Sešdesmit gadus līdzās

Viņu attiecību izturību dzīve pārbaudījusi ne reizi vien. Jau 1973. gadā Antoņinai bija nepieciešama sarežģīta ķirurģiska operācija, pēc tās viņa pārcieta arī miokarda infarktu. “Tēvs ļoti pārdzīvo par mammas veselību, un mēs ar māsu Olgu viņu abus atbalstām,” stāsta dēls Arvīds. Un tie nav tikai vārdi. Mātes sirds aritmijas dēļ viņš pameta labiekārtoto dzīvi Preiļos un pārcēlās uz dzīvi pie vecākiem Šķeltovā. Saimniecības viņiem vairs nav, vienīgi vistas, bet Arvīdam tāpat netrūkst darāmā, ņemot vērā to, kādā kārtībā viņš uztur vecāku māju.

Tādas rūpes vienam par otru un sirsnību viņš, laikam, mantoja jau, kā saka, ar mātes pienu. Jo savulaik arī Antoņina, kurai lieliski padevās visi mācību priekšmeti, mātes slimības dēļ ignorēja iespēju mācīties tālāk. Pēc Antoņinas vārdiem, tas skanēja tā: “... bet mana mīļā māmiņa saslima...” Ak, tie gadi... Tie izpluinīja Šķeltovas skaistāko bizi — Ņinu numur viens! Es nepārteicos. Visi ciema iedzīvotāji nez kāpēc Antoņinu sauca par Ņinu. Bija laiks, kad ciemā dzīvoja septiņas Ņinas. Tad, lūk, mūsu varoni sauca par Ņinu numur viens. Skaistās bizes un labo manieru dēļ. Šķiet, viņa audzināta pateicīgo jaunavu institūtā.
Ar Broņislavu viņi iepazinās lauku ballē. Nu, kā lai viņu neiemīl — skaista, slaida, turklāt labākā dejotāja! Broņislavu, kā redzam, daba nav apdalījusi ne ar skaistumu, ne ar raksturu. Antoņinu, kura salauza sirdi ne vienam vien vietējam puisim, Broņislavs pie altāra veda jau pēc pus gada. Laulības notika Izvaltas baznīcā. Pēc kāzām jaunais vīrs bija spiests pamest darbu Izvaltā un pārcelties pie sievas uz Šķeltovu. Te arī aizritēja visi viņa darba gadi — no 1949. līdz 1991. gadam viņš bija sakaru nodaļas “Alksniena” vadītājs. Kopā ar viņu pastnieces, vēlāk arī operatores darbu kādu laiku veica arī Antoņina. Bet trīsdesmit gadus viņa nostrādāja feldšeru-vecmāšu punktā, vienmēr paliekot, pēc ciema ļaužu teiktā, par sievišķības etalonu. Arī tagad, kad es paņēmu rokās fotoaparātu, viņa devās pie spoguļa, lai sakārtotu frizūru un uzkrāsotu lūpas.

Lai arī kāds būtu mūsu varones veselības stāvoklis, viņas māja vienmēr ir ziedu jūras ieskauta. Viņas mīļākie ziedi ir lilijas. To ir daudz, var teikt, katrai gaumei. Tāpat kā tulpju, begoniju, rožu — visu pat neuzskaitīt. Starp citu, puķu audzēšana aizrauj arī Arvīdu. Tā ka Sirotinu puķu dārzs vēl plauks un plauks!

Pēc Broņislava vārdiem, laulāto dzīvi “briljanta” jubilāri nenodzīvoja bezrūpībā vien. Jau noskaidrojām, ka to aptumšoja slimības un citas ikdienas grūtības.Bet viņi nekad nav zaudējuši pašu galveno — cieņu vienam pret otru, kļūstot par labu piemēru meitai, dēlam un jau pieaugušajai mazmeitai Ivetai. Briljanta jubilejas priekšvakarā mēs sēdējām pie saldumu galda un laiku pa laikam sarunas vadību pārņēma Arvīds. “Mūsu vecāki manā un māsas labā ir paveikuši ļoti daudz. Pats svarīgākais — mēs vienmēr jutām viņu mīlestību. Tikpat sirsnīgi un patiesi arī mēs mīlam viņus,” viņš teica. Vai tad šī nav vislabākā dāvana “briljanta” jubilāriem? Vai tad mūsu laime ir kaut kas cits?

Valentīna SIRICA