Uz Lejassaksiju mūs atveda jaunais “Comenius” projekts. Pamatdarbs notika Zalcgiterā, bet saimnieki bija tik viesmīlīgi, ka brīvajā laikā mēs paguvām aplūkot arī Braunšveigu, Goslāru, Hannoveri. Brīvā laika nebija daudz.
Sāksim ar Zalcgiteru. Savu nosaukumu pilsēta ieguva, pateicoties sāls krājumiem pie Gitter ciematiņa (Zalc+Gitter). Bet šīs vietas galvenā bagātība — dzelzs raktuves. Otrā pasaules katra laikā šīm raktuvēm bija briesmīga nozīme Zalcgiteras vēsturē. Šeit atradās vairākas koncentrācijas nometnes (vāciešiem, režīma ienaidniekiem), ieslodzītie strādāja šahtās, lietuvēs. Apstākļi bija drausmīgi. Visus tā laika briesmīgos aspektus skulptors Jurgens Vēbers attēloja pilsētas galvenajā monumentā — Darba tornī, kura virsotnē novietots metalurga tēls. Monumentu veido četri reljefi: “Pazemes darbi”, “Strād-nieku sacelšanās”, “Sabotāža”, “Labdarība”. Darba apstākļi nebija cilvēcīgi. Slimības, augsts mirstības līmenis, primitīvi darbarīki. Kad pietrūka pacietības, kad vairs nebija spēka izturēt lopisko attieksmi pret sevi, strādnieki rīkoja dumpjus, sacelšanās, kas tika nežēlīgi apspiestas. Apcietinātie lauza visu, ko tik varēja. Lauza tādēļ, lai kā vien var iekavētu darbu, lai nedotu nepieciešamo produkciju, lai cik vien ātrāk Eiropā beigtos asiņainā cīņa… Lai arī cik lielas bija bailes, pilsētas sievietes ieslodzītajiem nesa ēdienu. Šis reljefs uzrunā visspēcīgāk. Novājējušie, izkāmējušie, pazemotie nometņu ieslodzītie ar visiem spēkiem centās līdzināties galantiem kavalieriem, kad no sievietēm saņēma maizi un mazliet vārītu kartupeļu… Monumenta pārējos reljefos izvietotas skulptūras, kas stāsta par šī reģiona vēsturi 5 gadsimtu garumā.
Tagad Zalcgitera ieņem plašu teritoriju, kas sevī ietver vairāk nekā 30 pilsētciematus. Tāpēc Burgomistrata ēka arī ir ļoti iespaidīga. Pie ieejas pilsētas padomes sēžu zālē atrodas interesanta un īpatnēja skulptūra. Sieviete tur rokās savu seju, kas vērsta pret sevi. Brīnišķīgs aicinājums deputātiem ielūkoties savā dvēselē, būt saskaņā ar sevi… Ir iemesls aizdomāties.
Zālē iekšā nav nekā lieka. Viss ļoti racionāli. Katram sava noteikta vieta. Izbrīnīja kāda deputāta uzvārds. Petrišins… Painteresējos pie saimniekiem. Izrādījās, ka tā ir dāma, pie tam ļoti nopietna. Viņa pārstāv sociāldemokrātu partiju…
Vispār Zalcigerā var aplūkot arī dažas senlaicīgas pilis, klosterus, ir daži muzeji. Bet diemžēl mums šoreiz tur pabūt neizdevās.
Braunšveigā izdevās pastaigāties tikai vēlā vakarā. Kādreiz šī bija vislielākā pildrežģu pilsēta visā Vācijā, bet kara laikā 90 % no tās tika izpostīts. Un kā nu ne, jo tieši Braunšveiga bija reiha ieroču ražošanas centrs. Gruve- šus vien vāca līdz pat 1963. gadam. Tagad var redzēt tikai dažas, kā par brīnumu, saglabājušās mājas, visas pārējās pēc kara tika atjaunotas.
Par laimi tieši mums pa ceļam bija pilsētas visslavenākā māja — Rizzi māja. 1999. gadā tā tika būvēta kā mākslas skolas bibliotēka. Šī māja ir ievietota visos Braunšveigas ceļvežos — mūsdienu arhitektūras šedevrs. Tāda jauka mājiņa, izgleznota un sazīmēta no pašiem pamatiem līdz pat jumtam. Žēl, ka mēs tā arī neredzējām pilsētas galveno laukumu, kur ir piemineklis Henriham Lauvam. Par to gan varētu daudz ko pastāstīt. Nepastāstīšu arī par Tillu Pūcesspieģeli, kas šeit piedzima… Žēl, ka praktiski neko arī neredzēju. Vispār Braunšveigā ir ko aplūkot. Īpaši Ziemassvētku priekšvakarā. Muzeji, klosteri, baznīcas… Pēc tam apskatījām vienu no skaistākajām Vācijas pilsētām.
Goslāra — neliela pilsētiņa, bet pasaules kultūras un vēstures dārgumu piepildījuma ziņā tā ir priekšā visai zemeslodei! Pateicoties laimīgai sakritībai, pilsēta kara laikā netika izpostīta. Pašlaik katrs var paklaiņot pa ieliņām, kam ir 600-700 gadu sena vēsture…
Pirmo reizi Goslāra vēstures avotos tika minēta 10.gadsimtā. Henrihs Putnuķērājs, nākamais karalis, talantīgais politiķis, valsts darbinieks, ar kādu īpatnību…Viņam ļoti patika ķert putnus. Viņš izdomāja viltīgus slazdus, lamatas. Visa viņa pils bija apkārta ar būrīšiem, kuros bija meža putniņi. Visā pilī skanēja putnu dziesmas. Viņš arī bija šīs vietas, Ramelsbergas kalna pakājē, dibinātājs. Ar to viss arī būtu beidzies, ja vien kādreiz imperators Oto Lieliskais nebūtu izbadējies. Jā, jā! Tieši izbadējies, un tāpēc vienu no saviem bruņiniekiem viņš sūtīja uz mežu pēc medījuma. Bruņinieks to mežā ilgi meklēja. Mežs bija kā izmiris. Atgriezties tukšām rokām bija bīstami. Un tad bruņinieks pamanīja, ka no zirga pakaviem lec dzirksteles… Savācot dažus akmentiņus, viņš tos aizveda savam senjoram. Izrādījās, ka tā ir rūda, kuras sastāvā ir daudz sudraba. Karalis bija tik priecīgs, ka pat aizmirsa par izsalkumu. Kopš šiem laikiem Goslāra kļuva par vairāku karaļu iemīļotu vietu, bet no sudraba šeit sāka izkalt visā Eiropā tik pazīstamos dālderus. Tieši šie dālderi kādreiz transformējās par “dolāriem” — pasaulē tik pazīstamo valūtu. Pilsētas centrā, kā tas pieņemts, ir izvietots Ziemassvētku tirdziņš. Vispār šķiet, ka vācieši ir radīti Ziemassvētkiem. Viņi šajā laikā it kā pilda kādu noteiktu misiju. Svinēt viņi sāk jau novembra beigās. Svin 4 nedēļas. 26. decembris — pēdējā svētku diena. Un pēc tam viss. Līdz nākamajam gadam… Laukumā cilvēku ka biezs, līdz pašam rītam. Aromāti, kas vējo gaisā, aicina uz jauniem varoņdarbiem. Iedomājieties kokteili: karstvīns, kanēlis, mandeles, kāposts, desiņas, šokolāde, eglītes… Droši vien arī laiks smaržo tieši tāpat. Pie katedrāles Ziemassvētku kompozīcija, kur atainota Kristus dzimšana. Blakus ponijs un lama. Dzīvniekiem var nopirkt barību. Bet vispār — žēl dzīvnieciņu. Viņi tur stāv visu dienu un viņiem tur ir ļoti auksti. Publika pie būdiņām, kurās tiek tirgots ēdiens, izklaidējas no sirds… Novēroju vienu situāciju…
Vācu vīreļu grupa iedzēra karstvīnu un skaļi smējās. Pie viena no viņiem pienāca gadus 6 vecs zēns un sāka raustīt, šķiet, savu tēvu aiz bikšu staras. Negribot, tomēr tēvs novērsās no sarunas ar draugiem un pajautāja par nepacietības iemeslu. Dēlēns kaut ko ļoti pārliecinoši stāstīja, tētuks no bikšu kabatas izņēma sauju sīknaudas, atdeva to savai atvasei un pievērsās draugiem. Vācu bērns ātri nozuda pūlī. Pēc pusstundas nopietno dēlu atveda tikpat nopietna māte. Jaunais Fridriha Barbarosas, Bismarka un brāļu Grimmu pēctecis līdzinājās šo pašu brāļu rakstīto pasaku velnam. Visa seja bija izsmērēta ar šo- kolādes-marcipāna maisījumu. Brīvajā rokā stipri saspiests bija šokolādes eņģelītis, jau bez galvas. Uz sejas ne mazākās nojausmas par smaidu, bet acīs tik liela laime, ka pilnīgi jūtams iekšējs starojums. Māte pienāca pie galdiņa, pie kura tētuks, draugu vidū izcēlies ar asprātību, pabeidza dzert ceturto krūzi karstvīna (un, kā šķiet, ar kādu pilīti ruma, jo ģīmis viņam bija pilnīgi sarkans un spīdīgs). Izdvešot caur zobiem paris frāzes, māte šo “interešu bodīti” aizvēra, no “krātiņa” izņēma savu neapdomīgo vīru un paveda to maliņā. Maliņā notika mīļa un laipna vācu saruna, no kuras tētukam nobālēja ausis. Pēc minūtes viņš kaut kur jau bija sadabūjis pudelīti minerālūdens un papīra salvetes. Vēl pēc minūtes nejaucēns jau izskatījās pēc ideāla vācu bērna. Ģimene devās pretī savai ikdienas dzīvei Ziemassvētku periodā.
Bet mēs devāmies klaiņot pa Goslāras senatnīgajām ieliņām.
Lūk, arī Simenu māja. Tagad “Simens” — rūpniecības gigants. Bet kādreiz tur dzīvoja vienkārša Goslāras tirgotāju ģimene. Brūvēja alu, strādāja par frizieriem, uzturēja veikaliņu… Ģimenes māju uzcēla vēl 17.gadsimtā. Jau tajos laikos šī māja bija viena no bagātākajām un ietekmīgākajām visā pilsētā. Vēlāk Simeni kļuva tik bagāti, ka šo māju pārdeva un pārcēlās uz dzīvi citur… Bet, lūk, 20.gadsimta beigās pēkšņi atcerējās par “dzimtas ligzdu”. Tagad māja atkal pieder Simeniem. Bet pirmajā stāvā, kur ir saglabājusies gan senā alus darītava, gan frizētava un citas saimnieciskās telpas, tagad laiž tūristus. Bet fotografēt drīkst tikai pagalmu, ko es arī izmantoju. Jau novakarē atnācām līdz imperatora pilij. Iespaidīga celtne. Kādreiz šeit pulcējās reihstāgi, landtāgi. Šo vietu apmeklēja daudzi imperatori. Tā ir Vilhelma II, Vācijas pēdējā ķeizara, iemīļotā rezidence. Diemžēl Pfalces iekšpusē fotografēt ir aizliegts. Reihstāga sēžu zāle vienkārši sajūsmina. Sienas ir rotātas ar alegoriskām un simboliskām gleznām. Pseidogotiskā stila koka apdare vienkārši apbrīnojama. Ienācām kafejnīcā “Anders”, kas atrodas vecpilsētā. Šeit tiek gatavots visgaršīgākais Ziemassvētku kēkss ar riekstiem un mandelēm. Ieeja un izeja kafejnīcā ir caur veikalu, kurā ir tik daudz dažādu gardumu! Galva reibst…
Pienāca vakars… Pastaigājot pa tirdziņu, nopirku palielu paciņu, piepildītu ar visdažādākā pildījuma marcipāna maizītēm (viss roku darbs). Tad paklaiņoju pa pilsētu. Un atkal… Šķirties no pilsētas bija ļoti grūti.
Un nobeigumā vēl dažus vārdus par Lejassaksijas galvaspilsētu. Pēc vācu domām, Hannovere — jauna pilsēta. Viens no Volfu dinastijas apmetni dibināja “tikai” 1150. gadā. Ilgu laiku pilsēta “tēloja” tikai “otrās lomas”. Tikai 17. gadsimtā Hannovere kļuva par hercogistes centru un vēlētāju iemīļotu pilsētu. Volfi — viena no senākajām dzimtām Eiropā, vēl kopš franku laikiem. Šīs dzimtas pēcteči ir ieņēmuši ne tikai vācu troņus, bet arī itāļu, angļu un…Krievijas! Vai atceraties valdnieku — zīdaini Johannu Antonoviču? Viņš bija Braunsveigas hercoga dēls, no Volfu dzimtas. Man galvenais ir tas, ka Hannovere — barona Minhauzena dzimtene. Un citāti no filmas par visgodīgāko cilvēku pasaulē man pa- stāvīgi nāca prātā pastaigas laikā. Pilsētā izdevās pabūt tikai vizītes pēdējā dienā. Līdz lidmašīnai bija 8 stundas. Pelēkā decembra diena nebija šķērslis. Mēs devāmies…
Rīts pilsētā ienāca ļoti uzmanīgi, naktsdzīves pēdas (bet Ziemassvētku svinēšana ritēja pilnā sparā) vēl bija pamanāmas. Tāpēc mēs apdomīgi klīdām pa ielām, virzot fotoaparātus uz augšu. Augšā bija skaisti. Tirgus baznīca bija vaļā. Ienācām, pasēdējām, paklausījāmies. Piesātinājāmies ar nomierinošu gaisotni. Es nopirku skaistu atklātnīti, uz kuras attēlota altārglezna.
Uz lieveņa man klāt pienāca sieviete ar skumjām acīm. Sāka stāstīt par savu grūto dzīvi un izsalkušajiem bērniem. Garām ejošā vecmāmuļa kaut ko sievietei pateica, un bēdīgā sieviete noziedēja kā rīta rasa… Bet lieta ir tajā, ka tagad Vācijā rumāņu iebraucējiem ir jauna mode sevi dēvēt par bēgļiem no Sīrijas. Vācieši viņus drīz vien atpazīst, bet, lūk, tūristi ne vienmēr ir tik acīgi. Hannoveres iedzīvotāji ciena tūristus un, cik vien spēj, sargā tos no diedelniekiem.
Pilsēta modās. Iedarbināja karuseļus, kur drīz vien saskrēja bērneļi, un ne tikai…
Kara laikā Hannovere pārdzīvoja apmēram simts aviācijas uzlidojumus. Angļi ar amerikāņiem, šķiet, speciāli tēmēja vēsturiskajā pilsētas centrā. Tāpēc ļoti daudzi arhitektūras pieminekļi ir atjaunoti jau pēc kara. Bet daudzus arī neatjaunoja. Bet, lūk, pilsētas gaisotni neviens nespēja iznīcināt. Vecās pils rātes ēka (atceraties, kā birģermeistars filmā teica: “Kundze, es pats kalpoju. Un katru dienu plkst.8.00 man jāiet uz darbu. Neteikšu, ka tas ir varoņdarbs, bet kaut kas varonīgs tajā visā ir!”). Interesanti ir ieraudzīt to pašu ēku, uz kuru viņš gāja darbā.
Jaunā rāte atbilst pilsētas statusam. Milzīga, samākslota, grezna, bet… Nekā kopīga ar pilsētas vēsturisko tēlu tai nav.
No Hannoveres pils atlikusi ir tikai viena siena. Vācieši pie tās piebūvējuši ir pilsētas vēstures muzeju. Bet apkārt ir ļoti daudz tirdzniecības bodīšu, kurās var iegādāties suvenīrus, veidotus, ievērojot viduslaiku tehnoloģijas. Strādā kalēji, ādas izstrādājumu meistari, kokgriezēji… Pa to laiku rītu nomainīja diena, hannoverieši izgāja ielās, lai turpinātu svinēt Ziemassvētku tuvošanos.
Šajās dienās vāciešiem ēdiens — tas ir viss! Nezinu, vai kāds ir skaitījis, cik skābētu kāpostu, desiņu, cūku kājiņu vācieši apēd decembrī. Man šķiet, ka to saskaitīt nav iespējams. Gremo visi un visu dienu. Pie karstvīna bodītēm ir ierīkots mākslīgs mežs no visīstākajām eglēm. Ielas bruģis ir nobērts ar skaidām, nostiprinātas milzīgas egles. Izveidojas tāds biezs egļu mežs, bet katram kokam apkārt ir novietoti apaļi galdiņi. Rinda pēc karstvīna ir nebeidzama, bet ļoti ātra. Vīri dod priekšroku karstvīnam ar rumu. Sievas — ar mandeļu liķieri. Visi tik iesarkuši, jautri… (Atcerējos no filmas hercogu: “Apbrīnojami! Kā mūsu pilsēta līdzinās dabai!”) Pie viena galdiņa pulcējās vecmāmiņu pulciņš. Sākumā viņas klusi sačukstējās, dzēra no savām līdzpaņemtajām krūzītēm (bodītēs par katru krūzīti jādod ķīlā 2 eiro). Pēkšņi vecmāmuļas apklusa, bet tad smalkā balstiņā sāka dziedāt vācu senu Ziemassvētku dziesmiņu. Apkārt visi pieklusa. Bet tad pievienojās blakusgaldiņš, otrs, trešais… Dziedāja viss “mežs”… Nodziedāja līdz beigām, aplaudēja vecmāmuļām, kuras iesāka šo vācu vienotības brīnumu…
Laines upes krastā ir skulptūra “Nana”. Tās ir tādas korpulentas sievas ar milzīgām mmm… ķermeņa daļām. Krāsainas, spilgtas, pamanāmas… Dažas pat sievām ne- līdzinās… Jāsaka, ka hannoverieši ne tik viennozīmīgi pieņēma ideju šīs skulptūras izvietot piekrastē, un vēl tik netālu no vietējās valsts pārvaldes ēkas. Bet skulptūras šeit atrodas jau gandrīz divas desmitgades…
Hannoveres visas ievērojamākās vietas nemaz nav jāmeklē. Pilsētnieki parūpējušies par to, lai ikviens viņu pilsētā redzētu visinteresantāko. Viņi vienkārši uzzīmēja sarkanu līniju, kas sākas un beidzas pie pilsētas stacijas. Ej pa līniju un viss… Viss ļoti vienkārši un ērti. Vācu stilā.
Pavisam negribējās braukt prom. Gribējās palikt pilsētā. Satikties, kā to darīja visi pilsētas iedzīvotāji, “zem astes” (pie pieminekļa karalim Ernestam Augustam) vai pie Kepkes pulksteņa. Gremot kāpostus, griezties karuseļos… Ieskatījos pulkstenī, līdz vilcienam bija atlikušas 10 minūtes. Paskatījos uz pilsētu, upē iemetu 5 centus… Gribu atgriezties…
Andrejs JAKUBOVSKIS.
.jpg)
