Jādara tas, ko sirds liek

— Protams, ka Krāslavā ir interesanti arī tagad. Jebkura vieta ir interesanta, ja mēs ieskatāmies tajā dziļāk. Mani ieinteresēja 90. gados tās pārmaiņas, kas notika visā Latvijā. Es pats esmu ogrēnietis, piedalījos tā laika pasākumos Rīgā un redzēju, kas tur notiek. Bet tad mani interesēja, kas notiek tālāk no centra, kas notiek pie pašas robežas — Krāslavā. Tāpēc paņēmu savu kolēģi no foto kluba un teicu — braucam paskatīties. Sazinājāmies ar vietējo laikrakstu, mums sacīja — brauciet! Tā trīs gadus — 1989., 1990 un 1991. gadā — katru vasaru braucām un fotografējām. Tur, Rīgā, centrā mutuļoja Interfronte un Latvijas Tautas fronte, bet man bija interesanti paskatīties, kā dzīvo cilvēki šeit. Miers, klusums un viss kārtībā.

— Kāpēc tieši Krāslava, uz šo pusi taču ir daudz citu klusu pilsētu?

— Jā, bet tā vistālāk no Rīgas un vistuvāk robežai. Skatījos uz to tīri ģeogrāfiski.

— Fotogrāfiem bieži nākas dzirdēt: “Neesmu fotogēnisks, nefotografējiet mani!” Jūsu bildēs visi cilvēki skaisti un brīvi jūtas. Jums ir kādas viltības?

— Viltība ir viena — nedrīkst zagt neko. Ja es gribēšu jūs fotografēt, noteikti pienākšu klāt un sacīšu, ka jūs mani interesējat, gribu jūs nofotografēt. Tad, ja jūs sakāt “jā” mēs ejam un fotografējamies. Mana atklātība pret jums atver arī jūs, un tas ir pats galvenais — lai atvērtos cilvēks. Ja sakāt nē, tad mēs ejam katrs uz savu pusi. Krāslavā jau tas ir brīnišķīgi, par ko mēs priecājāmies visus šos gadus, ka cilvēki te ir atvērti. Es varēju ieiet jebkurā mājā, teicu, ka esmu ar fotogrāfiem, taisu kolekciju un neviens neteica nē. Visi bija priecīgi fotografēties, un tas parādās attēlos.

— Vai fotogrāfija jums ir palīdzējusi labāk saprast cilvēkus?

— Noteikti. Jauni mēs nezinām, kā komunicēt. Tad, lai es varētu tikt pie attēla, tas mani spieda vienkārši runāt un meklēt šos ceļus, kā varu kontaktēties ar cilvēku. Sāku saprast, ka jābūt atklātam pret viņiem, ka nedrīkstu ar kaut kādām viltībiņām iet un tēlot paparaci, no malas bildēt. Jāiet godīgi. Vien no lielākajiem fotogrāfijas meistariem pasaulē Anrī Kartjē Bresons ir teicis, ka patiess fotoattēls ir tikai tad, ja es varu kontaktēties. Ja skatāties man acīs, mēs varam tuvāk tikt cilvēka dvēselei, un es pie tā pieturos. Un tāpēc diezgan daudz izdodas. Ja cilvēks skatās projām, nevis tieši man objektīvā, tad tā ir cita fotogrāfija.

— Fotogrāfija jums ir maizes darbs?

— Nē, nekad nav bijis. Es pēc profesijas esmu fizkultūras skolotājs, 25 gadus esmu strādājis kā handbola treneris, 15 gadus nodienēju Latvijas armijā, biju Latvijas aizsardzības atašejs — desmit gadus nostrādāju Skandināvijas valstīs, Lielbritānijā. Fotogrāfija visu laiku ir nākusi līdzi, un esmu priecīgs, ka es neesmu ar to pelnījis maizi, jo tas uzreiz sasaista rokas. Kaut kāds maizes darbs uzliek pienākumu pildīt kaut ko, bet es emu varējis brīvi to darīt. Daudzi kolēģi, kas aizgājuši strādāt maizes darbu, izpaužas, bet nejūtas brīvi.

— Kā sākāt fotografēt?

— Kā visi. Vakar ar Anatolu Kauškali par to runājām, ka mums katram iekšā ir kaut kāds dzinulītis, kaut kāda dzirkstele, kuru noteikti sākumā neatpazinām, bet viņa mums nelika mieru. Ir cilvēki, kuriem vajag izpausties. Viens sāk rakstīt dzeju, cits dejot vai tamlīdzīgi. 1966. gadā kad Rīgā bija pirmā Interpress foto izstāde, aizgāju, apskatījos un sapratu — jā, re kur ir tas, kas man patīk, redzu, ka varbūt es varu. Sāku lēnām kaut ko darīt. Man bija no bērnības kaut kādi fotoaparāti, ko tēvs atstāja. 70. gados sāku nopietni tam pievērsties.

— Galvenais ir iedzimtības faktors vai tomēr izglītība?

— Sākumā katram jābūt iekšā. Izglītību var iegūt visādu, ar izglītību tu noteikti darīsi visu ļoti pareizi, bet radošais darbs jau ir tas, kas tev ir galvā un nāk ārā. Iemācīties jau varētu, bet tas būs sastindzis, neatbrīvots darbs, bet ir vajadzīga brīvība. Svarīgi ir, lai es kā radošs cilvēks, izsakos un parādu savas bildes, un man neinteresē, ko kāds teiks par tām bildēm. Es tās parādu. Ja tev tas nav vajadzīgs, ej garām, man tas ir vajadzīgs, es daru. Man jādara tas, ko man sirds liek.

— Jūs izvēlaties melnbalto fotogrāfiju?

— Nē, šis ir sākums. Tai laikā strādāju tikai ar melnbalto lenti un tāpēc arī turpināju šo melnbalto sākumu. Esmu strādājis arī ar krāsu, bet vairāk patīk melnbaltā fotogrāfija. Krāsa arī patīk, Ogrē nākamnedēļ būs skatāma fotoizstāde, kas ir tikai krāsaina.

— Kāda tēma jums ir ļoti tuva, ko fotogrāfijā nekad nelaistu garām?

— Kādreiz to sauca par žanra fotogrāfiju, tagad to sauc par sadzīves fotogrāfija jeb arī daļa no ielu fotogrāfijas. Es nemēģinu inscenēt kadru, man nepatīk salona fotogrāfija, lai gan es kaut ko daru, kad nepieciešams. Bet man patīk reālo dzīvi apstādināt. Tas ir tas, ko man patīk darīt.

— Daži uzskata, kur sākas fotošops, tur beidzas fotogrāfija, citiem ir cits viedoklis. Ko jūs par to sakāt?

— Ja mēs sacītu, kur beidzas akvarelis, tur beidzas glezniecība… Mēs nevaram tā teikt, jo eļļa un viss pārējais tāpat ir glezniecība, tikai dažādi veidi. Viens vienā tehnikā izpildīts ar vieniem līdzekļiem, otrs — ar otriem. Kādreiz laboratorijā, kad tika kopētas fotogrāfijas, tad lika liktas lietā gan rokas, gan mēle, gan spļāvām virsū fotogrāfijām, lai tikai palielinātu siltumu, lai izmainītos tonalitāte. Tagad fotošops to palīdz izdarīt. Fotošops slikts tajā gadījumā, ja mēs to nepareizi izmantojam. Tas ir vienkārši — nospiež podziņu, o, superīgas krāsas parādās! O, es esmu mākslinieks! Nē, tas ir maldinošais. Tu to neizdarīji, to tehnika izdarīja. Ja jaunam fotogrāfam radošā līkne sākotnēji iet uz augšu, tad fotošops ir tas, kas principā to nogrūž vispār lejā. Nedrīkst fotošopu izmantot kā vienīgo līdzekli, tev jādomā, kāpēc tu to lieto, ko tu no tā paņemsi un ko tu izmantosi. Un tad viss ir kārtībā.

— Sevi pieskaitāt pie klasiķiem, pie tautas fotogrāfiem, pie kā?

— Pie klasiķiem es negribu sevi pieskaitīt. Kas ir klasiķis, to pat grūti noformulēt. Kad sākotnēji fotogrāfija attīstījās, tā savā sākotnē paņēma visu, ko piedāvāja glezniecība. Tikai pēc tam, kad radošās mākslas mēģināja noformulēt, kas tad ir būtiskais, kas nosaka piederību tēlniecībai, glezniecībai un īstai fotogrāfijai, tad atrada, ka fotogrāfijai ir labas savas īpašības un viņai nebūt nav jāaizņemas no glezniecības. Viņa var iztikt ar savām, bet ir labi, ka izmanto arī citas. Es sevi pieskaitu pie klasiskā žanra vai sadzīves fotogrāfiem.

Tā ir viltus izteikšanās par fotogrāfiju, ko tagad dara jaunie — mums nevajag kompozīciju, mums nevajag neko, dokuments ir tāds, kādu fotoaparāts fiksējis. Jā dokuments tas ir, tur nav runa, bet es runāju par radošu dokumentu un radošā dokumentā mums jāsakārto lietas, nevis tikai jāfiksē. Fiksēt var jebkurš, iedosim pērtiķim aparātu rokā, viņš nospiedīs podziņu un būs dokuments. Par to nav runa, bet mēs runājam par radošu dokumentu.

— Varat sniegt dažus padomus tiem, kuri sāk bildēt?

— Neaizrauties ar to, ka šodienas kameras spēj uztaisīt fotogrāfiju pašas. Ir svarīgi ielikt iekšā savu es, par ko mēs bieži runājam — pievienotā vērtība. Attēls būs vienmēr, bet ko tajā esi pielicis, kas ir tavējais, kas ir tā pievienotā vērtībā. Ja tavējā nav, tad to var izdarīt visi. Pirmām kārtām vajag meklēt, ko tu gribi pateikt par pasauli, ko tu redzi, kāds ir tavs viedoklis par to, kas notiek. Tas ir galvenais. Tagad jau daudzi fotografē un bieži var redzēt izstādes bērna autiņos, bet paraksta — fotomākslinieks! Es nekad sevi neesmu saucis par fotomākslinieku. Lūk, viņš (norāda uz Anatolu Kauškali) pabeidzis attiecīgu iestādi, viņš ir mākslinieks, es tikai radošs fotogrāfs. Par mākslinieku sevi varēšu saukt, ja man būs akadēmiskā izglītība. Tikai tad.

— Kurus uzskatāt par saviem skolotājiem tiešā un pārnestā nozīmē?

— Mans skolotājs ir viens no maniem draugiem un bijušajiem Ogres fotokluba vadītājiem, viens no Latvijas, es uzskatu, pašlaik labākajiem fotogrāfiem Egons Spuris. Viņš ilgu laiku bija Ogres fotokluba vadītājs un arī tas, kurš mainīja manus uzskatus par fotogrāfiju. 70 gadu sākumā es sekoju daudziem tā laika klasiķiem un mēģināju strādāt līdzīgi. Lūk, man vajag vienu tādu bildi, kur cilvēks iet kalnā uz gaišo nākotni, viņš cīnās un, okey, uztaisīju. Smuka bilde. Bet tad nāca Egons Spuris un arī citi kolēģi — Andrejs Grants, Valdis Kleins, Inta Ruka — ar kuriem kopā bijām fotoklubā. Un tad es sapratu, ka pasaulē tā nav vienīgā fotogrāfija. Ja paskatāmies, ko piedāvā pasaules slavenākā fotogrāfu apvienība Magnum, tad viņi piedāvā šo sadzīves žanra fotogrāfiju, vairāk no dzīves ņemto fotogrāfiju.

— Jūsu tēvs ir lietuvietis, laikam jau negribēsiet salīdzināt kura fotogrāfijas skola stiprāka — Latvijas vai Lietuvas?

— Muļķīgi būtu salīdzināt. Tad jau mums jāskaita uz roku pirkstiem personības Lietuvā un Latvijā.

— Paldies par Interviju!

Juris ROGA