Vai atgriežas pagātnes rēgi?

Līdz ar velēšanu tuvošanos nacionāli noskaņoti politiķi izdomā arvien jaunas iespējas piesaistīt vēlētāju uzmanību. Viņu kārtējais izdomājums — likumprojekts par kriminālatbildību par padomju okupācijas noliegšanu. Pilnīgi iespējams, ka par politiski nekorekta sava viedokļa izteikšanu par Latvijas vēsturi mūs drīz vien varēs ielikt cietumā. Kā tajos pašos okupācijas gados.
Bordāna dāvana

Runa ir par labojumiem Krimināllikumā, kurus izstrādāja Tieslietu ministrija Jāņa Bordāna vadībā. Dokuments jau tika izskatīts divos parlamenta lasījumos, bet nesen to pilnībā atbalstīja Saeimas Juridiskā komisija. Tas nozīmē, ka tuvākajā laikā šis dokuments tiks piedāvāts balsošanai. Skandalozā projekta būtība ir tajā, ka Latvijā tiek ieviesta kriminālatbildība (tajā skaitā reāls cietumsods) par padomju vai vācu okupācijas publisku noliegšanu, attaisnojumu vai slavēšanu. Taisnība — parlamentārieši mazliet mīkstināja piedāvātos represīvos pasākumus. Bordāns piedāvāja Latvijas valstiskuma ienaidniekus cietumā ieslodzīt uz pieciem gadiem, bet komisija maksimālo sodu samazināja līdz trim gadiem.

Kā pastāstīja “Vienotības” deputāts un jurists Andrejs Judins, labojumos netika ņemti vērā gadījumi, kad okupācijas fakts netiek noliegts, bet tiek skatīts kā likumīgs un Latvijas interesēm atbilstošs. Līdz ar to deputāti izskatīs atbildību arī par šādiem izteicieniem.

Nacionālistu loģika ir tajā, ka publiski izteikumi, kas ir pret Latvijas neatkarību, apdraud mūsu nacionālo drošību. Bet mēģinājumi attaisnot padomju iebrukumu un turpmākas represijas aizskar bojāgājušo piemiņu. Protams, visi saprot, ka nacistiskā okupācija tekstā ir iekļauta tikai pieklājības dēļ, bet kaisles virmo tieši par padomju periodu Latvijas vēsturē.

Paredzama reakcija

Saeimas plāni nevarēja būt nepamanīti arī tai pusē austrumu robežas. Piemēram, Krievijas odiozais politiķis Vladimirs Žirinovskis paziņoja, ka likumprojekta autori ir sajukuši prātā. Viņš arī pieprasīja no Rīgas uz laiku atsaukt Krievijas vēstnieku. Citi domes deputāti sāka sarunas par to, ka arī Krievijai ir nepieciešams savs likums, kas aizstāv vēsturisko notikumu “pareizo” traktējumu. Bet visi šie izteikumi maz uzrauc Latvijas deputātus, kuriem degungalā — velēšanas.

Daudz interesantāk, ka ar iebildumiem pret labojumiem ir uzstājusies Drošības policija — Latvijas specdienests, kam tieši arī nāksies darboties, ievērojot jauno likumprojekta versiju, tas nozīmē — noteikt un sodīt tos, kas šaubās par okupāciju.
Drošības policija norādīja, pirmkārt, ka labojumos ir strīdīgi formulējumi. Tekstā ir frāze par “aizskarošas šaubīšanās” atbildību. Kārtības sargi uzskata, ka tas nav konkrēts jēdziens un sodīt šādā gadījumā praktiski nav iespējams. Bet jebkuri strīdi, pamatojoties uz krimināllikumu, tiek interpretēti par labu apsūdzētajam. DP pievērš uzmanību nopietnākai problēmai: reāls cietumsods par vēstures alternatīvu skatījumu — tās ir pilnīgas muļķības attiecībā no starptautisko tiesību skatījuma. Tā ka pasaulē Latviju nesapratīs un vēl piespiedīs apsūdzētajiem izmaksāt kompensāciju.

Ja vien tās nebūtu pirmsvēlēšanu kaislības, Latvijas politiķi varbūt arī ieklausītos drošības policijas teiktajā. Bet dotajā gadījumā viņi pilnīgi var ignorēt pamatotos iebildumus. Dažādu nacionālo jautājumu izskatīšana vienmēr tiek izmantota kā iespēja tautai parādīt savu “patriotismu”. Tad jau visas cerības tikai uz prezidentu Andri Bērziņu, kuram šī “juridiskā laulība” jāatgriež otrreizējai skatīšanai.

Mūsu vēsture

Tagad par vēsturi. Kaut arī pats jēdziens “padomju okupācija” daudzos izsauc iebildumus, maz kurš noliedz to faktu, ka 1940. gadā Latvija tika nelikumīgi iekļauta PSRS sastāvā. Tieši tāpat daudzi padomju gadus nesaista ar drūmu totalitārismu, bet tas nebūt nenozīmē, ka viņi noliedz staļinisko deportāciju noziedzību.

Latvijas vēstures 50 gadi — tas ir diezgan liels laika posms, kas rada visdažādākās domas un emocijas. Vēl vairāk, socioloģisko aptauju rezultāti liecina, ka arī daudzi latvieši izjūt nostaļģiju par bezmaksas augstāko izglītību un visiem pieejamo medicīnu, stabilu darbu un pārliecību rītdienā. Vai tas nozīme, ka viņi “attaisno okupāciju”? Šo jautājumu vajadzētu uzdot īpatnējā likumprojekta autoriem.

Ja labojumi tiešām tiks pieņemti, tad, pamatojoties uz tiem, drīkstēs notiesāt, piemēram, kādu Krievijas vēsturnieku, kas atbrauc uz konferenci Rīgā un apgalvo, ka okupācijas nebija. Vai arī pusaudzi, kas internetportālā izvieto agresīvu komentāru. Vai arī vecenītes, kas pie Rīgas (padomju) atbrīvotāju pieminekļa noliek ziedus. Vai tiešām kaut vai viens saprātīgi domājošs cilvēks uzskata, ka par tādām darbībām cilvēkus vajag ieslodzīt cietumā? Protams, reizēm radikāļi tiešām pārspīlē, bet vai tādā gadījumā pilnīgi nepietiks ar, piemēram, sabiedriskajiem darbiem vai nelieliem naudas sodiem?

Mēģinot aizbēgt no padomju laika sarežģītās pagātnes, Latvijas pseidopatrioti arvien biežāk izmanto tipiskas lielinieku metodes. Jo arī tajos laikos cilvēku varēja “nosūtīt uz netālajām zemēm” tikai par frāzi, kas neatbilda oficiālajai politikai. Tur arī ir totalitārās sistēmas būtība: cilvēks nav nekas salīdzinājumā ar valsts iekārtu. Mūsdienīgas valsts, kas ir NATO un ES sastāvā, vadībai jau būtu laiks beigt baidīties no citādi domājošajiem. Cilvēkam ir tiesības izteikt savu viedokli, lai arī tas būtu strīdīgs vai absurds. Ieslodzīt to cietumā kopā ar zagļiem, slepkavām un izvarotājiem — tas arī ir visīstākais totalitārisms.

Viktors UDRIŠS