Par karaļiem piedzimst… Diemžēl, bet ne vienmēr. Ne vienmēr karaļu bērni ir spējīgi stāties savu tēvu vietā. Šādu piemēru pasaules vēsturē ir neticami daudz. Karaļa nāves sods, vispār jebkura monarha nāves sods — tas ir īpašs un rets gadījums. Karaļus visbiežāk slepeni nogalināja, noindēja, no- žņaudza… Bet lai ar tiesas lēmumu… Revolūcija… Vēl to dēvē par Lielo vai Franču revolū- ciju… Asiņainas šausmas, kas iesākās ar nevainīga cilvēka noslepkavošanu...
Kad Ludvigam bija 11 gadi, mira viņa tēvs, bet pēc diviem gadiem no tuberkulozes mira viņa māte… Karalis, kurš bija Ludviga vectēvs, savu mazdēlu nemīlēja, nenodarbojās ar tā audzināšanu un nepielaida valsts lietām. Visu uzticēja hercogam Vogujonam, bet tas īpaši arī necentās. Divas iemīļotas nodarbošanās bija nākamajam karalim — medības un sanitārtehniskie darbi… Ko lai vēl pasaka par mantinieku… Necieta greznību, nicināja galma spīguļošanos, vairījās no radiniekiem. Tā arī auga.
Viņam vēl nebija pat 20 gadi, kad Reimas arhibīskaps iesmērēja Ludvigu ar eļļu, ņemtu no Svētā trauka, ar to pašu, ar ko bija iesmērēts arī Hlodvigs, pirmais franku karalis. Burgundijas hercogs atnesa viņam kroni, bet Flandrijas grāfs — Kārļa Lielā leģendāro zobenu. Vārdu sakot, Ludvigs kļuva par Francijas karali.
Valstī bija nepieciešamas lielas pārmaiņas. Senā un novecojušā feodālisma paliekas jau šķīda uz visām pusēm. Valsts bija pārpildīta ar ubagiem, nabagiem, nelaimīgajiem. Galmos, pretēji, greznībai nebija redzamas beigas. Jaunais karalis plānoja reformas. Līdzīgi domājošo monarham bija daudz. Bet neviens negribēja viņa velēšanos — mainīt Franciju — uztvert nopietni. Reformas neveicās… Vēl jo vairāk — radinieki pastāvīgi zuzināja ausī, atrunāja no izmaiņām. Vecie notikumi karaļa aprindām bija pieņemami un izdevīgi. Ludvigam raksturs nebija stingrs. Viņš visu laiku piekāpās... viņš visu dzīvi piekāpās… Karalis atcēla visas karaļa privilēģijas, samazināja galma izdevumus. Viņa ministri dzīvē ieviesa jaunu nodokļu sadales kārtību, centās ierobežot galminieku tiesības… Pretreakcijas vilnis bija spēcīgs. Ap karali pulcējās reakcionāri no radinieku vidus. Ludvigs atcēla likumus, ministrus atbrīvoja no amatiem. Tad atkal uzsāka reformas… Valsts lēni, bet ripoja bezdibenī. Karalis redzēja, ka reformas nav spējīgas palīdzēt… Un tad… Visticamāk, ka no bezizejas, Ludvigs XVI izgāja Parīzes ielās, lai dalītu naudu ubagiem… Arī tas nepalīdzēja…
Revolūcija kā pārsteigums bija tikai karalim. Kad viņam paziņoja, ka neapmierinātie parīzieši ieņēma galveno valsts cietumu Bastīliju, Ludvigs iesaucās: “Tie taču ir nemieri!” “Nē, ser, tā ir revolūcija!” laipni atbildēja karaļa lietvedis.
Vara kā ūdens tecēja no monarha rokām. Viņš arvien mazāk spēja ietekmēt notikumus. Tad Ludvigs nolēma bēgt no valsts. Pārģērbies par pāžu, svešā karietē… Mēģinājums neizdevās. Pastnieks Drugs, kurš nekad agrāk personīgi nebija redzējis karali, izcēlās ar neredzētām novērošanas spējām. Viņš atpazina profilu, ko agrāk bija redzējis uz monētām. Karali arestēja. Un tālāk…virkne pazemojumu, krāpšanas, zemiskuma…
Tiesa “pilsonim Kapetam” (tā tika nolemts dēvēt republikas pilsoni, kurš kādreiz ir nēsājis karaļa kroni ) vairāk atgādināja absurda teātri. Karaļa aizstāvjus, bet viņu aizstāvēja tie paši ministri, kurus viņš kādreiz atcēla no amata, neviens neklausījās. Karali apvainoja valsts nodevībā, mēģinājumā palīgos aicināt ārzemju karaspēku. Liecības cepās ka pīrādziņi karstā krāsnī. Dzelzs seifi, dokumenti (visi “pierādījumi” pēc tiesas noslēpumainā kārtā nozuda), “liecinieku” sniegtās liecības… Visjaunākais advokāts de Su zālē jau vienkārši kliedza: “Pilsoņi! Es jūsu vidū meklēju tiesnešus, bet atrodu tikai prokurorus… Tā jūs iznīcināsiet ne tikai karaļa prerogatīvus, bet arī pilsoņu tiesības!” Lieta ir tajā, ka karali sodīja kā “republikas pilsoni”, ievērojot pilsoņa likumus. Bet pēc šo likumu pieņemšanas monarhs lemt vairs neko nedrīkstēja… Tas nevienu neuztrauca. Karalis jāsoda par to, ka viņš ir karalis. Tā uzskatīja jakobīņi… Lēmums nevienā neradīja izbrīnu… Ar vienas balss pārsvaru pilsonis Kapets tika notiesāts uz nāvi. Noteicošā balss piederēja karaļa radiniekam — pilsonim Egalite (Orleanas hercogs, jaunākā Burbonu atzara valdnieks, karaļa radinieks…).
Ludvigam atļāva tikties ar ģimeni. Garīdznieks, kurš pēdējās stundas pavadīja kopā ar karali, liecināja: “Ceturtdaļstundas laikā netika izteikta neviena frāze. Sieva un dēls neraudāja, nevaimanāja, — viņi kliedza no bēdām, un viņu kliedzieni bija dzirdami arī caur biezajām torņa sienām… Tad raudas pārtrūka, droši vien tāpēc, ka viņiem vairs nebija spēka.”
Uzkāpis uz ešafota, Ludvigs jautāja bendem: “Saki, brāl, kas ir dzirdēts par Laperūza ekspedīciju?” Šajā brīdī viņu interesēja pazudusī lielā franču ceļotāja ekspedīcija…Karaļa pēdējo frāzi vēsture arī ir saglabājusi pēctečiem: “Es mirstu nevainīgs, es neesmu vainīgs noziegumos, kuros mani apsūdz. Saku jums to no ešafota, gatavojoties stāties Dieva priekšā. Un piedodu visiem, kas ir vainīgi manā nāvē.” Viņš palika par karali līdz pašām beigām…
Andrejs JAKUBOVSKIS
.jpg)
