt, un tas tevi burtiski ievelk. Mums tā sagadījās, ka daudzi pagasta iedzīvotāji aktīvi iesaistījās šajā darbā un sāka nest dažādus materiālus, eksponātus. Es visu krāju plauktā, tad dokumentēju un izvietoju. Ir gūtas arī interesantas atklāsmes. Piemēram, šodien reāli Svariņos ir 205 cilvēki, bet deklarēti virs 400. Man nesagādā grūtības visu sarēķināt, jo katru cilvēku pazīstu. Kad naktī nenāk miegs, sāku domāt, ahā, pirmā māja — tukša, otrā māja — pensionāre dzīvo, trešā māja — tukša. Tā pamazām atjaunoju karti par katru sādžu.”

Ludmila ar dzīvesbiedru šodien dzīvo savā privātmājā Svariņos. Viņa nenosoda tos, kuri aizbraukuši uz ārzemēm, jo ko citu cilvēkam darīt, ja darba uz vietas nav? Viņa no sirds priecājas par tiem, kuri atraduši iespēju strādāt. Arī pašas vīrs katru dienu brauc darbā uz Rēzekni — šoferis firmā. Braukāt uz darbu iznāk lētāk, nekā īrēt dzīvokli pilsētā. Kaut kas no algas tomēr paliek, bet šodien Svariņos pat par simts latiem darbu neatradīsi. Turklāt Paskačimi nav no tiem, kuri gadiem spēj nīkt četrās sienās.
“Nu jā, ir cilvēki, kuri spēj gadiem tā dzīvot, bet vai tad no viņiem jāņem piemērs?”, retoriski jautā Ludmila. “Mēs arvien turam divas govis un pāris teļu. Ir zeme, vienmēr turējām cūkas, bet pēdējā laikā nolēmām no tā atpūsties. Eksotiskos augus neaudzējam, neredzu jēgu tērēt tam savu laiku, jo tas tiešām prasa daudz laika.”

Daudzi noteikti nezina, bet Ludmilai patīk rokdarbi un patīk ar to nodarboties vienatnē. Viņa ada, tamborē, šuj un pāršuj. Hobijs ir dejot grupā “LORETa”, turklāt tieši Ludmila šuj grupai tērpus. Pagaidām tas arī viss, jo saimniecība prasa savu laiku. Ak jā, viņa māk siet garšīgus sierus.

Par savu nākotni Ludmila mierīga. Bibliotēkai pērn bija ap 170 lasītāju, un ir jūtama stabilitāte. Šo stabilitāti Ludmila panāk ar attieksmi. Viņa pārliecināta, ja cilvēks, atnācis uz bibliotēku, tad nedrīkst pieļaut situāciju, ka viņu sagaida slēgtas durvis. Tāpēc dienās, kad jāapmeklē kursi vai semināri, Ludmila lūdz palīgā tautas nama vadītāju Ernu Šļahotu.

Ludmila: “Lielākā kļūda, ko pieļauj kolēģes, ir aizslēgt bibliotēkas durvis darba laikā. Ja cilvēks apstājas pie slēgtām durvīm, viņš otrreiz nenāks, lai vai kādi iemesli bijuši tam, ka bibliotekāres nav uz vietas. Viņu neinteresē, kāds tev seminārs, kādas tev problēmas, viņš atnāca pēc pakalpojuma, par kuru bija pārliecināts, ka saņems. Mana pieredze rāda, ka grāmata šodien, šajā pelēcīgajā dzīvē, daudziem cilvēkiem palīdz noturēties virs ūdens, palīdz aizmirsties un brīdi nedomāt par ikdienas grūti risināmajām problēmām. Cits saka, ka vairs nespēj skatīties televīziju, kur daudz negatīvisma un labāk ņem rokā grāmatu. Cits saka — es lasu kopš bērnības, visu mūžu un nevaru iedomāties dzīvi bez grāmatas. Katram grāmata vajadzīga savam mērķim, bet viena no svarīgākajām tās lomām ir iespēja gūt atslodzi.”

Ir ļoti interesanti pavērot, kā Ludmila apkalpo cilvēkus. Piemērs no dzīves: lasītājs atnes grāmatas, apsēžas krēslā, runā par dzīvi un starp citu saka: “Iedod man kaut ko…”. No krēsla tikpat kā neviens neceļas. Kas tas ir “kaut ko” — bibliotekārei pašai ir jāzina. Un viņa zina! Zina par to, kādam kādu šriftu vajag, kam vajag vienu, kam divus romānus, kam gribas daudz dialogu, kam atkal nepatīk daudz lirikas, kam vajag grāmatu, kuru sarakstījis vīrietis un nedod Dievs, ja izrādīsies, ka autore ir sieviete. Cilvēki ir dažādi, katram savas vēlmes un untumi. Kā zināms, cilvēks ir slinka būtne un arī tas izpaužas bibliotēkā. Dažam lasītājam ir slinkums atcerēties lasīja viņš to vai citu grāmatu vai nē un lūdz bibliotekāri to noskaidrot. Vai šāds gadījums: “Paskaties datorā, ir man tā govs vai nav?” Izrādās — nav govs! Nu ko darīt, bibliotekāre palīdzēja arī gotiņas meklējumos. Zvanīja, skaidroja un galu galā visu atrisināja.

Juris ROGA