Nesodāmības sekas

Pēc huligāniskiem faktiem tiek uzsākti kriminālprocesi, bet izmeklēšana, kā tas ierasts, nesasniedzot rezultātu, beidzas. Pilsēta gaidīja, ka dārgā estrādes noformējuma (runa ir par māksliniecisko panno) iznīcināšana tiks izmeklēta nekavējoties un tiks nosaukti aizdomās turētie, bet… Līdzīga hroniska nesodāmība stimulē recidīvus un atgādina jauniešu spēles ar policiju.
Piekrītu, ka tiesībsargājošajiem orgāniem ir daudz nopietnākas lietas, bet, kā saka, krāslaviešu pacietības mērs ir pilns. Vai tiešām mazā pilsētiņā, kur ir Valsts policijas nakts dežūras, kā arī pašvaldības policijas štata vienība, nav iespējams sasniegt vismaz kādus rezultātus cīņā ar nakts nekārtību radītājiem? Vēl jo vairāk, ka ļaunuma vietas ir zināmas.

Šoreiz runa būs par liepu aleju, kas atrodas gar Rīgas ielu līdz tiltam pāri Daugavai. Brīnišķīgi atceros tos priecīgos darba svētkus, ko piedāvāja Hipotēku banka, kad pirms astoņiem gadiem desmitiem pilsētnieku — no jauna līdz vecam — stādīja jaunus kociņus nogāzē gar trotuāru. Labajai pusei paveicās vairāk — tur tomēr izdzīvoja dažas liepiņas, ko stādīja talcinieki. Bet gar kreiso trotuāru, ko biežāk izmanto gājēji, nav saglabājies neviens pirmās stādīšanas kociņš. Izteiksim pateicību firmas “Labiekārtošana K” darbiniekiem, kuri ar apskaužamu cītību ārstēja izkropļotos kociņus, raka ārā salauztos, stādīja jaunus, ierīkoja balsta mietiņus. Veicot visvienkāršākos aprēķinus, sanāk, ka vienas liepiņas nomaiņa izmaksāja apmēram 20 eiro, bet astoņu gadu laikā tika pārstādīti aptuveni simts koku stādi. Nav grūti saskaitīt, cik dārgi pilsētai izmaksā atālējušos jauniešu nakts pastaigas. Arī nakts atsaldēto rokraksts ir ļoti pazīstams, kas liek domāt, ka ar to nodarbojas vieni un tie paši cilvēki. Tādas pārdomas raisa arī netālu izvietotais kultūra nams, kur jauniešiem tiek rīkotas diskotēkas…tikai reizi gadā. Un vai kociņu apgānīšana nav “pateicības” forma pilsētas rūpēm par jauniešu brīvā laika organizēšanu?

Situācija saasinās, un jaunais 2014. gads ir iesācies nemierīgi. Naktī no 11. uz 12. janvāri nežēlīgi ir cietušas deviņas liepiņas, no kurām astoņas nācās izrakt, bet pēdējo, ievainoto, kam vēl ir cerība izdzīvot, jūs redzat fotogrāfijā. Komentēt kārtējo nakts huligānismu lūdzu sociālajam pedagogam Žannai Drozdovskai. Lūk, viņas viedoklis: “Bēdīgs skats, kas periodiski turpinās gadu no gada. Kāpēc cieš viena un tā pati pilsētas daļa? Iespējams, tas kādam ir pa ceļam. Un ne tikai: Priedainē pie skatu torņa — iemīļota jauniešu un pieaugušo atpūtas vieta, kur kompānijas tumsā pulcējas ne tikai vasaras laikā. Domāju, ka naida izgāšana uz kociņiem — tas ir satraukta stāvokļa rezultāts. Būtu nepareizi teikts, ka pilsētā nav dotas iespējas jauniešu brīvā laika pavadīšanai. Zinu tiešām: skolas “Varavīksne” durvis ir vaļā līdz pašam vakaram, te ir piedāvātas plašas iespējas rast nodarbības, kas interesē. Brīnišķīgā sporta zālē var trenēties, kā arī būt par līdzjutēju novada un reģionālo līmeņu sporta spēlēs. Darbojas sporta skola, ļoti populāra ir brīvās cīņas sekcija, daudzi izvēlas karatē nodarbības, ir iespējas nodarboties ar tautas dejām, kā arī ar breake-dance. Diemžēl ir jauniešu kategorija, kuru līdzīga veida nodarbošanās neinteresē. Viņi arī kļūst patstāvīgi klienti šādās sanākšanas vietās pilsētas nomalēs vai Persteņas ezera krastā. Var tikai iedomāties par izklaides formām, kas notiek dienas tumšajā laikā, kas rezultātā arī izpaužas kā ielu vandālisms.

Teikšu vairāk: tā nav tikai un vienīgi Krāslavas problēma. Cilvēku, tajā skaitā arī jauniešu, paaugstinātā agresija ir raksturīga daudzās Eiropas valstīs, arī ar novecojušām demokrātijas vērtībām. Šajā sakarā, pirmkārt, vēlos vērsties pie vecākiem. Pastāvīgi jāatceras: labi bērni — tie nav tikai ģimenes laime, tēvu un māšu miers, bet perspektīvā arī pilnvērtīgas pensijas nodrošināšanas garantija. Un pats galvenais — mūsu dzīves drošības garantija. Bieži vien vecāki audzināšanas ļaunuma sakni redz ārpus ģimenes loka. Vainīgi ir draugi, skola, internets, televizors, iela… Līdzīga akla mīlestība tikai palielina distanci starp vecākiem un bērniem, kas gribot negribot nokļuvuši kompānijas ietekmē, kurā par augstāko rādītāju tiek uzskatīta ņirgāšanās par apstādījumiem, ceļazīmēm un pat dzīvniekiem. Šeit iederas brīdinoša līdzība: kad cilvēks iznīcinās pēdējo koku, nogalinās pēdējo dzīvnieku un noķers pēdējo zivi, vai tad viņš ēdīs naudu? Visos laikos visbriesmīgākais netikums bija un paliek cilvēku vienaldzība, jo tikai līdz ar klusu piekrišanu tiek īstenots ļaunums.

Lūk, arī šodien mēs cenšamies nepamanīt agresijas izpausmes līdz tam brīdim, kamēr tas mūs neskar personīgi. Un kur ir garantija, ka tad, kad sitīs mūs pašus, garāmgājēji neaizgriezīsies? Piekrītu jums: salauztie kociņi — tas ir ļaunuma kliedzošs izaicinājums labajam, tā ir necieņas izradīšana patieso krāslaviešu, kuri cenšas veidot Krāslavu par skaistāko pilsētu Latgalē, darbam. Patiess cilvēks pret koku izturas kā pret dzīvu būtni. Godprātīgs cirtējs, pirms ieslēdz motorzāģi, mežam lūdz piedošanu…”

Aleksejs GONČAROVS