Raksts, pareizāk sakot, tā nosaukums, ne vienmēr der materiālam. Nu kāds tad iemesls — miršanas diena?! Skan dīvaini. Pat zaimojoši… Kā gan drīkst svinēt miršanas dienu? Dotajā gadījumā tas ir pilnīgi pamatots. Jozefa Mengeles miršanas diena — tie nepārprotami ir svētki. Katru jaunu “transportu” ar ieslodzītajiem Osvenciemā (Birkenavā) sagaidīja nevainojami ģērbies un vienmēr smaidošs cilvēks. Viņam vienmēr bija labs noskaņojums. Viņu visi dēvēja par “dakteri”. Viņš patiesībā arī bija ārsts, viņam pat bija zinātniskais grāds medicīnā. Viens no Birkenavas “iekšējās” nometnes ārstiem bija Jozefs Mengele.
Viņam bija 27 gadi, kad jaunais medicīnas dakteris, perspektīvs antropologs, iestājās hitleriskajā SS armijā. Sākumā jauno nacistu neviens neievēroja. Mengele tika nosūtīts uz Austrumu fronti, kur dienēja par kāda bataljona ārstu. Pēc ievainojuma tika rezerves pulkā. Bez darba nepalika: iekārtojās kādā no nometnēm, kas bija paredzētas “nepilnvērtīgajiem”. Šeit “dak- teris” izvērsa aktīvu darbību. Jāpiebilst — zinātnisku. Viņa mērķis bija izpētīt cilvēku izturību, mēģinājumi palielināt dzimstību, paaugstināt sāpju slieksni… Tas viss — āriešu rases cilvēku dzimstības palielināšanai, vienīgās pareizās cilvēku rases saglabāšanai. Eksperi- mentiem nebija gala. Nebeidzamais “darbs” turpinājās 21 mēnesi. Un tā… Izmēģinājumi ar aukstumu, augstu spiedienu, badu — tie ir vieni no “humānākajiem”… Dzīvu cilvēku uzšķēršana, kastrēšana, sterilizēšana… Pretsāpju līdzekļi netika izmantoti. Kādēļ tas ir nepieciešams “nepilnvērtīgajiem”? Mengele vienmēr darbojās ļoti ātri: barakā kon- statēja, ka viens saslimis ar tīfu — visa baraka uz gāzes kameru. Tas ir vienkāršāk, nekā mēģināt apstādināt epidēmiju. Sieviešu barakās atrastas utis? Visas sievietes uz kameru (750 sievietes!). Materiāla izmēģinājumiem bija pietiekami. Sastāvs pastāvīgi tika atjaunots. Eksperimentu galarezultātā vajadzēja palielināt āriešu rases dzimstību un “pārējo” dzimstības samazināšanos.
Savu izmēģinājuma kontingentu Mengele un viņa darbinieki novēroja ar interesi. Raudas, vaimanas, lūgšanas viņus nekādi neietekmēja. Katra manipulācija tika precīzi ievadīta reģistros, bet tad analizēta. Viss kā zinātņu laboratorijās, tikai varžu, žurku un peļu vietā — dzīvi cilvēki.
Aculiecinieki stāstīja, kā, piekaujot no gāzes kameras izbēgušo sievieti, “dakteris” viņai sejā kliedza ko rupju, padarīja viņas seju par asiņojošu putru, bet tad pašrocīgi iegrūda viņu atpakaļ… Jau pēc minūtes Mengele mazgāja rokas ar smaržīgām ziepēm un pie sevis dungoja kādu jautru bērnu dziesmiņu. Bet izmantoja viņš tikai tās ziepes, kas tika ražotas tepat no nogalināto kauliem.
Mengeles iemīļotie “pacienti” bija bērni dvīņi. Tos viņš pētīja īpaši uzmanīgi. Sākumā labvēlīgi noskaņoja, cienāja ar konfektēm, vizināja automobilī. Tad pakāpeniski sāka izpētes procesu. Inficēja ar visdažādākajiem vīrusiem. Interesanti taču novērot, kā organisms cīnīsies… Ja kāds no eksperimentālajiem kļuva vājš, viņu tūlīt pat sūtīja uz gāzes kameru... Kopā ar dvīņu brāli/māsu. Vieni paši viņi vairs nebija tik interesanti…
Bērniem tika pārlietas asinis, transplantēja orgānus, acs ābolos ievadīja krāsvielu… Visas operācijas notika bez narkozes… Kliedzieni laboratorijā bija pierasti. Traucēja, protams, un “dakteris” izmantoja auduma tamponus, lai “materiāls” nejauc domas. Zinātniskās informācijas sakrājās daudz. Kolēģi no visas Vācijas brauca klausīties Mengeles lekcijas.
Vēlāk, izpētot ārsta Mengeles pierakstus, eksperti apliecināja nepārprotamu zinātnieka talantu, nestandarta domāšanu, pat ģenialitāti…
1945. gada ziemā, kad kļuva skaidrs, ka “zinātniskā darbība” jāpārtrauc, dakteris Jozefs Mengele aicināja nogalināt visus palikušos pacientus. Paņemot līdzi dažas paciņas savu iemīļoto ziepju, Mengele, pārģērbies par kareivi, bēga.
Viņu notvēra, bet uzreiz arī atbrīvoja. Uz viņa krūtīm nebija tetovējuma ar norādītu asins grupu, kas norāda piederību SS armijai. Viņš to nekad nebija veidojis — baidījās no sāpēm, kā arī pats sevi ļoti mīlēja. Mengelem izdevās aizbēgt. Visu savu turpmāko dzīvi viņš pavadīja Latīņamerikā: Paragvajā, Argentīnā, Brazīlijā... Viņš strādāja par ārstu, daudziem palīdzēja… Dažas reizes apmeklēja Eiropu, kur tikās ar sievu un dēlu. Šveices specdienesti sekoja katram viņa solim, bet neko nedarīja. Neklātienē Mengelem tika piespriests nāves sods. Bet vienā no bankām viņam bija diezgan prāvi naudas ietaupījumi. Tā viņš arī nodzīvoja līdz 1979. gadam… Līdz mūža galam bija pārliecināts par sava darbu patiesumu…. Nekad nenožēloja…
1979. gada 7. februārī brazīliešu laikraksti paziņoja par to, ka peldēšanās laikā ārstam Fausto Rindonam iestājusies nāve, ko izraisījis insults. Ir versija, ka insultu izprovocēja “doktora” dēls Rolfs. Viņš sameklēja savu tēvu, lai izbeigtu viņa šīs zemes eksistēšanu. To, ka Fausto Rindona kapā ir “daktera” Mengeles mirstīgās atliekas, pieradīja tikai 1992. gadā.
Droši vien nav labi tā runāt… Bet, ja esam godīgi, tad attiecībā pret šo ārstu, kas kādreiz ir devis zvērestu, kur ir vārdi: “Vienalga kādā mājā es ienāku, es ienāku kā palīdzība slimajam, esot tāls no visa apzinātā, netaisnīgā un kaitīgā,” tad, lūk, attiecībā uz šo cilvēku man galvā grozās tikai viens teiciens — Nosprāga nelabais… Nesagaidījis notiesāšanu un spriedumu…
Ir iemesls, lai atcerētos Jozefu Mengeli par to, cik ir labi, ka viņa vairs nav šajā pasaulē.
Andrejs JAKUBOVSKIS
.jpg)
