Aiz muguras gadsimts

Tajā tālajā 1914. gada bargajā ziemas salā Dagdas novada tagadējā Konstantinovas pagastā daudzbērnu Juraga - Gedroicu ģimenē pasaulē nāca meitene, kurai ticīgie vecāki deva vārdu Marija. Viņa ar šo, par godu Aglonas Dievmātei Jaunavai Marijai doto vārdu, ar stipru ticību, paļāvību nu jau nosoļojusi pa dzīvi veselus simts gadus.

Marija auga četru brāļu un četru māsu pulciņā. Meitēns kā visi tā laika bērni izbaudījusi visas dzīves grūtības, sūro bērnību, darot visus lauku darbus, rūpējoties par brāļiem, māsām. Viņas mātei, kā visām tā laika sievietēm, bija jāveic visi neatliekamie mājas darbi un dažreiz bērnu apmīļošanai, pieskatīšanai neatlika laika.

Marija atceras, ka viens no kaimiņiem viņas mātei teicis: tava meitene slikti redz, uz ko māte atjautājusi — kura!? Lūk, tāda bija toreizējā lauku sievietes dzīve.

Gāja gadi. Meitene bija ļoti ticīga, dienas, vakarus pavadīja lūgšanās. Pienāca skaistie jaunības gadi... Brālis mudināja Mariju atstāt tēva mājas.

Kad es simtgadniecei jautāju, kā un kur viņa iepazinās ar savu vīru, viņa pasmaida un atbild: “Es viņu nolūkoju caur darbu, caur savu vīramāti, kura bija ļoti strādīga un saskatīja šajā jaunietē sev labu, sirsnīgu, čaklu, apsviedīgu, strādīgu vedeklu.” Viņas dēlam, viņas mājai bija vajadzīga īsta, strādīga saimniece, jo pati kļuva arvien vecāka.

Apkārtējo sādžu meitas tīkoja pēc šī staltā, iznesīgā jaunekļa, aprunājot Mariju, skauda, bet tas nelīdzēja. Kad viņi laulājās baznīcā, visi domāja, ka līgavainis aizies projām, bet tas nenotika. Kad pēc laulību ceremonijas viņi iznāca no baznīcas, Marija piedāvāja vīram iet katram savu dzīves ceļu, bet viņš strikti pateica “nē!” Marijai toreiz bija tikai 28 gadi, vīram — 40 gadi. Tā Marija kļuva par Blaževiču. Nāca pasaulē bērni: pirmdzimtais Jānis (1947.g.), meita Irina — 1950.g., dēls Ernests — 1956.g. Vecmāmiņa bagāta ar mazmeitām — 4, mazdēli tikai divi (pa vienam abiem dēliem) un astoņiem mazmazbērniem.

Visi bērni ieguvuši augstāko izglītību. Vedeklas: Aija ir zemgaliete, Rita — kurzemniece. Bērni ar savām ģimenēm dzīvo gan Ventspilī, gan Rīgā, mazbērni Pāvilostā, diemžēl arī Anglijā (jaunākā dēla Ernesta dēls). Marija lepojas ar znotu — mierīgs, taktisks.
Jubilāre atzīst, ka dzīve nebija no vieglajām, bet visu laiku viņu sargāja, palīdzēja Dievs, viņas ticība, lūgšanas Dievam. Trīs reizes skatījos nāvei acīs, bet Dievs stāvēja klāt — tā Marija.

Bijis daudz atgadījumu, kurus Marija atceras. Vienreiz ar brāli braukuši zirga ratos, zirgs satrakojies un brālis guvis nelielas traumas, bet viņai ne skrambiņas. Lasot purvā dzēr-venes, izglābusies no sveša vīrieša.

Kolhozu laikos priekšsēdētājs pārbaudīja slaucēju darbu. Priekšniecība Mariju cienīja par viņas pašaizliedzīgo, čaklo darbu, tamdēļ cilvēkos radās skaudība, centās viņu pazemot, pielejot izslauktajā govs pienā ūdeni u. c. Marijai tas viss apnika, viņa sadusmojās un nolēma atriebties pāridarītājām, bet ūdens vietā bija petroleja (toreiz elektrības vēl nebija). Viņa klusi kautrēdamās nosaka — Dievs nepieļāva man to izmantot.

Darbs bija smags. Fermā bija jāapkopj un ar rokām jāizslauc 12 govis. Strādāja arī lauku brigādē, bet vakarā bija jāveic visi darbi mājās — jāizslauc govs, jāpabaro teļi, jāsagatavo vakariņas, viss jāizmazgā, jāsakopj, jāravē, jākaplē, jālaista dārzs. Lielas rocības nebija, bet varēja iztikt (tā teic Marija). Galvenais viņas mērķis — dot bērniem izglītību, veikt kaut ko īpašu, ar kaut ko nodarboties, lai laiks nezūd velti. Viņas hobijs bija deķu aušana, prata šūt, adīja skaistus cimdus, žaketes, tikai ar izšuvumiem gan nenodarbojās.

Mariju visu mūžu pavadījusi labestība, liels gribasspēks, tieksme darīt saviem mīļajiem labu, vēlme dzīvot. Zāles viņa nelieto. Viņa atceras gadījumu, kad tika ievietota vēl toreizējā Dagdas slimnīcā (tā bija vienīgā reize viņas garajā mūžā), kad viņa lūdza ārstējošos dakterus viņu izrakstīt no slimnīcas, viņa tiem teica: Izrakstiet mani no slimnīcas tāpēc, ka es vēlos dzīvot.” Viņas nu jau aizsaulē aizgājušais vīrs teicis — ja viņš nomiršot pirmais, tad Marija dzīvošot vēl ilgi jo ilgi, bet, ja notiks otrādi, tad viņš aizies mūžībā pēc vienas, divām nedēļām. Viņa vārdi ir piepildījušies.

Viņa pati nāk no ilgdzīvotāju dzimtas — Marijas vectēvs šai saulē bija nodzīvojis 105 gadus.

Marija Blaževiča arī patlaban dzīvo sava vīra mājās “Blāzmas” Vorzovas sādžā. Saimniecību, izņemot vistiņas, netur. Viņai ļoti daudz ikdienā palīdz radi — Malahovsku ģimene — Regīna, Jānis un viņu meita Solvita. Solvita, Dagdas vidusskolas pēdējo klašu skolniece, Marijai ir kā saulesstariņš, kad diena ir apmākusies. Viņu istabā ir modernās tehnoloģijas — dators, krāsainais televizors. Datorā iegūtās ziņas Solvita nodod Marijas kundzei. Solvita un Regīna ir lietas kursā par katru Marijas bērnu, mazbērnu, palīdz sakopt telpas, izkurināt krāsni, malku sagādā Jānis. Kad ārā ir siltāks, Marija vēl pati baro savas vistiņas. Mājās valda tīrība, kārtība, silti, mājīgi. Visu starpā valda saticība, saprašanās no pusvārda.

Arī bērni Mariju neaizmirst. Ļoti bieži viesi viņas mājās ir brāļa bērni, it sevišķi Jadviga Mančinska no Daugavpils. Viņa gan atbrauc pati, gan bieži piezvana, interesējas par tantes veselību, dienas gaitām, Arī Jadvigas brālis bieži apciemo savu tanti, lepojas ar viņu.

Blakus vecajai mājai atrodas mūsdienīga no guļbaļķiem būvēta celtne. Plašajās mājās pietiek vietas visiem, kad sabrauc kuplais bērnu, mazbērnu, mazmazbērnu, radu pulks. Tad šī viedā simtgadīgā sieviete, kas apbalvota ar divām “zelta medaļām” (50+50), ar bērnu mīlestību, domās pārcilā visas savas dzīves rūgtos un saldos mirkļus. Šeit svinēti Jāņi, zelta kāzas jubilārei ar savu vīru, daudzas jubilejas. Ik reizi mātei prieks par kopā būšanu, prieks par to, ka visi ieguvuši labu izglītību, ka vedekla Rita kļuvusi atvērtāka, maigāka, mīļāka, ka Aija joprojām ir labestīga, priecē znota pašsavaldība, mierīgums, ka visiem viņas mīļajiem ir darbs, maizīte, turas veselība. Viņas mērķi un cerība ir piepildījusies — visi viņas lolojumi dzīvē ir tikuši sprīdi tālāk nekā pati lolotāja. Viņas bērni kā pateicību sēdina savu māti pie galda goda vietā un ir lepni un laimīgi, ka spēj mātes mīlestību atmaksāt ar savu sirds mīlestību. Dāsnumu, sirds mīlestību, rūpes par citiem mantojuši visi Marijas Blaževičas bērni. Tā ventspilnieks Jānis Blaževičs palīdzējis finansiāli grāmatas “Piedod, māt” izdošanā. Akvareļgleznu ciklu “Ziedi Mātei” grāmatai “Piedot, māt” dāvājusi viņas vedekla — Jāņa sieva Rita. Un šīs grāmatas pirmajā lappusē ir Maijas Tabakas gleznots portrets “Māte”, kurā attēlota mūsu jubilāre Marija Blaževiča.

Marijas dēls Jānis šajā grāmatā saka: “Kāda ir mana misija iepretim viņai, kura devusi man dzīvību vienam vienīgam un neatkārtojamam mūžam? Rodas daudzi jautājumi un starp tiem būtiski nozīmīgais — vai šajos manis nodzīvotajos gados nav arī mātes daļa un viņas nopelni klāt? Taču patiesībā māte jau sen izstaigājusi savu bērnu nākotnes takas, jo viņa mūs pazīst vislabāk, pazīst tā, kā neviens cits.

Atceries — māte allaž visām tavām gaitām, visiem taviem pasākumiem domās vēlēs un pareģos veiksmi, kaut gan dzīvē pret tevi izturēsies skarbāk, daudz skarbāk. Neatkarīgi no tavas gribas arī viņa dzīvo tavu dzīvi, lai kāda tā būtu. Atceries — māte turēja tevi izstieptās rokās, laimīga skatījās tevī un smaidīja. Tad apņem tu viņu mīļām rokām un saki “Piedot, māt!”
Mazā relikvija (foto) Marijas Blaževičas istabā, tieši tāda kā grāmatā “Piedod, māt”, atgādina balto vakaru, liek domāt, ka māmiņa par bērniem vēl arvien nomodā.

... ja viņai cits liktenis būtu dots, viņa izveidotos par slavenu, fantastisku, talantīgu. Bērni saņēma dubultā, to, ko viņa nevarēja savā mūžā piepildīt, to palīdzēja sasniegt saviem bērniem.

Lai mūsu simtgadnieci Mariju un viņas bērnus lielajā svētku reizē vieno, priecē Veronikas Stēlertes dzejas rindas:

“Mums tavās istabās pat tumšā ziemā
Rīts liekas priecīgāks un zilāks novakars,
Un saņem draudzīgi mūs mīlīgs mājas gars,
Kad visi sabraucam pie tevis ciemā."
Lai šajā skaistajā jubilejā skan prieks, smiekli, laba vēlējumi.
Ilgus, skaistus godus nudzeivōt!

Ģertrūde STEPIŅA, Konstantinova