24. janvāris — 1848. gadā sākās Kalifornijas zelta drudzis

Vēsturē ir zināmi vairāki “zelta drudži”. Zeltu meklēja Brazīlijā, Krievijā, Austrālijā… Visvairāk “zelta drudžus” ir piedzīvojusi Ziemeļamerika. Daži brīnumaini bagātības stāsti, simtiem salauztu likteņu, tūkstošiem vilšanos… Visslavenākais zelta drudzis sākās Kalifornijā 1848. gadā…

Kokzāģētavas īpašnieks Džons Saters nosūtīja savu strādnieku Džeimsu Maršalu pārbaudīt ūdens dzirnavu riteni, kas darbināja zāģi. Pēdējā laikā kaut kas visu lauku lūza un zāģis darbojās ar pārtraukumiem. Maršals uzmanīgi izpētīja riteni un saprata, ka vaina ir dažos akmentiņos, kas rata uzmavā ir iekļuvuši no upes dibena. Strādnieks nolēma pats atrisināt šo problēmu. Tad viņš pievērsa uzmanību tam, ka “akmentiņi” izskatās dīvaini… Paberzējot vienu akmentiņu ap sava kamzoļa raupjo drānu, Džeimss Maršals ieraudzīja, ka viņam rokās ir zelts… Saters, kurš bija milzīga zemes gabala īpašnieks un nodarbojās ar ļoti dažādu kultūraugu audzēšanu, lūdza savam strādniekam, lai tas nevienam neko nesaka par atradumu. Maršals solīja… Bet tajā pašā dienā šo kā lielu noslēpumu strādnieks izstāstīja saviem trijiem draugiem. Draugi deva klusēšanas zvērestu. Tikai savām sievām izstāstīja, un vairs nevienam… Pēc diviem mēnešiem kāds mazas, okeāna krastā apdzīvotas vietas, kam nosaukums bija Sanfrancisko un kurā bija tikai nepilns tūkstotis iedzīvotāju, cilvēks skrēja pa pagasta ieliņām un sauca: “Zelts! Zelts! Zelts! Zelts no Amerikas upes!” Kāds viņa veikalā bija samaksājis par preci ar pudelīti, kurā bija zelta smiltis. Vēl pēc pieciem mēnešiem prezidents ASV Kongresam paziņo par zelta esamību. Svešu noslēpumu sargāšanā sievietes nav nogurdināmas!

Visas nelaimīgā Džona Satera bailes piepildījās. Zelta meklētāji no visām pasaules malām devās tieši uz viņa zemēm. Viņi apmetās uz viņa zemes, zaga viņa izaudzēto ražu, izpostīja upes krastus… Viņu bija apmēram 300 tūkstoši! Pusotra gada laikā Sanfrancisko pagasts pārvērtās par milzīgu pilsētu (iedzīvotāju skaits palielinājās 25 reizes!). Pilsētā tika uzceltas bankas, zelta iepirkšanas kantori, kazino, saloni. Bet pavisam drīz tika uzceltas skolas, baznīcas… Jāsaka, ka tajā laikā ceļš līdz Sanfrancisko bija grūtību un pārbaudījumu pilns. No austrumiem Kaliforniju sargāja nedzīvs tuksnesis. Jūras ceļš bija sarežģīts un ilgs. Ceļojumi varēja turpināties līdz pat 8 mēnešiem. Bet nedz kuģa bojāeja, nedz tīfa un holeras epidēmijas nespēja apstādināt ātras laimes tīkotājus. Sanfrancisko ostā uzkrājās milzīgs atstātu kuģu daudzums. Tie tika izmantoti pilsētas vajadzībām, uz tiem izvietojot noliktavas, veikalus, krogus, viesnīcas un pat cietumu. Kuģu ekipāžas masveidīgi dezertēja. Nelīdzēja pat izsludinātās lielās atlīdzības tiem, kuri notvers dezertierus. Kalnos maksāja daudz vairāk nekā to spēja piedāvāt militārā vara.

Līdz ar meklētājiem Kalifornijā ieplūda noziedznieku bandas, kas plānoja vieglu peļņu. Zelta meklētājiem bija nepieciešams organizēt savas aizsargvienības. Karš bija nopietns. Tajā bojā gāja simtiem cilvēku. Asinis… Tā vienmēr notiek: kur daudz zelta, tur arī daudz asiņu…

Vai daudz zelta tika atrasts Kalifornijā? Ja pārvērš mūsdienu dolāros, tad daudz — vairāk nekā miljards. Bet bagāti kļuva tikai nedaudzi. Jāsaka, ka ieguvēji bija pavisam ne meklētāji, bet bankas, azartspēļu vadītāji un pārpircēji. Katrā jaunā meklētāju ciematiņā pirmām kārtam tika uzcelts uzpirkšanas kantoris, kazino un krogs. Šīs celtnes auga kā sēnes pēc lietus. Lielākā daļa meklētāju savu zeltu pārsvarā atstāja kazino un krogos. Ar katru reizi zelta ieguve kļuva arvien sarežģītāka un tai bija nepieciešams speciāls aprīkojums. Meklētāji klīda pa Amerikas rietumiem, meklējot jaunas zelta atradnes. Auga pilsētas, cilvēki apdzīvoja arvien lielākas teritorijas… Atnācēji. Indiāņi bija spiesti atstāt savas mājas... Tika būvēti ceļi. Kopumā zelta drudzis noveda pie tā, ka 1850.gadā Kalifornija kļuva par vēl vienu ASV štatu. Šeit tika celtas tiesas, policijas, slimnīcas, skolas, pat universitāte. Tiesa, tam visam vairs nebija nekāda sakara ar zelta meklēšanu. 1860. gadā tikai spītīgi stūrgalvji vēl mēģināja ko sameklēt Kalifornijas upēs, strautos, pļavās. Divpadsmit gadu laikā zelta meklētāji iztīrīja visu iespējamo. Paralēli tam iznīcināja fermerus, sabojāja ūdens apgādes sistēmas, sadarīja tik nelaimju, ka lauksaimniecības nozarē bija nepieciešams sākt visu no gala. Bet fermera Džona Satera dienasgrāmatā pēdējais ieraksts vēsta: “Ja nebūtu atrasts zelts, tad es būtu kļuvis par visbagātāko un ietekmīgāko cilvēku visā Klusā okeāna piekrastē.” Zelts diemžēl bija atrasts. Bagāts un ietekmīgs Saters nekļuva. Bet vēsturē viņš palika kā cilvēks, ar ko cilvēces vēsturē aizsākās vispazīstamākais zelta drudzis.

Andrejs JAKUBOVSKIS