Kā kļūt laimīgam?

Kurš gan no mums nesapņo kļūt veiksmīgs, un kāda ir tā cilvēku laime? Visdrīzāk tā ir māka būt citiem noderīgam un tajā pašā laikā pastāvīgi dāvāt prieku apkārtējiem. Visdrošākais ceļš uz to — neatlaidība un darbs.

Šodien stāsts būs par Valdi Pauliņu, kura profesionālā pilnveidošanās notika manu acu priekšā. Tiešām brīnumdaris, no kura vienmēr staro pozitīvisms — ģimenē, jebkurā kompānijā, keramikas mācību stundās, svētkos un vēl amatnieku tirdziņos, kas vispār nav iedomājami bez smaidīgā Pauliņu pāra — Valda un Olgas. Tas arī dod man pilnīgas tiesības viņus saukt par gaišiem cilvēkiem. Bet apbrīnojamā meita Līga — galvenais ģimnāzijas parlamentārietis, dejojošā divpadsmitās klases skolniece un skolas teātra aktrise, gide ar angļu valodas zināšanām un aizrautīgā fotogrāfe — pats dzīves- prieka iemiesojums. Vārdu sakot, kur ir Pauliņi — tur ir svētki. Un izcilās ģimenes galvas piecdesmit gadu jubileja — nopietns iemesls apstāties, atskatīties.

…Keramikas stunda Krāslavas Mākslas skolā, ko mans senais paziņa vada nu jau divdesmito gadu. Māmiņa Ināra ar prieku novēro, kā viņas audžubērni — septiņus gadus vecā Margarita un deviņus gadus vecā Aleksandra — veido brīnumus no māla. Manu acu priekšā no māla piciņām rodas mazas figūriņas, kas bērniem sagādā neviltotu prieku. Radošums sākas ar izbrīnu, un pedagogs pilnībā ir apguvis šo mākslu. Dzīvē pirmie keramiskie izstrādājumi izžūs, tiks apdedzināti elektrokrāsnī un kļūs par dārgiem suvenīriem, iespējams, uz visu dzīvi. Kas gan to zina — varbūt kāds no republikā slavenā meistara skolēniem pats izvelēsies radošo ceļu un kļūs par jēdzīgu amatnieku. Tā arī pa- stāvīgi notiek, ar ko Valdis ļoti lepojas. Stunda beidzās, keramiķa rokas, šokolādes krasā, ne uzreiz ieguva ierasto izskatu — paldies ūdenim. Mēs uz kādu stundiņu nošķiramies no citiem. Neesmu pārlieku uzbāzīgs ar jautājumiem — sen un labi pazīstu jubilāru. Uzreiz noskaidrojās, ka sarunai ir trīskāršs iemesls — apaļa jubileja, 35 gadi keramikas darbnīcā un ceturt-daļgadsimts kopš kāzu dienas. Ar Olgu viņš iepazinās astoņdesmito gadu beigās. Kādreiz jaunā pedagoģe pasūtīja pie keramiķa piemiņas medaljonus absolventiem. Uz jautājumu: “Cik man jāmaksā?” jaunais meistars jokojot atbildēja: “Nezinu, ka tik ne- vajadzētu mak- sāt visu dzīvi!” Ka ūdenī lūkojās. Kopā dziedāja Grec-kas korī, ar “Javu” braukāja uz dančiem Andrupenē, Kombuļos, Astašovā un Ezerniekos… Pazīstama lieta — jūtas dzima līdz ar cīruļa dziesmām, bet rudenī Skaistas ezera krastā tika svinētas jautras kāzas. Tajos gados Krāslavā sameklēt dzīvesvietu nebija viegli. Savu pirmo ligzdiņu jaunie cilvēki vija bēniņos virs grāfu Plāteru zirgu staļļiem. Kļuva skaidrs, ka Ezernieku puisim ir lemts kļūt par krāslavieti, un viņš tēva māju pārveda uz pilsētas nomali. Pēc latgaļu sentēvu piemēra, sākumā tika uzcelta darbnīca ar lielo cepli, un jau pēc tam ķērās pie savrupmājas. Celtniecība bija ilga un grūta. Toties tagad māja Dūmu ielā 8 ir iemantojusi pasaules slavu. Šeit ir viesojušies tūristi no visiem kontinentiem. “Izņemot Antarktīdu,” joko mans sarunu biedrs. Un turpina: “Tu tikai nesmejies, bet celtniecība vēl nav beigusies, negribu atpalikt no jaunākajām tehnoloģijām. Lūk, pelēko šīferi nomainīju pret zaļu metālisku segumu, ierīkoju tvaika apkuri. Svarīgākais ir cits — divi apdedzināšanas cepļi darbojas kā pulkstenis. Tie arī pabaro ģimeni. Kādreiz brīvajā laikā paskaitīju un sanāca, ka gada laikā ar rokām apglāstu divas tonnas māla, upes un pirkto. Un visu meistara gadu laikā ar manām rokam tika radīti gandrīz divi tūkstoši keramisko izstrādājumu — no lielām krūkām un vāzēm līdz svilpauniekiem un ci- tiem sīkiem suvenīriem. Ar noietu mums problēmu nav, tik paspēj vien — viss aiziet!”

Radošais tandēms nav mājās sēdētājs. Pauliņi ir pabijuši lielos gadatirgos Beļģijā, Vācijā, Polijā, Lietuvā, Krievijā, bet nesen Valdis un Olga atgriezās no tūrisma izstādes Igaunijā. Visur ir patiesa interese par Latgales keramiku, jo Pauliņu kredo — nemitīgi pārsteigt. Izcilo meistaru darbus tūristi aizved uz visām pasaules malām. Pat uz afrikāņu valstīm, kā apliecina Valdis. Par Japānu, Ķīnu un Austrāliju pat nav ko šaubīties. Lūk, tā Krāslavas keramika iekaro pasauli, slavinot mazo pilsētiņu Daugavas ielokā.

Slaveno mākslinieku galvenā bagātība — tie ir draugi. “Pie mums pastāvīgi ierodas ciemiņi no vairākām Latvijas pilsētām un nomalēm, bet mēs savukārt veicam atbildes vizītes. Radošā saskarsme — tās ir arī mācības, jo neviens sevi cienošs mākslinieks nestāv uz vietas. Bet noslēpumu mums nav — mākslinieciskās keramikas pasaule nav aptverama,” atzīst Valdis. Man arī ne reizi vien ir palaimējies tikt kompānijā, ko organizēja Olga un Valdis. Vienreiz, atceros, kā meistars grieza podnieka ripu brauciena laikā pa Drīdža ezeru uz motorplosta, kas starptautiskajos tūrisma operatoros izsauca neaprakstāmu sajūsmu. Pirms pāris gadiem es biju uzaicināts pie Pauliņiem Latgales keramiķu saietā, kur visgodājamākais ciemiņš bija Janīna Gribuste, Valda pedagoģe no Rēzeknes Lietišķās mākslas skolas, ko viņš pabeidza pirms trīsdesmit gadiem. Ātri aiztecēja gadi…

“Mans draugs, vai esi laimīgs?” uzdodu pēdējo jautājumu. Un viņa seju rotā smaids: “Un kā vēl! Nodarbojos ar iemīļoto darbu, kas man palīdz uzturēt ģimeni. Viss mums ir, izņemot vienu — mums katastrofāli trūkst brīvā laika. Gribētos biežāk aizbraukt pamakšķerēt, un vēl mums ar Olgu ļoti patīk darboties ap mašīnām. Man ir “Mersedess”, viņai “Fords”, Līgai arī patīk būt par šoferi. Galvenais, lai arī meitai izdodas dzīvē atrast savu vietu. Bez tā nav iespējams kļūt laimīgam. Lai arī viņai veicas!”

Aleksejs GONČAROVS