Līdz braucienam uz šo eksotisko valsti Eiropas dienvidrietumos vienpadsmito klašu skolnieces Ilvija Smirnova, Lāsma Dudina un divpadsmitās klases skolniece Monta Lipšāne nebija tik tuvu pazīstamas, bet, lūk, pēc triju mēnešu kopīgām mācībām Portugālē (Comenius programmas ietvaros) satuvinājās tā, ka nu ir kļuvušas par labām draudzenēm.
Monta, kura ir apmeklējusi jau 27 valstis, teica šādus vārdus: “Ja jau iepriekš būtu zinājusi, ka šī brīnišķīgā valsts būs tik pasakaina, mēģinātu tur mācīties ilgāk. Kas mani pār- steidza visvairāk? Atlantijas okeāna piekraste, kalni, palmas un ļoti košā saule. Ģimene, kurā es dzīvoju, nelabprāt ceļo pa pasauli, tāpēc apciemot Latviju viņi vēl nav ieplānojuši. Savukārt pati saviem otriem vecākiem un māsai Patrīcijai apsolīju, ka pie viņiem noteikti vēl aizbraukšu paciemoties. Pirmo reizi dzīvoju tik ilgi valstī, kurā mājo laimīgi ļaudis. Lielā lauku mājā, kas būvēta senatnīgā stilā, jutos ļoti ērti. Nē, nemaz nepārspīlēju: ar Patrīciju mēs kļuvām ļoti tuvas. Agrāk dzīvoju ar iespaidiem par ASV un Franciju, bet tagad no visas sirds iemīlēju Portugāli.”
Pasaule nav liela, un esmu pārliecināts, ka visām trijām ģimnāzistēm ir aizsā- kusies ilga draudzība ar portugāļu “radiniekiem”. Vēl viens aforisma “visi cilvēki — brāļi” jauks apstiprinājums.
Sajūsmas pilno stāstījumu turpina Ilvija: “Agrāk es pat iedomāties nevarēju, ka kaut kur uz zemeslodes ir tik brīnišķīga vieta — Vila Poka de Aguiar. Raksturojot pēc portugāļu apjomiem — provinces centrs, pēc mūsu — milzīga apdzīvota teritorija, kuru apdzīvo desmit tūkstoši laimīgu cilvēku. Pirmais brauciens uz ārzemēm — kā pirmā mīlestība! Portugāle ir apbrīnojama gan dienā, zelta saules apmirdzēta, gan naktī — ilumināciju gaismā. Sapnis īstenībā, kurp gribas atgriezties atkal un atkal. Ar portugāļu klasesbiedreni un “māsu” Sandrinu aizsākās draudzība, iespējams, uz visu mūžu. Lūk, arī vakar saņēmu sūtījumu ar dāvanām man un visiem maniem radiniekiem. Cik mīļi! Ar nepacietību gaidu jaunu tikšanos!”
Pozitīvām emocijām pārpildīta ir arī Lāsma: “Tas bija mans astotais ceļojums uz ārzemēm. Iespaidi vēl nav pavisam spilgti, varu teikt tikai to, ka Portugāle patīkami pārsteidza tāpat kā Čehija un Vācija. Jaunas valsts apmeklējums — tas ir kā ieslīgšana jaunā pasaulē. Lai visu apjēgtu, ir nepieciešams laiks... Bija radies noteikts iespaids par temperamentīgajiem dienvidniekiem, bet īstenībā portugāļi ir nesteidzīgi un mierīgi cilvēki. Atvērti, labsirdīgi un ļoti viesmīlīgi. Man Dievs deva trīs dienvidu māsas vecumā no 12 līdz 16 gadiem, bija ļoti jautri. Un kādi portugāļi ir ēdienu un dzērienu pazinēji! Pat vakariņās, reizēm ļoti vēlās, tika piedāvāti vairāki gaļas ēdieni ar dažādām piedevām. Un vienmēr plašs augļu piedāvājums — vīnogas, hurma, banāni… Nogaršojām arī slavenos kastaņus, pagatavotus uz uguns vai cepeškrāsnī. Jauki! Portugāļiem ļoti garšo cepta gaļa un salāti, ciena arī kartupeļus. Tā ka viņu ēdieni mums garšoja. Brīnišķīgi ir arī saldie ēdieni, kas pilnīgi atšķiras no latviešu. Vakaros ģimenēs ir pieņemts dzert vīnu, tajā skaitā arī slaveno portugāļu portvīnu. Bet, lūk, iereibušus cilvēkus Portugālē neredzējām — tur visi strādā. Mēs vienojāmies — vasarā savus ārzemju radiniekus sagaidīšu Rīgā.”
Reizēm vakaros mūsu jaunietes savu draugu kompānijās bija arī klubos, kurus drīkst apmeklēt jau no sešpadsmit gadu vecuma. Arī tur ir mierīga atmosfēra: galvenā nodarbošanās — sarunas ar draugiem. Vieni klausās mūziku, citi — dejo. Mūsdienu mūziku nomaina portugāļu un brazīliešu melodijas. Vīna ražošanas zemē nav pieņemts nodarboties ar spirta dzērienu lietošanu. Veselīgais dzīvesveids ir ļoti labi pamanāms. Pēc krāslaviešu domām, ģērb-šanās un matu kārtošanas stils ir ļoti demokrātisks, bez īpašiem un spilgtiem akcentiem. Ilvija atzīstas, ka viņa tik labi pielāgojās portugāļu dzīves ritmam, ka pie viņas bieži vērsās pēc palīdzības arī veikalos un bibliotēkā. Gadījās, ka pa-staigu laikā kopā ar Sandrinu viņas uzrunāja kā māsas. Protams, ka apmācības Pireneju pussalas skolās notiek portugāļu valodā. Mūsu ceļotājas kopā ar klasesbiedriem apmeklēja angļu valodas un sporta stundas, kur viss bija ļoti labi saprotams. Bet pārsvarā mācības notika atsevišķos kabinetos, kur piedalījās arī konsultants. Jaunietes atzīstas, ka vissarežģītāk bija mācīties matemātiku, bioloģiju un ķīmiju. Bet kopumā mācības ārzemēs draudzenes novērtē ar visaugstāko balli.
Mūsu sarunu noslēdza Monta, pazīstamās biznesa lēdijas Rudītes Lipšānes meita: “Pēc mācībām Portugālē ieguvu tādu pārliecību, ka turpmāk ērti jutīšos jebkurā pasaules valstī.”
Atvērta pasaule — viens no svarīgākajiem brīvās Latvijas ieguvumiem. Pēc demokrātisko brīvību iegūšanas, protams. Neslēpšu: no saskarsmes ar vecāko klašu skolniecēm sajutu dienvidu saules dziedniecisko siltumu, kas ir divkārt patīkami spēcīgā sala laikā. Nejaušību nav, bet labs cilvēks noteikti nokļūst tādu pašu cilvēku viesmīlīgos apkampienos. Vēl jo vairāk, ka Eiropas valstu robežas ir kļuvušas visai nosacītas.
Aleksejs GONČAROVS
.jpg)
