Nesen mēs runājām par mūsu treneri Valentīnu Zlidni, kuram ātri vien būtu bijuši 75 gadi. Atcerējāmies pat par viņa “dziedinošo” tēju ar askorbīnskābi no lielā ķīniešu termosa, ar kuru viņš visus mūs dzirdīja pēc treniņiem un sacensībām. Jau četrus gadus Valentīns Zlidnis nav kopā ar mums. Un jo ilgāks laiks, jo spēcīgāk izjūtam šo zaudējumu. Mums viņa pietrūkst… Enerģiskā, nemierīgā, jautrā, reizēm pat līdz sirds dziļumiem neizprotamā cilvēka.
Ilona Vanaga, Krāslavas Sporta skolas trenere: “Tas bija treneris, kurš uztraucās par ikvienu savu audzēkni. Daudziem viņš palīdzēja veikt dzīvē pareizo izvēli. Personīgi man viņš deva padomu pāriet no distanču slēpošanas uz biatlonu, ko es nekad neesmu nožēlojusi. Esmu sarunājusies ar vairākiem Zlidņa audzēkņiem un vēlos teikt, ka viņš ne vienkārši mūs iemācīja mīlēt sportu — Valentīns mūsos ir ielicis stabilu pamatu, pateicoties kam mēs strādājam ar bērniem, ticot Latvijas distanču slēpošanas un biatlona nākotnei.”
Pēteris Sardiko, Daugavpils bērnu un jauniešu sporta skolas biatlona nodaļas vecākais treneris: “Vienmēr esmu sajūsminājies par Zlidni. Gan kā par treneri, gan kā par cilvēku. Viņš sasniedza labus rezultātus, jo fanātiski kalpoja savam darbam. Katra sava audzēkņa dotības varēja noteikt uzreiz. Perspektīvākajiem audzēkņiem deva sarežģītākus uzdevumus un tajā paša laikā “ne- nokausēja” nevienu sportistu. Bet galvenais, ko Valentīns tiecās sasniegt — katram no mums likt noticēt saviem spēkiem. Pēc sacensībām viņš, pro- tams, lielīja “zvaigznes”, bet lielāku uzmanību veltīja tiem audzēkņiem, kam sacensības neizdevās.
Viņš vienmēr zināja, kā slēpotājus uzturēt formā pat tad, kad sniega nemaz nebija. Gan godīgi, gan mānoties bērniem organizēja sporta nometnes, neskatoties uz sporta skolas nepietiekamo finansējumu un administrācijas nepatiku. Un rezultāts bija. Viņa audzēkņi pastāvīgi papildināja izlases rindas, bet sporta skolas plaukti pildījās ar kausiem, kas tika iegūti komandu čempionātos.
Nekad neaizmirsīšu, kā viņš mums vadīja republikas komandu čempionāta meistardarbnīcu sporta apvie- nības “Vārpa” ietvaros. Valentīnam nācās nomainīt vienu no slēpotājiem, kurš nespēja startēt 5 km stafetē. Vai gan viņš varēja pieļaut, ka komanda zaudē punktus?! Ziniet, Valentīns visiem parādīja klasi! Tiesa, kā saka, pēc šī arī viņam sākās problēmas ar sirdi.”
Anatolijs Ļevša, sporta meistars distanču slēpošanā, biatlonā un triatlonā, pasaules čempions ultratriatlonā:
“Ko lai piebilstu? Tikai to, ka tādi treneri kā Valentīns Zlidnis piedzimst tikai vienu reizi simts gados. Vienmēr viņu atcerēšos kā ļoti mērķtiecīgu, talantīgu un, pats par sevi saprotams, ļoti labestīgu cilvēku. Diemžēl par daudzām Valentīna rakstura iezīmēm var spriest tikai pēc gadiem. Es viņu atcerēšos kā gaišu cilvēku. Tādu, kādu viņu redzēju pēdējo reizi — Krāslavas Sporta skolas 60 gadu svinībās. Piebildīšu, uz šī pasākuma svinīgo atklāšanu Zlidnis kavēja un zālē sāka runāt, ka Zlidni var arī negaidīt. Tā sakot, viņam tagad ir veselības problēmas, kā arī noskaņojums nav tas… Bet viņš atnāca. Laimīgs, skaistā, baltā uzvalkā. Es visu vakaru nevarēju no viņa atraut skatienu — no Valentīna it kā staroja gaisma.”
Reizēm bija ļoti grūti paredzēt viņa reakciju. Kuriozu, kas ar mani notika Madonā, kur piedalījos laikraksta “Sports” balvas iegūšanā piecu kilometru distancē, atcerēšos visu dzīvi. Līdz finišam bija palikuši kādi 500 m, kad es sadzirdēju Zlidņa balsi: “Plus 54. Malacis!” Tas nozīmēja, ka es vinnēju sacensības ar gandrīz minūtes pārsvaru. Doma par tik pārliecinātu uzvaru, šķiet, tā sajauca manu prātu, ka es pagriezienā nenokontrolēju ātrumu un ieslīdēju taisni dziļā aizā, kur sniegs man bija līdz kaklam. Kaut kā tikusi ārā, es finišēju, sportistu un treneru smieklu pavadīta. Sacensībām beidzoties, aizgāju tālāk no savas komandas, baidoties tikt acīs trenerim. Viņš mani atrada pats un vienīgais, ko man pajautāja: “Nu, kā tur, aizā?” Mēs abi sākām jautri smieties.
Sagatavoja Valentīna SIRICA
.jpg)
