Vienmēr soli priekšā

Kombuļu pagasta feldšeru - vecmāšu punkta vadītāja Antoņina Sinkeviča ir viena no 120 vidējā medicīnas personāla pārstāvjiem, kas izvirzīti gada balvai medicīnā, nominācijā “ārsta palīgs”. Balvu ieguvusi, pateicoties aktīvajam latgaliešu balsojumam internetā.

Par to, ka Antoņina dosies uz Rīgu saņemt augsto apbalvojumu, laikrakstam “Ezerzeme” ar prieku paziņoja Krāslavas slimnīcas galvenais ārsts Aleksandrs Jevtušoks. Jāatzīst, ka Jevtušoka kungs parasti ir skops savu darbinieku aplaimošanā ar epitetiem. Arī šoreiz viņš nemainīja savu nostāju un Antoņinu raksturoja lakoniski: “Viņa ir cilvēks, kurš savu darbu veic pēc labākās sirdsapziņas jau daudzus gadus.” Precizēšu: vairāk kā trīsdesmit. Visus šos gadus Antoņina strādā par ārsta palīgu Krāslavas slimnīcas uzņemšanas nodaļā, ir paguvusi strādāt par feldšeri ātrās palīdzības brigādē, bet pēdējos piecus gadus — tiek galā arī ar pienākumiem Kombuļu FVP.

Neticami, bet savu profesiju viņa izvēlējās 11 gadu vecumā, atrazdamās slimnīcā. Lai tiktu galā ar slimību un tās izraisītajām spēcīgajām sāpēm, viņai bija nepieciešamas vairākas operācijas. Protams, bērna psihei tas bija liels pārbaudījums. Bet viņai apkārt bija tādi ārsti un medmāsas, ka Toņa saprata: arī viņai ir jākļūst par mediķi, lai varētu palīdzēt cilvēkiem. Tagad, kad pagājuši gadi, Antoņina Sinkeviča par savu profesiju saka tā: “Darbs tiešām ir ļoti sarežģīts un atbildīgs, bet atalgojums salīdzinoši zems. Bet par savu izvēli ne vienu reizi neesmu nožēlojusi.”

Tiek uzskatīts, ka pieredzējusi medmāsa nemaz nav sliktāka par ārstu. Un kur nu feldšere, kura tiek gatavota patstāvīgam darbam, apgūstot diagnostiku un neatliekamās palīdzības sniegšanu akūtos vai nelaimes gadījumos! Turklāt, ik pēc 5 gadiem feldšeri iziet kvalifikācijas paaugstināšanas kursus, pilnveidojot savas zināšanas neiroloģijas, pediatrijas, ginekoloģijas un citās sfērās.

Savas pirmās ugunskristības Antoņina piedzīvoja, strādājot neatliekamajā palīdzībā, būdama pavisam jauna meitene, tikko absolvējusi Daugavpils medicīnas skolu. Mūsu varone visu dzīvi atcerēsies, kā ātrās palīdzības “kariete” atjoņoja uz notikuma vietu, kur bija notikusi smaga autoavārija, tur bija ļoti daudz asiņu. Lai izglābtu cietušos svarīga bija katra minūte. Tad sekoja ievainotais ar septiņiem naža dūrieniem krūškurvja rajonā. Un atkal katra minūte bija izšķiroša. No viņas pašsavaldīšanās un pārliecinātām darbībām bija atkarīga cilvēka dzīvība.

Ja kādam šķiet, ka lauku FVP feldšerim ir miera osta, tad viņš smagi kļūdās. Piecu gadu laikā, strādājot Kombuļos, pie Antoņinas ne reizi vien ir vesti smagi slimi pacienti. Un šajos gadījumos bija ļoti svarīgi noteikt pareizo diagnozi un sniegt profesionālu palīdzību līdz atbrauc reanimācijas mediķi. Tieši viņa sniedza profesionālu pirmo palīdzību ar kardiogēnu šoku slimam pagasta iedzīvotājam. Mediķi zina, kas tas ir. Zināms, arī tas, ka 90 % gadījumu tas beidzas ar nāves iestāšanos. Bet tikai ne Antoņinas rokās. Viņa izdarīja visu, lai ar tīru sirdsapziņu nodotu pacientu Daugavpils reanimatologu rokās.
Var teikt, ka otru dzīvi mūsu varone ir dāvājusi arī kādam Kombuļu pusaudzim. “Zēnu atveda smagā stāvoklī, ātri noteikt diagnozi izrādījās visai sarežģīti. Es domāju, ka viņam blakus bija sargeņģelis, kurš man pačukstēja, ka ir jāizmēra cukura līmenis asinīs. Un tad man bija skaidrs, kā rīkoties. Nešaubījos, ka bērnam ir hipoglikēmiskā koma, ko izraisa cukura diabēts.” — stāsta mediķe.

Lai noteiktu diagnozi, ir uzmanīgi jāuzklausa pacients, ņemot vērā katru sīkumu. Tā ir ārstu prasme, kuru viņai iemācījuši ķirurgs Vladimirs Bogdanovs un, diemžēl, jau aizsaulē aizgājušais Izrails Kagans. Bet par laimi, ir kas māca arī tagad. Tie ir ārsti Vjačeslavs Aprups, Irēna Šeršņova un citi kolēģi.

Darba dienas laikā feldšere pieņem aptuveni 8 -10 pacientus. Tie pārsvarā ir pacienti ar neiroloģiska rakstura saslimšanām. Dažus pacientus ar balsta kustību aparāta problēmām viņa lutina ar masāžām. Jāpiebilst, ka Antoņinas rokas ir kā burvei, to nācies dzirdēt arī no daudziem krāslaviešiem. Ja ir nepieciešamība, tad Kombuļu pagasta, kas jau kļuvis par tuvu un svarīgu, pacientus Antoņina apciemo arī brīvdienās.

Kombuļos, pēc Antoņinas vārdiem, strādāt ir viegli, jo var just atbalstu gan no pagasta vadības, gan no komandas biedriem. Par savu komandu Anto- ņina sauc sanitāri Terēziju Pokuli un šoferi Stanislavu Jakoveli, kurš gatavs feldšeri pie slimnieka nogādāt gan dienā, gan naktī, reizēm iejūtoties arī sanitāra lomā.

Brīvā laika mediķei nav daudz. To viņa pavada kopā ar sava dēlu, vedeklu un diviem mazbērniem. Un gandrīz piecus gadus nodarbojas ar jogu. Pēc Antoņinas vārdiem, tas nav modes dēļ, bet tā ir iespēja uzņemt enerģiju nākamajām darba dienām. Tagad viņa zina, ka Dzen princips “Pūles bez pūlēm” ir piemērojams jebkurā dzīves situācijā. Arī viņas feldšeres darbā, ja ir vēss prāts, mīlestība sirdī un patiesa vēlme palīdzēt cilvēkiem.

Valentīna SIRICA