Arvien lielāku popularitāti Latvijas skolās ieņem jauna, progresīva zinātniski pētnieciskās darbības forma. Daudzi skolēni, jau kopš mazām klasītēm, praktizējas zinātniski pētniecisko darbu izstrādē. Tas ar kaut ko atgādina projektus, referātus, kursa darbus, tikai tam visam ir nedaudz cits virziens. Zinātniski pētnieciskajos darbos skolēni pierāda kaut kādu pieņēmumu, hipotēzi ar pētījuma palīdzību.
18. un 19. februārī Krāslavas Valsts ģimnāzijā notika zinātniski pētniecisko darbu konference. Tā jau ir 19. konference, kas notiek šajā mācību iestādē. Šajās dienās visi vidusskolēni pulcējas aktu zālē un klausās savu vienaudžu uzstāšanos, uzdod jautājumus. Kādas tik tēmas neizvēlas skolēni saviem darbiem: sākot ar trušu audzēšanu un mežacūku slimībām, beidzot ar tās vai citas operētājsistēmas priekšrocībām viedtālruņos. Tie, kas uzstājas, acīmredzami nervozē — kādam dreb balss, kāds sajauc vārdus — bet kopumā prezentācijas notiek godam un vienmēr beidzas ar klausītāju aplausiem. Kad konference beidzās, satikos ar vienu no zinātnisko darbu vadītajiem un vienu skolnieci, kura tikko bija aizstāvējusi savu darbu. Viņiem uzdevu apmēram vienus un tos pašus jautājumus: kā notiek zinātniski pētniecisko darbu izstrāde un kādēļ tas ir vajadzīgs skolēniem?
Harijs Misjuns (ķīmijas skolotājs): “Mūsu ģimnāzijā zinātniski pētniecisko darbu izstrāde ir obligāta. Neizdarot šo darbu, nav iespējams pabeigt skolu un saņemt atestātu. To raksta 11. vai 12. klasē. Rakstīt 10. klasē, manuprāt, vēl ir par agru. Bet, lūk, 11. klasē — īstais laiks! Nav vēl gatavošanās eksāmeniem, kā tas ir 12. klasē, atliek vairāk laika pētījumiem. Tēmu skolēni izvēlas to, kas viņus interesē, kas ir sirdij tuvāka. Nav iespējams uzrakstīt par to, kas nepatīk, jo attiecīgajā tēmā ir labi jāorientējas un jāmāk atbildēt uz jebkuru jautājumu. Skolēni paši izvēlas savu zinātnisko vadītāju. Tas var būt ikviens: jebkurš skolotājs no mūsu skolas, no jebkuras citas skolas vai profesors no universitātes — šeit ierobežojumu nav. Darbā, protams, jebkurā gadījumā jāievēro attiecīgi kritēriji. Kad darbs ir uzrakstīts, tad notiek aizstāvēšana, kas ilgst apmēram 10 minūtes. Vidusskolēniem noteikti jāpiedalās šajā pasākumā, jāuzdod jautājumi. Tā, lai vispār nebūtu jautājumu, nekad nav. Ja visiem klausītājiem viss ir skaidrs, tad jautājumus uzdod konferences vadītāja — mūsu mācību pārzine Anna Juškeviča. Lielākoties pateicoties viņai, šī tradīcija arī radās mūsu skolā. Nākotnē šī pieredze noteikti katram noderēs, ja vien cilvēks nepaliks mājās pēc skolas absolvēšanas. Jebkurā augstskolā ir jāraksta kursa darbi un diplomdarbi, kā arī vēlāk tie jāaizstāv. Tā ka mūsu absolventi vienmēr ir galvas tiesu augstāki par tiem pirmkursniekiem, kam skolā nebija dota iespēja apgūt šo svarīgo pieredzi.”
Santa Jurčenoka (12. klases skolniece): “Par sava zinātniski pētnieciskā darba tēmu izvelējos to, kas mani ļoti interesē — “Slimības, ko izraisa netīras rokas, un organisma aizsargmehānismi”. Rakstījām mēs darbu divatā ar draudzeni, jo tā ir drošāk, mierīgāk, ir cilvēks, kam var lūgt padomu, ar ko var pakonsultēties. Kaut gan, protams, bija arī strīdi un nesaprašanās. Darbu sākām izstrādāt jau novembrī. Ieinteresēja tas, kā ziepes iedarbojas uz cilvēka roku ādu, un tā arī radās tēma. Mēs nopirkām dažādu veidu ziepes, sarunājām ar Daugavpils Universitātes laboratoriju un braucām tur veikt eksperimentus un pētījumus, uz kā vēlāk balstījās mūsu darbs. Uzskatu, ka šāda veida darbu izstrāde skolā ir ļoti nepieciešama, tas ir brīnišķīgs treniņš tam, kas mums būs jādara universitātē. Mēs mācāmies arī uzstāties auditorijas priekšā, kas arī ir ļoti svarīgi. Mēs uzzinām daudz jaunas informācijas, ko, iespējams, tāpat vienkārši neieraudzīsi ne televizorā, ne arī internetā izlasīsi. Galvenais, izvēlēties to tēmu, kas tiešām ir interesanta, lai būtu vēlēšanās pētījumu veikt līdz galam. To nedrīkst darīt tikai tāpēc, ka to pieprasa. Visgrūtāk ir darbu sākt: izvirzīt mērķi, uzdevumus, pierakstīt hipotēzi. Vēlāk jau viss ir daudz vienkāršāk. Protams, ka pirms uzstāšanās ir ļoti liels uztraukums, ir bailes kaut ko sajaukt, nepareizi pateikt. Jo sava tēma taču jāmāk prezentēt tā, lai tā ieinteresētu klausītājus. Par jautājumiem, ko uzdod klausītāji? No vienas puses, kad uzstājies, gribas ātrāk pabeigt un aiziet no skatuves, bet jautājumi to neļauj, bet no otras puses — ja jau jautājumi tiek uzdoti, tas nozīmē, ka tēma iepatikās, uzrunāja, bet tas jau ir liels pluss tiem, kas uzstājas.”
Natālija ZDANOVSKA