Sirdī rētas

Par to runāju pēc nostāstiem. Ar daudziem likvidatoriem nācās sarunāties, veidojot publikācijas laikrakstiem. Tiem visiem bija vai nu asins slimības, vai arī kustību un nervu sistēmas traucējumi. Par vairākiem diemžēl nākas runāt jau pagātnē. Tie bija spēcīgi un izturīgi cilvēki, kuri visbiežāk atteicās “izsist” viņiem paredzēto ārstu palīdzību un valsts ierēdņu pabalstus. Viņi tika “iemesti” radioaktīvajā peklē, nodrošināti visbiežāk ar bojātiem dozimetriem.

Bet pēc Padomju Savienības sagrāves, kad sarunas tika virzītas par sabojāto veselību, — te, lūk, valsts vīri kļuva likumam paklausīgi, baidoties samaksāt ko lieku, bet dažiem vēl pat pietika kauna pateikt: “Mēs jūs turp nesūtījām!” Vārdu sakot, no vakardienas varoņiem cilvēki vienā brīdī pārvērtās par valsts nastu. Uz “līdz” un “pēc” Černobiļas traģēdijas sadalījās arī Maksimčikovu ģimenes dzīve. Līdz šim “melnajam” datumam viņi sevi uzskatīja par laimīgu ģimeni, kurā auga trīs burvīgas meitas. Abi — diplomēti speciālisti, kuri strādāja vienā no lielākajām Gomeļas apgabala Vetkas pilsētas organizācijām. Gaļina — darba un samaksas nodaļas vadītāja, Aleksejs — inženieris. Sākumā, kā jau visas jaunās ģimenes, dzīvoja kopā ar vecākiem, bet tad pārcēlās uz atsevišķu trīsistabu dzīvokli. Par to, ka Vetkas rajons, kas atrodas 120 km attālumā no Černobiļas AES, kļuva par vienu no cēzija un stroncija (ilgdzīvojošie izotopi, kuru daļēja sabrukšana notiek tikai 29-30 gadu laikā) piesārņotākajiem apgabaliem un kuras iedzīvotājus vajadzēja nekavējoties evakuēt, iedzīvotāji uzzināja tikai pēc pusgada. Jāpiebilst, ka uzreiz pēc sprādziena uz šejienes profilaktorijiem sāka vest bērnus no Gomeļas.

Gaļina bija viena no tām māmiņām, kura sagaidīja karstuma nomocītos bērniņus, mazgāja tos, baroja un nodarbojās ar dezaktivāciju. Nebija vienkārši arī ar saviem bērniem mājās. Pastāvīgi bija nepieciešama mitrā apavu uzkopšana un medikamentu lietošana. Ar laiku tika konstatēts arī produktu deficīts. Pēc krējuma un piena, kas tika atvests no “tīrās zonas”, nācās izstāvēt ļoti garas rindas. Gada beigās Maksimčikovi nolēma aizbraukt no Baltkrievijas, lai, pirmkārt, pasargātu bērnus. Un, kā to dzīve pierādīja, tas bija pareizais lēmums — no visiem Maksimčikovu kaimiņiem, kuri neuzdrīkstējās braukt prom, dzīvi ir palikuši tikai seši cilvēki. Gaļina un Aleksejs valstij atdeva ne tikai savu dzīvokli, bet arī dzimtās tēva mājas. Latvija netika izvelēta nejauši — šeit jau dzīvoja Gaļinas māsa. Tā viņi arī nokļuva Krāslavā. Paradīzi šeit ieraudzīt, protams, necerēja. Sākumā vajadzēja samierināties ar dzīvošanu kopmītnēs, kur trīsistabu dzīvoklis bija paredzēts divām ģimenēm. Bet par likteni nesūdzējās. Labi, ka ar laiku Aleksejs atrada darbu PMK -14, bet Gaļina — izpildkomitejas dzīvokļu nodaļā, bet vēlāk — komunālo dzīvokļu saimniecībā. Pēc sešiem gadiem viņi pārcēlās uz trīsistabu dzīvokli, bet prieks nebija ilgs: dažādi tēriņi un burtiski vienā brīdī palielinātā maksa par komunālajiem pakalpojumiem Maksimčikovus “nolika” uz izdzīvošanas sliekšņa. Bet visgrūtākais, kā izrādījās, dzīvesbiedrus gaidīja vēl priekšā: pēc valsts valodas likuma pieņemšanas abi dzīvesbiedri palika bez darba. Pie tam arvien biežāk par sevi sāka ziņot slimības.

Pārdevuši dzīvokli par nieka samaksu, viņi bija spiesti pārcelties pie vecākās meitas Natālijas, kas rindas kartībā bija ieguvusi neapskaužamu dzīvokli. “Bija laiks, kad mēs nevarējām nopirkt pat maizes klaipu,” stāsta Gaļina, mēģinot saturēt asaras. Mierināt ar to, ka viņi ir pārceļotāji, piebilstot, kas divdesmit gadu laikā godprātīgi maksāja valstij nodokļus, bija bezjēdzīgi. Tieši tāpat kā likums, kas it kā garantē sociālo atbalstu Černobiļas AES avārijas likvidatoriem un cietušajiem. Kādu laiku nenogrimt Maksimčikoviem palīdzēja Krāslavas novada domes sociālais dienests, izmaksājot tiem ikmēneša pabalstu Ls 40 apmērā. Un izeja palika tikai viena — noformēt Krievijas piedāvāto pensiju. Lai arī kā Maksimčikovi mēģināja izvairīties no sarunas par veselību, varēja saprast, ka šodien viņiem tā ir vissvarīgākā problēma. Neiztika diemžēl arī bez operācijām, un Gaļinai jau ir zināms, ko nozīmē sirds apstāšanās un klīniskā nāve. “Droši vien — kā Dievs lems, tā arī būs. Bet iet pa nebeidzamu apli vairs nav spēka. Ja jūs zinātu, cik nepatīkami savam ģimenes ārstam atgādināt par to, ka tev nav jāmaksā par pieņemšanu, jo ir attiecīga apliecība! Mēs ar vīru esam divi spēcīgi cilvēki, kuriem ir ļoti grūti, kaut ko lūgt. Vēlos tikai novēlēt, lai neviens un nekad nenokļūst līdzīgās situācijās. Jo ir tāda sajūta, ka tu esi izdzīvojis karu. Tikai rētas nav uz ķermeņa, bet gan sirdī,” atzīstas Gaļina.

Valentīna SIRICA

Uzziņai: Krāslavas novadā, kā ziņo Valsts sociālas apdrošināšanas aģentūra, materiālais atbalsts tiek sniegts 73 černobiliešiem: 71 no tiem ir Černobiļas AES avārijas seku likvidatori, kam ir piešķirta invaliditāte, bet divi cilvēki ir zaudējuši (no 10-25%) darba spējas.