Dimants ir ne tikai pats cietākais dārgakmens, bet arī pats skaistākais. Tas ir arī izurības, bagātības un laimes simbols.
Nodzīvot laulībā 60 gadus ir tiešām rekorda cienīgs skaitlis, kuru diemžēl nespēj sasniegt visi. Tāpēc dimanta kāzas ir svarīgs notikums laulāto dzīvē. Saites, kas bijušas stingras tik daudzus gadus, ir ne tikai izturīgas kā dimants, bet arī bezgala vērtīgas. Tās nespēja saraut ikdienas problēmas un grūtības, sadursmes, kuras ir neizbēgamas jebkurā ģimenē. Un šīs saites sargā stipra mīlestība un bezgalīga ģimenes laime, kas neizzūd cauri gadiem. Tādu “dimanta” vecumu sasniedza arī Annas un Antona Rihlicku ģimene.
Cilvēki saka, ka Dievs ir tas, kurš veido mūsu likteņus. Šķiet, ka Viņam labpatikās, ka satikās divi cilvēki no tik tālām vietām.
Antons ir dzimis Baltkrievijā. Ģimenē tika uzaudzināti četri dēli. Dzīve nelutināja, tāpēc ģimenē neviens nebijās no darba. Neskatoties uz pieticīgajiem dzīves apstākļiem, bērniem tika dots svarīgākais — vecāku mīlestība, atbalsts, vērtīgi padomi un cieņa pret apkārtējiem.
Anna ir uzaugusi Sibīrijā. Arī viņas bērnība nebija viegla. Annu un viņas brāli mamma audzināja viena, tāpēc viss lauku dzīves smagums agri gūlās arī uz bērnu trauslajiem pleciem. Taču, kā saka, grūtības mēdz norūdīt, tāpēc Anna iemācījās daudz sasniegt pati.
Jaunieši vienmēr skatās ar gaišu un cerīgu skatu nākotnē. Gan Anna, gan Antons, cerot uz labāku dzīvi, pameta dzimtās vietas un devās uz Maskavu, kur tobrīd notika augstceltņu būvniecība. Darba bija daudz, tas nebija arī no vieglākajiem, bet tas nekļuva par šķērsli abu savstarpējo jūtu uzplaukumam. Un 1954. gada 18. februārī tika svinētas kāzas.
Drīz vien ģimene sāka augt. Pēc pirmās meitas piedzimšanas viņi pārcēlās uz Kazahstānu, kur notika neapstrādātas zemes attīstība. Antons sāka strādāt par matemātikas pasniedzēju vietējā skolā, bet Anna kļuva par dispečeri. Laika gaitā klāt nāca vēl trīs bērni, divas meitas un dēls. Neskatoties uz to, ka ģimene bija gana liela, mājas durvis vienmēr bija vaļā draugiem un ciemiņiem. Pagastiņš, kurā dzīvoja Rihlicku ģimene, bija pilns ar dažādu tautību pārstāvjiem, tāpēc dzīvesbiedri ieguva gan daudz labu draugu, gan Anna, kā mājas pavarda sargātāja, turpmāk prata pārsteigt viesus ar ēdienu dažādību.
Bērni auga, un Anna ar Antonu centās dot viņiem labas dzīves iespējas. Nekad līdzekļi netika žēloti izglītībai, tāpēc tika nolemts pārcelties uz Omsku. Kad bērni jau bija izauguši un stabili nostājušies uz savām kājām, dzīve aizveda Annu un Antonu uz Latviju, uz mazo pilsētiņu Krāslavu, kurp tolaik bija pārcēlušies Antona vecāki. Šeit Antons sāka strādāt par namdari Krāslavas SCO, bet Anna — Krāslavas kokapstrādes uzņēmumā.
Kā mēdz teikt cilvēki, īstam vīrietim ir jāuzceļ māja, jāuzaudzina dēls un jāiestāda koks. Tā arī sanāca Antona dzīvē. Māju Krāslavā viņš uzcēla pats, kurā īstenojās arī jaunības sapnis — būdams Maskavā, Antons apmeklēja Tretjakova galeriju. Viņš bija pārsteigts, cik krāšņs bija parketa klājums muzejā. Tajā brīdī viņš saprata, ka, uzceļot savu māju, daļiņu šī skaistuma, viņš ieviesīs arī pie sevis. Tāpēc vēl joprojām viņu mājā ir saglabājušās Antona veidotās rakstainās parketa grīdas.
Dzīvi nekad nevar paredzēt uz priekšu. Lai cik ļoti gribētos visiem būt kopā, Rihlicku ģimene ir sazarojusies viscaur pasaulei. Meitas ar ģimenēm ir palikušas uz dzīvi Krievijā, dēls ar ģimeni Krāslavā, tuvāk vecākiem.
Anna un Antons ir laimīgi un savā ziņā bagāti cilvēki — četri bērni viņiem ir dāvājuši astoņus mazbērnus, piedzimuši septiņi mazmazbērni un gaidāms arī pirmais mazmazmazbērns.
Anna un Antons, mantojuši daudz no saviem vecākiem, arī visiem mums spēja sniegt bezgala stipru mīlestību un rūpes, iemācīja būt draudzīgiem vienam pret otru, cienīt un mācēt piedot. Neskatoties uz pāra cienījamo vecumu, mājā vienmēr skan smiekli, sarunas un smaržo pašceptie pīrāgi. Tas viss ir mūsu dzīves neatņemama sastāvdaļa, par ko sakām jums, mīļie, paldies! Sveicam 60. kāzu gadadienā un vēlam saglabāt možu garu, sirsnīgu smaidu un daudz patīkamu atkalredzēšanās brīžu!
Es atminos sevi jautājam vectēvam: “Kā jūs spējāt nodzīvot tik ilgu mūžu kopā, palikt draudzīgiem un saglabāt tik siltas attiecības?” Man tika klāstīts daudz no viņu dzīves, bet svarīgākais, ko vectēvs man teica, ir: “Mēs esam dzīvojuši laikā, kad mūs mācīja, ja kaut kas ir ieplīsis, to vajag salabot, nevis izmest.”
Annas un Antona mazmeita Anita RIHLICKA
.jpg)
