“…Mēs jūs ļoti, ļoti gaidījām!”

Bet pirms stundas skolas pirmā stāva vestibilā novēroju sentimentālas, priecīgas un ļoti mīļas tikšanās. Katrs atnācējs tika reģistrēts: ierakstīja izlaiduma gadu, klases audzinātāja uzvārdu, pašreizējo darba vietu. Pēc tam bijušie skolēni uz krāsainām lapiņām uzrakstīja novēlējumu skolai un piestiprināja to pie turpat esošā koka. Visvecākais šīsdienas ciemiņš skolu absolvēja 1982. gadā. Draudzīgos bariņos pulcējās 1984., 1989., 2004., 2009. un 2013. gada absolventi, jo viņi taču šoreiz svinēja savas jubilejas.

Bet atgriezīsimies aktu zālē, kur visus klātesošos uzrunāja skolas direktore Ludmila Senčenkova: “Esiet sveicināti, mūsu pieaugušie šodienas skolēni! Ceru, ka, ejot augšā pa kāpnēm, jūsu sirdīs kaut kas ietrīsējās — jūs esat skolā. Šodien mums galvenā būs vēstures stunda: miera, dzīves, skolas. Jūs bieži jautājat: kas jums ir jauns? Jauna ir daudz — lēnām mainās ēka, maināmies arī mēs. Ļoti spēcīgi ir mainījušies skolēni: viņi nav labāki vai sliktāki par jums, viņi vienkārši ir pilnīgi citādi. Laiks steidzas vēja spārniem, un, tikai pateicoties šādiem pasākumiem, mēs to varam mazliet piebremzēt un atskatīties. Šis gads mums ir ļoti īpašs. 1.septembrī 2. vidusskolai būs 75 gadi, bet “Varavīksnei” — 25 gadi. Esam ieplānojuši Skolotāju dienā organizēt ļoti lielus svētkus un būsim priecīgi tajos redzēt arī jūs. Bet šodien novēlu jums patīkamu vakaru, aizrautīgas sarunas, brīnišķīgu noskaņojumu un pateicības vārdus, veltītus skolotājiem.”

Svētku turpinājumā tika piedāvāts izzinoši izklaidējošs raidījums “Vakara Vasiļičs”. Uz sarunu pie Andreja Vasiļjeviča Jakubovska (skolā vairāk pazīstams kā Vasiļjevičs) pēc kārtas nāca visu jubilejas izlaiduma gadu pārstāvji. Kā pirmā tika aicināta 1984. gada absolvente, kura savu dzīvi saistīja ar šo skolu, labsirdīgs, gaišs, smaidīgs un vienkārši brīnišķīgs cilvēks, zīmēšanas, darbmācības un ticības mācības skolotāja Jevģēnija Sergijenko. Kā savas visspilg-tākās atmiņas no skolas laikiem Jevģēnija nosauca pionieru salidojumus, komjauniešus un spēli “Vasaras zibens šautra” (“Zarņica”), bet tad, viņasprāt, nepietika tagadējā JAK un “Mis aerobika”. Katram jubilejas gadam bija sagatavota neliela videoprezentācija, kas palīdzēja izprast tā laika dzīvi, bet 1984. gada atmosfēru sajust palīdzēja vokālais ansamblis “Lielais starpbrīdis”.

Visbiežāk uz tikšanās pasākumu atnāk vecāki, bērnus atstājot mājās. Bet ne vienmēr! Nākamie ciemiņi pie Vasiļjeviča uz mīkstā dīvāniņa bija tēvs un meita — Aleksandrs un Polina Karoļi, kuri skolu pabeidza attiecīgi pirms 25 un 1 gada. Aleksandrs ar sajūsmu atcerējās laiku, kad vajadzēja braukt uz kartupeļu lauku, bet Polina stāstīja par pasākumiem mūsdienu skolā. Pēkšņi vadītājs uzdeva jautājumu: “Atbildiet, ilgi nedomājot, pirmais, kas jums nāk prātā: Kas ir lotoss?” Polina pateica, ka tā ir puķe, uz ko viņai tētis smaidot atbildēja, ka tā ir vasaras darba un atpūtas nometne vidusskolēniem. Vasiļjeviča viesiem noteikts rituāls bija — iejāt zilo koka zirdziņu, lai gads būtu veiksmīgs. Skolēni, kuri mācības uzsāka vienā valstī, bet skolu absolvēja pavisam citā, bet dzīves vietu nemainīja… Skanot dziesmai “Es piedzimu Padomju Savienībā”, dzert tēju pie Andreja Vasiļjeviča nāca 1994. gada absolvente Jolanta Timinska. Viņa klātesošajiem pastāstīja interesantu notikumu par to, kā kolhozā, strādājot kāpostu laukā, visa viņas klase kopā ar klases audzinātāju Tamāru Savčenko nopelnīja tik naudas, ka aizbrauca ekskursijā uz Maskavu. Maskavā viņi nokļuva puča laikā, kad viss Sarkanais laukums bija bloķēts. Ko tik viņi tur nepārdzīvoja! Bet mājās atgriezās dzīvi un veseli.

1999. gadā visi gatavojās pasaules galam, bet “Varavīksnes” skolu šajā gadā absolvēja Latvijas un pasaules mēroga zvaigznes. Ēriks Bergmans — Daugavpils JAK līgas un Latvijas skolēnu JAK čempions, pēc skolas laikiem nostalģijā esošais, pēc stundām mēģinājumos un organizatoriskajās romantiskajās tējas dzeršanās esošais, kā arī tas, kurš Anželai Semjonovai atgādina, kā viņa aizšuva viņam vējjakas piedurkni, bet ārā bija mīnus 20 grādu sals. Nu un, protams, nevarēja neapmeklēt dzimto skolu pasaules sporta zvaigzne, Krāslavas un Latvijas lepnums — Ineta Radeviča. Ineta pastāstīja, ka dzīve pēc aiziešanas no sporta tikai sākas. Nedaudz apspriežoties, kā visspilgtāko notikumu no skolas laikiem Ineta un Ēriks pastāstīja divu klašu “cīņu” par 1. vietu konkursā “Mis aerobika”. Tajā gadā bija piešķirtas divas pirmās vietas: kad dāvanā pasniegtās konfektes un tortes bija noēstas, divu uzvarētājklašu pārstāves (starp kurām bija arī Ineta) nolēma pašas diskotēkā pierādīt, kuras tomēr ir labākas. Nekas jau krimināls tur nenotika, bet šis notikums ilgi paliks atmiņā. Pirms desmit gadiem skolu pabeidza mūsu pilsētā pazīstamā fotogrāfe Oksana Širokaja un bankas darbiniece Vita Živuhina. Vitai skolas dzīve nešķita tik spilgta, kā tas bija pārējiem skolēniem, jo viņas māmiņa šajā skolā strādāja par skolotāju. Tāpēc, protams, nācās biežāk kontrolēt savas emocijas, kas, visticamāk, citā gadījumā būtu sprāgušas ārā. Bet Oksana pastāstīja par Helovīnu svinēšanu un notikumu, pēc kura šie svētki skolā vairs netiek svinēti. Meitenes nolēma izjokot kādas mājas iemītniekus, kāpņu telpā no diegiem izveidojot zirnekļu tīklu. Bet viņas nezināja, ka tieši šajā māja dzīvo skolas sekretāre, kura arī nokļuva šajā zirnekļu tīklā. Bet meitenes nokļuva direktora kabinetā… Tāpēc ir ko atcerēties, kā saka Oksana.

Visjaunākie (2009. gada) absolventi Daša Titova un Artūrs Samuļs pastāstīja, ka viņu klase bija visdraudzīgākā klase skolā, viņi visur piedalījās kopā un viens no otra guva pozitīvu enerģiju.

Un visbeidzot tie, kas no skolas vēl pavisam tālu nav aizgājuši, kuru balsis vēl skan skolotāju galvās — 2013. gada absolventi. Viņi uz skatuves iznāca visi kopā, pajāja ar zilajiem koka zirdziņiem un visu zāli uzlādēja ar saviem starojošajiem smaidiem.
Pirms visi ciemiņi devās uz savām klasēm un turpināja sarunas jau mīļoto cilvēku — klasesbiedru, skolotāju, draugu — lokā, Vasiļjevičs visiem izstāstīja oriģinālu recepti katrai dienai.

“Ņemam jebkuru dienu, atbrīvojam to no skaudības, neiecietības, sarūgtinājuma, ietiepības, egoisma un vienaldzības. Pieliekam klāt 3 ēdamkarotes optimisma, lielu sauju ticības, tējkaroti pacietības un dažus graudiņus tolerances, šķipsniņu laipnības un pieklājības. Iegūto maisījumu dāsni pārlejam ar mīlestību un rotājam to visu ar labestības un uzmanības ziedlapiņām. Ēdiens jālieto katru dienu, kā piedevas tiek izmantoti labi vārdi un sirsnīgi smaidi. Tad viss jums būs labi!”