Ģimenē galvenais — uzticība

Bez šaubām, par šādas nominācijas laureātu ir cienīgs būt arī viņas vīrs — Vladimirs. Vai nominācijā “Par labsirdību un pacietību”. Tieši ar šīm rakstura īpašībām viņš iekaro savu Valentīnu jau vairākus desmitus gadu. Vladimirs ir kā stabils lielās mājas pamats. Viņam padodas gan darbs ar tehniku, gan galdniecība. Atgādināt par to, kas jāizdara, pēc Valentīnas vārdiem, ir velti. Drīzāk, viņš pats nosauks neatliekamo darbu sarakstu. Un ne reizi nav žēlojies par nogurumu. Pat “nē” nav teicis, kad Valentīna iedegās par ideju — izveidot bērnu namu. Šobrīd Leontjevu ģimenē aug četri skolas vecuma audžubērni — Armands, Raimonds un Anatolijs mācās Aglonas vidusskolā, bet Sanda — Grāveru pamatskolā.

Valentīna paziņoja patīkamu jaunumu — Rīgā ir atradusies Sandas un Raimonda īstā mamma. Viņa pati ar interneta palīdzību atrada savu bērnu audžuģimeni. Sieviete atzinās, ka bez Raimonda un Sandas citu bērnu viņai nav. Kāpēc bērni ir nonākuši audžuģimenē, bioloģiskā māte pagaidām nav paskaidrojusi. Vai kādreiz viņi tiksies un kas notiks tālāk — to rādīs laiks. Valentīna vēlas tikai vienu — lai šie bērni būtu laimīgi.

Leontjevu ģimenē Sanda un Raimonds nonāca pēc viņu pirmās audžumātes nāves. Valentīna darīja visu iespējamo, lai brālis un māsa pēc gūtā stresa iespējami ātrāk atgūtos. Par laimi, tā arī notika. Bērnu acis samērā ātri atguva mirdzumu. Valentīna par viņiem nebeidz priecāties. Sanda — piecpadsmitgadīga meitene, neaizvietojams palīgs mājas darbos. Ja ir nepieciešamība, viņa var gan pusdienas pagatavot, gan govi izslaukt. Viņa ir kautrīga, labi padodas visi mācību priekšmeti, ir viena no labākajām garo distanču skrējējām. Raimonds — jautrībnieks un joku plēsējs. Viņa vadībā Leontjevu pagalmā vasarā tiek organizēti futbola un volejbola mači, kas noslēdzas jau praktiski naktī. Gan Sanda, gan Raimonds labi zīmē. Pieaugušie viņu darbus, zīmētus abstarkcijas stilā, augsti vērtē un izmanto māju rotāšanai.

Aizvadītā vasara, iespējams, Sandai un Raimondam paliks atmiņā uz visu dzīvi. Veselu mēnesi viņi viesojās Amerikā. Šādu iespēju projekta “Jauni horizonti” ietvaros viņiem sniedza Rīgas bāriņtiesa.

Jāpiebilst, ka labus vārdus Valentīna teica par visiem četriem apgādājamajiem. Sākot ar to, ka visi četri cenšas iegūt iespējami labas atzīmes skolā. Bērni ir draudzīgi, nekaro savā starpā, kas ir retums, viņi tieši otrādi — palīdz viens otram. Katram no viņiem Valentīna ir pat veltījusi aizraujošus dzejoļus - epigrammas, kas raksturo bērnu raksturus.

Divdesmit gadu laikā, bez šaubām, Valentīnai un Vladimiram, nācies piedzīvot daudz ko. Prieks par dvīņumāsu Veras un Nadjas ienākšanu ģimenē, kuras viņi adoptēja, dodot savu uzvārdu. Meiteņu reģistrēšanas dienā tika noskaidrots, ka dvīnēm dzimšanas diena ir tajā pašā datumā, kad viņu jaunajam tētim — 22. septembrī. Turklāt šajā dienā pareizticīgo baznīcā tiek pielūgti Dievmātes vecāki — Joakims un Anna. Viņiem lūdz par laulības neauglību.

Arī rūgtuma ir bijis diezgan. Kad kāds no bērniem aizbēg, jo viņam lauku dzīve liekas pārāk drūma un vienveidīga. Sešus bērnus, tostarp adoptētās Veroniku un Nadeždu, Leontjevi paņēmuši no Naujenes bērnu nama, bet pārējos uz audžuģimeni norīkoja bāriņtiesas.

Pārejas vecuma īpatnības liek par sevi manīt, laikam, katrā ģimenē. Audžuvecākiem ne reizi vien ir nācies dzirdēt aizskarošus vārdus par sevi un skumt par bērnu rīcību. Bet Valentīna nekad nav par to turējusi ļaunu prātu. Bieži vien visi konflikti tika atrisināti pateicoties tam, ka Valentīna pirmā izkliedēja nesaprašanos, nebaidoties “pazemoties” un reizēm pat bērnu acīs izskatīties smieklīgi. Bez šaubām, Valentīna ļoti priecājas, ja kāds no “apvainotājiem” atsūta SMS ar tekstu “Piedot...”
Kā zināms, dzīve visu saliek savās vietās. Viens no Leontjevu audzēkņiem — Radions, maigi izsakoties, neizcēlās ar labu uzvedību. Kāds viņš izaugs, to neviens pat iedomāties nevarēja. Bet kā puisis mainījies tagad! Mācās Daugavpilī, vēlas iegūt labu celtnieka specialitāti. Pret saviem audžuvecākiem izturas ar pateicību un cieņu, zinot, ka viņi atbalstīs ne tikai ar labu vārdu, bet arī materiāli.

Silti vārdi (svētku reizēs noteikti!) tiek sūtīti no Anglijas, kur dzīvo Ksenija un Anna. Valentīna un Vladimirs katru gadu viņas gaida atvaļinājuma laikā. Vēlams, vasarā, Līgo svētkos, kad netālajā kalnā tiek kurināts ugunskurs, ceptas desiņas un Vladimirs spēlē savu bajānu.

Par adoptētajām meitām Veroniku un Nadeždu pat nav ko piebilst. Veronika — lieliska palīdze visās saimniecības lietās. Nadeždai ir jau sava ģimene, bet ceļš no Krāslavas nav tāls. Vecmāmiņu un vectētiņu labprāt apciemo viņas septiņgadīgais dēliņš Aleksejs, bet arī pašai Nadeždai gribās uz dzimtajām mājām. Kā gan savādāk?

Nadežda vecāku mājās bija arī todien, kad gatavojām reportāžu. Par viņas klātbūtni nojautu tikai tad, kad no virtuves sāka plūst pankūku smarža. Jāatzīst, ka visi bērni, ar kuriem man ir nācies kontaktēties Leontjevu mājās, uzpērk ar savu pieklājību un vienkāršību. Nekādi scenāriji presei netika gatavoti. Valentīna brīvi, pareizāk sakot, atklāti un sirsnīgi, sarunājās ar saviem bērniem. Armands, Anatolijs, Raimonds, kā man likās, izturējās tā pat, vēršoties pie viņas laipni un ar cieņu, kaut arī nesauc viņu par “mammu”.

“Ar varu nevienu savās mājās neturam. Mēs ar vīru saprotam, ka lauku dzīve pievilcīga nav visiem. Mums ir liela saimniecība: desmit govis, tikpat jaunlopu un zirgs. Tiesa, viss process ir mehanizēts, ieskaitot siena pļauju. Savus bērnus ar darbu nenoslogojam, bet arī par baltročiem negribam izaudzināt. Kopā ravējam, vēlāk vācam ražu. Vasarā bērni pārdošanai vāc ogas un sēnes. Visa nopelnītā nauda paliek viņiem, sīkiem izdevumiem.

“Dzelžainas” disciplīnas pie mums nav. Bērni ir bērni. Gribās padraiskoties pa māju? Lūdzu! Var visu, kā saka, apgriezt kājām gaisā, bet vēlāk tas viss jāsakārto.

Vecākiem bērniem, protams, gribas apmeklēt diskotēkas. Kontrole ir, bet ne stingra. Mēs cenšamies viņiem uzticēties, bet viņi mūs nepieviļ. Pasaku, aptuveno laiku, cikos jāpārnāk no nakts atpūtas, viņi cenšas to ievērot”, — stāsta Valentīna.
Bija laiki, kad valsts par sešiem audžubērniem Leontjevu ģimenei maksāja 105 latus. Daudzi ciema iedzīvotāji neslēpa savu izbrīnu un jautāja: kāpēc jums tas ir vajadzīgs?! Viņa nezināja, ko lai atbild, un vienmēr kaut ko atjokoja... Savu dvēseli taču cilvēkiem neparādīsi...

Valentīna SIRICA