Raimonds Nipers: “Tā dzīvot nedrīkst!”

Izdomātais nacionālisms, izmēģinātā varas svira tautas sašutumam tikai pielej klāt eļļu ugunī. Ieganstu un ienaidnieku meklēšana — vājo liktenis, bet, lūk, spēcīgie vairo draugus un domubiedrus. Līdz šīs apziņas apjēgšanai Latvijas sabiedrības domāšanai vēl ir tik tālu. Un divkāršo velēšanu gadā provokatīvo kaislību kvēle — ne sabiedrību saliedējošo, bet gan šķeļošo — tikai pieaug. Rūgtie ugunskuru dūmi Maidānā, masveidīgie protesti pret Eiropas integrāciju Bosnijā un Hercegovinā vien pastiprina ar katru brīdi pieaugošo trauksmi. Kā mēs noilgojāmies ne pēc papīrveidīgā, bet gan pēc reālā attīstības plāna, pēc veselā saprāta… un kam lai tic tagad — gandrīz bezizejas stāvoklī? Tikai sev! Vēlēšanu demokrātija — reāli iegūtā brīvība, ar kuru nekādi nemāk rīkoties vēlētājs, jo katru reizi uzkāpj uz viena un tā paša grābekļa. To arī izmanto nemainīgi valdošā elite, kas jau sen sev ir izveidojusi paradīzi zemes virsū. Bet mēs, nožēlā mājot ar rokām, turpinām gaidīt līderi baltā uzvalkā, kas izvedīs pazudušo Latvijas tautu no vispārējās neticības un vilšanās tuksneša. Pienāca ziņas, ka Dagdā ar savu komandu viesojās Ingūna Sudraba, nevainojamas reputācijas un tautas uzticības reitinga cilvēks. Labāk vēlāk nekā nekad, un, lūk, deviņus mēnešus pirms saeimas velēšanām bijusī valsts kontroliere tomēr paziņoja par tautas kustības veidošanu, kas, iespējams, pāraugs arī partijā. Tik cēla darbība, manuprāt, — tas ir gan izmisuma solis, gan nopietna iespēja velētājiem. Tagad vai nekad pārraut apburto loku, kas Latviju noveda līdz politiski sociālai bezizejai. Piezvanīju uz Dagdu un nekļūdījos: mans domubiedrs un labs paziņa Raimonds Nipers nepalaida garām izdevību kārtējo reizi satikties ar Ingūnu Sudrabu. Dalīties personīgajos iespaidos viņš atbrauca uz redakciju.

— Mans draugs, Latvijā ir tik slavens krīzes pārvarēšanas veiksmes stāsts, valsts tik triumfāli iestājās eirozonā, kas tev vēl neliek mieru?

— Kaut tā būtu… Valstisko pilnvaru pašreklāma robežojas ar cinismu. Par kādu veiksmi lai runā, ja Latvijas iekšējais parāds pārsniedz 8 miljardus eiro, un tas turpina palielināties. Ir nepieciešamas reformas ekonomikas un sociālajā jomā, veselības aizsardzībā un izglītībā — vārdu sakot, visur, bet valdošie vien turpina tautu barot ar laba vēlējumiem. No veiksmīgas valsts cilvēki nebēgs prom, bet, aplūkojot Centrālās statistikas biroja sniegtās ziņas, kļūst zināms, ka privātsektorā ir palikuši strādāt tikai 479 tūkstoši cilvēku. Kā lai viņi pabaro 585 tūkstošus pensionāru un 286 tūkstošus valsts pārvaldes darbinieku, kuri pieprasa sev vēl augstākas jau tā lielās algas? Valsts, kurā ir uzvarējusi demokrātija, uzstādīja antirekordu: Eiropas Savienībā vidēji uz 1000 cilvēkiem ir 82 ierēdņi, bet pie mums — 144, un kurš tad viņus baro? Vēl jo vairāk, ka viņu “darbošanās” augļi arī noveda valsti līdz kraujas malai. Pēc Pasaules Bankas datiem, Latvijas valsts pārvalde kompetences jomā ES ieņem 25. vietu no 28. kas pilnībā arī apstiprina mūsu nabadzības rekordu — ar tādiem pašiem rādītājiem. Kādreiz mums ar tevi mēģināja ieskaidrot, ka mēs dzīvojam attīstītā sociālismā, kas savukārt pārvērtās par pasaules komunistiskās sistēmas krahu. Tagad mūs grib pārliecināt ar veiksmes stāstu. Baidos, ka tik situācija neatkārtotos…”

— Patriotisms — tas, pirmkārt, ir godīgs darbs dzimtenes labā, lai šeit varētu ērti un droši dzīvot. Ko teiksi šajā sakarā?

— Kāpēc es atbalstu tautas kustību “No sirds Latvijai”? Ingūna Sudraba cer veidot jaunu Latviju, ko pārvalda ne melīga elite, bet tauta. Pašreizējā valsts neatbilst tautas domām par savu valsti, kas tiktu veidota no darba mīlestības, taisnīguma un personīgās atbildības. Pastāvīgi pieķeru sevi pie domas: skaļi deklarētā politiskā atbildība — tā ir riņķ-veida kustība un vispārēja bezatbildība. Klaji ignorējot tautas intereses, augstākās varas pārstāvji seko vien savām alkatīgajām interesēm. Zivs pūst no galvas. Tāds, lūk, patriotisms — no augšas līdz pat apakšai.”

— Pilnīgi piekrītu, pašreizējais valdības modelis ātri vien Latviju novedīs līdz Zolitūdes variantam. Un ko domā par elektroenerģijas un gāzes tirgus liberalizāciju? Spriežot pēc mūsu valsts labdaru presē sniegtās informācijas, elektroenerģijas tirgus liberalizācija pretēji ekonomikas teorijai (jo konkurencei jāveicina cenu samazināšanos) draud ar cenu palielināšanos. Monopols “Latvijas gāze” ar savu pār- stāvju palīdzību jau paziņoja, ka tādēļ gāzes cenas paaugstināsies. Vai ne?

— Vēl viens pieradījums tam, ka valsts tiek vadīta neprofesionāli, kad, pateicoties iestrādātai shēmai, visas budžeta problēmas tiek risinātas ar nabadzīgāko tautas slāņu palīdzību. Baidos, ka pavisam drīz radīsies problēmas arī izmaksāt pensijas, tāpēc valsts vīri arī ķeras pie elektroenerģijas un gāzes kā pie glābšanās salmiņa. Nopelnīt budžeta līdzekļus tā arī neiemācījās — noēdīsim arī pēdējo. Un kur gan tā ir — Latvijas ekonomika?! Slavinātā Valda Dombrovska kabineta pārvalde — tā ir marionešu kora, kas dzied Briseles un Vašingtonas mūzikas pavadījumā, vadīšana. Plus neiznīcināmā banku lobēšana, kas verdzībā ir pakļāvusi tūkstošiem kredītņēmēju, kas ir zaudējuši ieķīlātos mājokļus un kļuvuši par mūžīgajiem parādniekiem. Dzimstība ir samazinājusies līdz kritiskam līmenim, bet ekonomija uz bērnu un vecu cilvēku mugurām — tas arī ir “Veiksmes stāsts” un jauns vecās koalīcijas zīmols. Cilvēki veselām ģimenēm turpina meklēt palīdzību ārzemēs, tad ar ko mēs lepojamies? Latvijā (pēc Eiropas standartiem) ir visaugstākā nodokļu likme, mūsu zemnieki samierinās ar minimālām subsīdijām. Lauku iedzīvotāji, lai kaut kā izdzīvotu, ir spiesti par smiekla naudu pārdot zemi sveštautiešiem. Uzņēmējdarbība ar neiespējamiem nodokļiem un pieaugošo birokrātijas procesu tiek iznīcināta jau pašā sākumā. Ierēdņiem taču ir jātēlo aktīva darbošanās, tad viņi, lūk, arī cenšas, radot nevienam nevajadzīgas instrukcijas un regulas, līdzinoties vecākajiem brāļiem no ES. Šīs valdošās uzspēlētības jēga ir tajā, lai pārvērstu valstis, līdzīgas Latvijai, tikai par noieta tirgu. Baidos, lai tik “Liepājas metalurga” glābšana nebeigtos skumji. Valsts ekonomika koncentrējas Rīgā, bet reģioni pakļauti izdzīvošanai. ES mums dāsni maksā par to, lai latvieši neapstrādātu laukus, neražotu cukuru un žāvējumus, neķertu zivis… Elektroenerģijas un gāzes tarifu paaugstināšanās sev līdzi nesīs arī ikdienas pieprasījuma preču sadārdzināšanos. Tāda, lūk, ir tuvākā perspektīva, par kuru valdošie bļauj uz katra stūra. Lai novērstu uzmanību no strupceļa, valsts elite izmanto pēdējo resursu, mākslīgi sadalot tautu pēc nacionālās un valodas piederības. Krievu skolu jauno problēmu vilni vērtēju kā jau izmēģinātu pirmsvēlēšanu resursu nacionāli noraizējušos velētāju simpātiju iegūšanai.

— Un ko lai dara?

— Izmantot pēdējo iespēju un vest pie varas godprātīgus cilvēkus. Ar visu savu būtību Ingūna Sudraba ir pieradījusi, ka sirdsapziņa un morālie principi — tie nav tikai jēgu zaudējuši vārdi. Sajūtot spēcīgu konkurentu, rūdītie varas mednieki jau palaida “pīli”, ka Ingūna Sudraba sadarbojas ar Šķēli un Repši. Apzinātos melus atmaskoja pati ekskontroliere Dagdas vizītes laikā.

Ir radies jauns līderis, un dažos mēnešos nav viegli savākt cienīgu deputātu komandu — Rīgā, Vidzemē, Kurzemē un Zemgalē. Latgalē šis darbs jau ir sācies, Ingūnas Sudrabas komandas paradīšanās uz politiskās skatuves sabužinās arī visas pārējās partijas. Savu izvēli esmu jau veicis: tā dzīvot vairs nedrīkst! Ja mēs neizmantosim pēdējo iespēju parlamentā ievest jaunus spēkus, tad pēc četriem gadiem mēs valsti zaudēsim. “Vara pieder tautai” — tā tas ir rakstīts Satversmē.

Alekseja GONČAROVS