Zaudējot cilvēkus, ar sāpēm samazinot un slēdzot lauku skolas, var krist arī izmisumā. Bet Latgales iedzīvotāji, kuri ir nedienām rūdīti un nelutināti ar galvaspilsētas valdības uzmanību, turpina savu ikdienu piepildīt ar nozīmīgu darbu, bet svētkus — ar saulainu saturu. Mūsu ezeru novadā ir dzimusi brīnišķīga tradīcija, kad katrs pagasts rod savu radošo zīmolu, bet konkrētāk — vizītkarti.
Jauniešu un stiprā dzimuma pārstāvju deficīta laikā visur varu savās rokās ir ņēmušas vidējā vecuma dāmas. Atcerēsimies vien skatuves zvaigznes — Svariņu “Loretu”, Robežnieku “Viktoriju”, Šķeltovas “Zvonņicu”, bet vēl sieviešu ansambļi no Aulejas, Asūnes, Kombuļiem, Kalniešiem, Šķaunes… Skatuviskā ekskluzīva meklējumos Skaistā gāja savu ceļu. Tieši pirms desmit gadiem popularitāti ieguva jauns virziens — līnijdejas. Vārdu sakot, tautai sasniedzama māksla, kur akcents tiek likts uz pašdarbības kolektīva dalībnieku šarmu, kostīmiem un improvizāciju. Tad arī pedagoģe Sandra Mateja pameta izmēģinājuma riņķi, bet, pareizāk sakot, izteica avantūras intrigu. Pēc tik pārdroši izteikta priekšlikuma Skaistas sievietes ilgi nedomāja. No dzirksteles radās liesma, un 2004. gadā, visu mīlētāju dienā uz Skaistas kultūras nama skatuves notika pirmizrāde, kas pārsteidza ne tikai drošās izpildītājas, bet arī pēc mūsdienu mākslas izsalkušos pagasta iedzīvotājus. Pirmais solis ir visgrūtākais, bet pagājušajā sestdienā dejojošās dāmas no “Harmonijas” uz skatuves iznāca jau 130 reizi! Liekot roku uz sirds, teikšu, ka pats ne vienu reizi vien aplaudēju un fotografēju radošo grupu. Un līdz ar to pamanīju, ka sastāvs kļūst arvien jaunāks, ka pilnveidojas sniegums, ka paplašinās repertuārs, ka palielinās tērpu daudzums. Gan skaļos gadatirgos, gan lielos zemnieku pasākumos, gan Svariņu vakarēšanā, gan arī rikšošanas sacensībās Skaistas dāmas ne vienkārši uzstājās, bet ar savu draiskulīgo improvizāciju noteikti atdzīvināja publiku tā, ka katrs pasākums tika pārvērsts par patiesu jautrību. Kur vēl jūs redzēsiet uz skatuves brūnaļu slaukšanu vai… lauku večiņu izpildīto līnijdeju? Jubilejas koncerta laikā pārpildītā zālē ne vienu reizi vien skanēja: “Atkārtot!”, un viņas, knapi atvelkot elpu, neatteica. Jūs neticēsiet: jubilejas programma ilga trīs stundas!
No pirmā sastāva joprojām turpina dejot tikai Romualda Umbraško, un kopā ar viņu jubilāru laurus plūca Velta Skrebele, Inta Žvjare, Inese Veselovska, Ina Dzergača, Viktorija Saksone, Inga Dzalbe, Ilga Akutjonoka, Gunta Ļaksa-Timinska un, protams, dejojošā vadītāja Sanita Vecele. Lielo koncertu ar dziesmotajiem sveicieniem no Robežnieku, Kombuļu, Kalniešu un Šķaunes radošajiem kolēģiem vadīja vietējie šovmeni Kaspars Dzergačs un Sandris Ungurs. Kā vienmēr apbrīnojamā izpildītāja Laura Lene priecēja mūsdienu latviešu dziesmas fanus. Vadītāji ilgi uzskaitīja Latvijas pilsētas un laukus, kuros Skaistas “Harmonija” plūca laurus — gandrīz visi Krāslavas un Dagdas novada pagastu centri un vēl Preiļi, Rēzekne, Balvi, Viļāni, Daugavpils, Bauska, Skaistkalne, Salaspils, Rīga…
Talantīgi cilvēki veiksmīgi ir visur, arī Skaistā ir veiksmīga sakritība: šeit jau desmito reizi notika oriģinālo tērpu, kas veidoti lauku mājās un pagastu dzīvokļos, skate. Augstā mode un tikai, bet modeļu lomās iejutās tās pašas harmoniskās jubilejas dāmas. Publika bija šokēta… “Harmonijas” repertuāra apjoms pārspēja visas cerības: viņas dejoja austrumu, rietumu un arābu melodiju pavadījumā, “čigāndeju” nācās atkārtot divreiz, bet kā pēdējais koncerta numurs bija “sirtaki”... ar grieķu priekšnesumu kādreiz viss arī sakās. Pirms noslēguma pirmā horeogrāfe Sandra Mateja arī nāca dejot uz skatuves tikpat droši un pārliecināti kā pirms desmit gadiem. Apsveikuma procedūra līdzinājās daiļlasīšanas konkursam — pārsteidzoši atklāti. Sandra Viškure atveda pateicības no “Harmonijas” Dagdas faniem, bet viņas dzīvesbiedrs Anatols katrai dalībniecei līdz ar ziediem ilgi “pasniedza” arī personīgas bučas — no “Brīvības” vīriem. Deputāti Jāzeps Dobkevičs un Viktorija Lene jubilārus sveica Gunāra Upenieka un visu Krāslavā esošo fanu vārdā. Un, protams, no sevis personīgi. Tika pasniegti ziedi, gleznas, kliņģeri… Ilgā godināšana lēnām pārvērtās par viesībām pie klātiem galdiem, kur valdīja nu jau cits Latgales tīrradnis — Valdis Pudniks. Pavisam negribējās atstāt kompāniju, ko vieno patiesa mīlestība pret savu dzimto novadu un radošumu. Bez kā nav iespējams pārdzīvot krīzi, kurai beigas vēl nav redzamas. Strādā godam, svētkos dziedi un dejo no visas sirds, un tad mums viss izdosies!
Aleksejs GONČAROVS
.jpg)
