Reiz dzirdēju divu māmiņu sarunu, kas apsprieda savu bērnu nodarbošanos pie jaunās fizioterapeites Snežanas Sergejevas. Mani šī tēma ieinteresēja, un es nolēmu apmeklēt mūsu poliklīniku, iepriekš minētā speciālista kabinetu.
Gaitenī bija rinda, aiz durvīm bija dzirdamas bērnu balsis. Snežana laipni uzaicināja mani pavērot nodarbību un reizē arī patērzēt. Jauniete izrādījās ļoti patīkama sarunu biedrene ar smai- du sejā, kā arī paralēli tam neaizmirsa veikt masāžu 7 gadus vecajai pacientei. Snežana pastāstīja man savu stāstu.
“Mācījos “Varavīksnes” vidusskolā. 2008. gadā to absolvēju. Nevarēju nolemt, par ko iet mācīties tālāk: dizaineris, ekonomists, vēl kaut kas — bet šīs profesijas tagad nav pieprasītas. Tad bioloģijas skolotāja Ieva Bojarčuka teica: “Ar Tavu neatlaidību jāiet studēt medicīna.” Viņa uz skolu uzaicināja studentu - fizioterapeitu, arī “Varavīksnes” skolas absolventu, pa- stāstīt, kas tas tāds ir. Es pat nebiju iedomājusies, ar ko šīs jomas speciālisti nodarbojas. Pēc stāstījuma man radās interese, apmeklēju atvērto durvju dienas Daugavpils Universitātē. Paskatījos, paklausījos un nolēmu — jā, iešu mācīties par fizioterapeitu. Teikšu godīgi: pirmie divi gadi bija ļoti grūti — jauni cilvēki, saskarsme, kā arī vēl nesapratu līdz galam, kas tā par profesiju. Trešajā kursā mūs nosūtīja praksē, un tad, lūk, es sapratu līdz galam, ar ko nodarbojas fizioterapeits. Praktizējos Rēzeknē, Rīgā, Daugavpilī. Trīs nedēļas strādāju arī šeit, pie Edgara Dzalba. Man tas ļoti patika, es sapratu — tas ir mans!”
Mācoties pēdējā kursā, Snežana saprata, ka Daugavpilī darbu neatradīs, tur fizioterapeitiem vakanču nav. Jauniete painteresējās Krāslavas poliklīnikā: varbūt ir nepieciešams vēl viens šīs specialitātes pārstāvis. Viņai uzsmaidīja veiksme — pateica: līdzko saņemsi diplomu, nāc, gaidīsim. Tad pat zvanīja un jautāja, vai nav pārdomājusi. 2012. gada vasarā Snežana absolvēja universitāti, saņēma bakalaura diplomu un, paņemot visus dokumentus, atnāca strādāt uz dzimtās Krāslavas poliklīniku.
Par savu jauno darba vietu viņa ir ļoti priecīga: nodarbības ar pacientiem patīk, cilvēki ir atsaucīgi, arī mājas blakus. Uz jautājumu — ar kādiem cilvēkiem un kā viņa strādā — fizioterapeite pastāstīja: “Pie mums nāk dažādu vecumu pacienti: no jaundzimušā līdz cienījamam vecumam. Mēs strādājam pēc valsts izstrādātas programmas. Katram tiek noteikta sava programma, atkarībā no tā, kāda viņam ir problēma. To visu nosaka rehabilitācijas speciālists: kādas masāžas, cik nodarbību.”
Vēl mācoties universitātē, Snežana satika savu otro pusīti, bet mēnesi pēc universitātes absolvēšanas viņi apprecējās un 2013. gada martā paņēma dekrēta atvaļinājumu. Bet mājās ilgi neuzkavējās, un tā paša gada rudenī jau atkal bija savā darba vietā.
“Es nevarēju atļauties būt mājās pusotru vai divus gadus. Es taču strādāju ar insulta pacientiem mājās un tik vienkārši viņus atstāt nevaru. Bet Edgars nepaspēj apkalpot visus klientus gan poliklīnikā, gan izbraukumos. Cilvēki gaida palīdzību, bet pilsētā ir tikai divi fizioterapeiti, tāpēc es nedomājot gāju atpakaļ uz darbu. Darbā ar insulta slimniekiem visvairāk ir pamanāmi darba augļi. Bet darbs tur tiešam ir milzīgs. Visvairāk tie ir vīrieši: augumā lieli, pilnīgas miesas būves, svars — vairāk par 100 kg. Viena tādu cilvēku es pacelt nevarētu, nevarētu ar viņu strādāt. Palīdz pacientu radinieki, arī paši slimnieki ļoti cenšas — nav tādas sajūtas, ka nākas pa sienu sist.”
Protams, iedomājoties visu šo sarežģīto ārstēšanas procesu, nevarēju nepainteresēties, vai Snežanas neilgajā praksē bija kāds brīnumains izārstēšanās gadījums.
“Vairāk vai mazāk, bet pašsajūta uzlabojas visiem, tādēļ mēs arī strādājam. Bet vienu gadījumu atcerēšos ilgi, varbūt pat visu dzīvi. Vīrietim noteica diagnozi — nestaigās. Bet velēšanās piecelties kājās bija ļoti liela. Cilvēks bija no laukiem, bet atbraukt katru dienu uz pilsētu viņam iespējas nebija, tāpēc viņam tika piedāvāta sociālā gulta. Mēs ar viņu strādājām katru dienu divu mēnešu garumā. Darbs bija neaptverams, bet mēs sasniedzām rezultātu! Pēc diviem mēnešiem vīrietis piecēlās un staigāja ar spieķīti. Nezinu, kā viņam dzīvē veicas tagad, ceru, ka viss ir labi, bet tad viņš gāja uz savām kājām un jutās ļoti laimīgs.”
Fizioterapeita darbs ir grūts ne tikai fiziski, bet arī morāli. Katram pacientam jāatrod pieeja, jānodibina kontakts. Vajag, lai pacients pilnībā uzticētos ārstam, tikai tad var sasniegt rezultātu. Pēc Snežanas teiktā, viņa jau tik tālu pieradusi pie sava darba, ka fizisko nogurumu vairs nejūt. Strādā no plkst. 8.00 līdz 17.00. Cilvēki nāk visu laiku, katram viņa velta apmēram 45 minūtes, sarežģītākos gadījumos — stundu. Visbiežāk tā ir masāža un ārstnieciskā fizkultūra.
Mūsu sarunas laikā pie speciā-listes atnāca trīs jaunākā skolas vecuma meitenes. Snežana pastāstīja, ka tagad ir ļoti daudz sūdzību par mugurkaula izliekumiem, nepareizu stāju un plakano pēdu tieši šajā vecumā. Novēroju, ka skolnieces uz ārstnieciskajām procedūrām nāk ar prieku: viņām patīk fizkultūra, patīk masāža, bet galvenais — patīk pati fizioterapeite. Ar pārliecību varu teikt, ka Snežana tiešām ir atradusi savu jomu, savu vietu dzīvē. Viņa ar prieku nāk uz darbu, bet pacienti ar prieku nāk pie viņas. Ko vēl var novēlēt? Vajadzīgs cilvēks vajadzīgajā vietā.
Natālija ZDANOVSKA
.jpg)
