Mīts par “veiksmes stāstu”. Kāpēc eirokrāti nepamana acīmredzamo?

Pagājušās nedēļas beigās Latvijā viesojās ES augstākās vadības pārstāvji — Eirokomisijas prezidents Žozē Manuels Barrozu un Eiropadomes priekšsēdētājs Hermans van Rompejs. Vēsturiskā vizīte notika, lai nosvinētu valsts iestāšanos eirozonā. “Eiro ieviešana tuvinās Latviju Eiropas sirdij,” apsolīja van Rompejs. Bet Barrozu atzinās, ka “Latvijas iedzīvotāju priek- šā noņem cepuri”. Abi augstie viesi, protams, izlielīja arī galveno veiksmes stāsta arhitektu — Valdi Dombrovski.
Briseli nemulsina dažādo valstu iedzīvotāju ienākumu milzīgā atšķirība. Barrozu šajā sakarā teica, ka, piemēram, ASV dažādos štatos cilvēki arī dažādi dzīvo. Bet kas saistās ar Latviju, tad tā ir nokļuvusi Eiropas Savienības pašā “kodolā” un tagad priekšā — tikai kārtējie sasniegumi.

Mūsu parādi

Kamēr eirooptimisti pēc paraduma ekspluatē jau sen nolietotu plati par makroekonomiskiem sasniegumiem, pievērsīsimies tiem faktiem, kurus nez kādēļ nepamana. Cilvēki ir noskaņoti bieži ignorēt parādības, kas viņiem nav pieņemamas. Un tomēr.
Saskaņā ar oficiālo versiju, krīzi mēs jau esam pārvarējuši. Bet triju gadu laikā Latvijai starptautiskajā finanšu tirgū vajadzēs aizņemties gandrīz 2 miljr. latu. Šīs summas lielākā daļa ir jau saņemta. Līdzekļi ir nepieciešami, pirmkārt, iekšējā parāda refinansēšanai, kas jau tagad sastāda 5,6 miljr. latu. Pat veicot visvienkāršākos rēķinus, iznāk, ka katrs Latvijas iedzīvotājs starptautiskajām finanšu struktūrām ir parādā vairāk nekā Ls 2000 (arī jaundzimušie!).

Savukārt tagad, lai atmaksātu vecos parādus, nākas uzkrāt jaunus. 2014. -2015. gadā Latvijai nāksies refinansēt to iekšējā parāda daļu, kas arī tieši sastāv no starptautisko finanšu palīdzības krīzes laikā. Eirokomisijai 2014. gadā ir jāatdod 702,8 milj. latu, 2015. gadā — 843,4 milj. latu. Pasaules Bankai 2015. gadā jāatdod 42,2 milj. latu.

Krilovam ir brīnišķīga fabula par Spāri, kas vasarā labi uzdzīvoja un pat nepamanīja, ka pienāca ziema. Par izdomāto Spāri visi smejas, redz, dzīvoja, cepuri kuldama, nedomāja par nākotni. Toties, ja runa ir par valsti, kas gadiem ilgi dzīvoja, ievērojot šādu politiku, tad tas, pēc Eiropas ierēdņu domām, ir “veiksmes stāsts”.

Mūsu nabadzība

Tradicionāli viens no dzīves līmeņa rādītājiem valstī ir nabadzības līmenis. Tad, lūk, aģentūras Eurostat “svaigākās” ziņas rāda, ka Latvija šajā jomā — viena no Eiropas līderiem. Vēl augstāks nabadzības līmenis ir vērojams tikai Horvātijā, Rumānijā un Bulgārijā. IKP uz Latvijas katru iedzīvotāju ir tikai 64 % no vidējā rādītāja ES. Taisnība, mēs augam. Pirms gada bija apmēram 60 %. Sanāk, ka ES vidējas valsts līmeni mēs sasniegsim apmēram tikai pēc 10 gadiem. Tas ir ar noteikumu, ka tur turpināsies ekonomiskā krīze, bet Latvija kaut kādā veidā noturēs labvēlīgu attīstības dinamiku.

Līderu sarakstā ir Luksemburga, Austrija un Īrija. Nevienai no šīm valstīm nav piedēvēts “veiksmes stāsta” tituls. Kas attiecas uz Īriju, tad tā starptautiskajā līmenī regulāri tiek kritizēta par nepietiekami drošām reformām. Un tomēr darbaspēks no “veiksmīgās” Latvijas dod priekšroku valstīm, kas veiksmīgākas ir realitātē nevis tikai makroekonomiskās atskaitēs.

Bezdarba līmenis Latvijā ir 9 - 10 % robežās. Tas nav pārlieku augsts rādītājs, bet spēcīgi atšķiras, kad tiek sa- līdzināti reģioni. Piemēram, Zemgalē bezdarba rādītājs ir 9,4 %, bet Latgalē - 18,7 %. Bet tas jau ir viens no visdepresīvākajiem rādītājiem visā Eiropas Savienībā. Jāņem vērā tas, ka šajā statistikā nav iekļauti tie cilvēki, kas sen jau strādā “mazāk veiksmīgo” valstu rūpnīcās un zemeņu laukos. Ja arī viņi nebūtu aizbraukuši, bezdarba līmenis sasniegtu gigantisku atzīmi.
Neskatoties uz pārkvalificēšanās programmām, “mobilitātes pabalstiem” un citām “kompresēm”, bezdarbs Latvijā pēdējo gadu laikā būtiski nav samazinājies. Ir jūtamas periodiskas svārstības, bet ar valdības pasākumiem tās praktiski nav saistītas.
Bet visspilgtāk par mistisko veiksmi stāsta demogrāfiskie un sociālie rādītāji. Pēdējo gadu laikā Latvija ir pārdzīvojusi tādu iedzīvotāju skaita samazināšanos, ka to droši var rakstīt mācību grāmatās. 2012. gadā valsts zaudēja 10,3 cilvēkus uz katriem 1000 iedzīvotājiem. Tas ir otrais rādītājs visā Eiropas Savienībā. Pirmkārt, tas ir saistīts ar cilvēku aizbraukšanu no valsts (5,8 uz 1000 iedzīvotājiem). Mirstības līmeņa rādītājos (14,3 uz 1000) mūs apsteigusi ir tikai Bulgārija (15 uz 1000). Bēdīgi rekordi ir arī tādos rādītājos kā pašnāvnieku un personīgo bankrotu skaits.

Dakter, man slikti!

Vai tas nozīmē, ka mums atliek tikai sēdēt virtuvē, lamāt valdību un gaidīt beigas? Protams, nē. Situāciju var uzlabot, un uzņēmīgi ļaudis spēj atrast izeju pat, šķiet, vissarežģītākajā situācijā. Problēma ir citur. Lai izārstētos, ir nepieciešams noteikt parei- zo diagnozi.

Iedomājieties, ka pie ārsta atnāk pacients, kas burtiski trīc no drudža, bet ārsts, pat nepaceļot acis no medicīniskās kartiņas, uzsauc: “Bet Jūs taču esat absolūti vesels! Tas taču ir veiksmes stāsts!” Jūs teiksiet: viens no diviem — vai nu ārsts sajucis prātā, vai arī viņam nav izdevīgi saskatīt acīmredzamo.

Nav nekāda pamata teikt, ka Briseles nomenklatūrai kaut kas nav kārtībā. Tāpat kā “piebarotajiem” ekspertiem, kas pārsteidzoši vienoti izsaka tikai pareizus viedokļus, kas nav pretrunā ar “partijas virziena” pamatnostādnēm.
Pamatnostādnes ietver sevī to, ka projekts ar nosaukumu “vienota Eiropa” sāka spēcīgi brukt. Praktiski visās ES valstīs aptaujas rāda uzticības zudumu visām valsts struktūrām, eiropesimisma un nacionālisma palielināšanos. Eiropas vienkāršie iedzīvotāji kā Nīderlandē, tā arī Īrijā arvien biežāk uzdod jautājumu — un kāpēc mums ir vajadzīga supervalsts ar galvaspilsētu Briseli, kas sev pastāvīgi cenšas iegūt lielāku valsti?

Pēdējo gadu finanšu krīze parādīja, ka eiropeiskā stabilitāte — tas ir koloss uz māla kājām. Ar milzīgām problēmām ir saskārusies ne tikai Latvija, bet arī Grieķija, Spānija, Portugāle, Īrija, Itālija. Vienīgais risinājums, ko varēja piedāvāt eiropeiskās struktūras — vairāk kredītu un mazāk izdevumu. Cita lieta, ka grieķi un spāņi atšķirībā no latviešiem uz “apgriešanas” politiku reaģē ar masveida streikiem un sadursmēm ar policiju. Tā ka rietumu valstu valdībām gribot vai negribot, bet jāņem vērā savas tautas viedoklis. Tāpēc reformas tur nāk lēni, izdevumi samazinās bez straujām kustībām, bet valdība atļaujas arī runāt pretī Eiropas ierēdņiem.

Uz šī fona Latvija kļūst par patīkamu izņēmumu — lūk, valsts paņēmusi daudzus kredītus, savilka jostu ciešāk, nogrieza visas sociālās izmaksas un izdzīvoja. Un galvenais — gandrīz bez tautas pretreakcijas. Ja neņem vērā 2009. gada janvāra grautiņus (Eiropas līmenī tie ir sīkumi). Jautājums ir tikai — kas noticēs mūsu veiksmes stāstam? Eiropā šis numurs noteikti neizies cauri, toties starptautiskās finanšu struktūras šo mītu droši var izmantot Āzijā, Āfrikā vai Latīņamerikā, kur ļoti daudziem kredīti ir tik nepieciešami. Iespējams, tur kāds arī noticēs, ka tālajā Latvijā patiešām ir noticis ekonomisks brīnums.
Nacisma ideologs Jozefs Gebels kādreiz ir teicis: “Meli, kas tiek atkārtoti tūkstoš reizes, kļūst par patiesību.” Šo atziņu godam apguvuši ir gan Latvijas politiķi, gan Briseles ierēdņi. Mīts par “veiksmes stāstu” — tam labākais apliecinājums. Un tomēr, īstena ārstēšanās sāksies tikai tad, kad pats slimnieks atzīs, ka viņam ir nepieciešama palīdzība, bet ārsts noteiks pareizo diagnozi.

Viktors UDRIŠS