Nav iespējams sasniegt nesasniedzamo. Patiešām, teiktais noder visos gadsimtos: gan klasika, gan neapstrīdama patiesība. Lūk, arī es pagājušajā vasarā mēģināju būt klāt visos dzimtās pilsētas jubilejai veltītajos pasākumos. Bet visu nepaguvu: ar informāciju pārbagātajā steigā palaidu garām pašu galveno — dokumentālās filmas “Krāslava laiku lokos” prezentāciju. Cerēju, ka uz videofilmas, ko iemīlēja simtiem skatītāju, kārtējo izrādi noteikti tikšu, bet izrādījās, ka manas naivās cerības bija veltas. Dažādu apstākļu dēļ filma uz kādu laiku ir nolikta plauktiņā… Dzīves pieredzes mācīts, brīnišķīgi zinu, ka nav nekā pastāvīgāka par “noliktu uz kādu laiciņu”.
Avīzes “Ezerzeme” pirmajam numuram gatavojot publikāciju “Kā rīdzinieks kļuva par krāslavieti”, raksta galvenajam varonim ieminējos par savu sarūgtinājumu, ka tā arī neizdevās noskatīties filmu par manu pilsētu. Un notika īsts brīnums: pareizticīgo Ziemassvētkos Raimonds Lazda uzdāvināja man visvērtīgāko dāvanu, uzaicinot mani uz mājas kinozāli noskatīties izslavētās filmas darba versiju. Tik pazīstami sižeti! Senās fotogrāfijas no muzeju arhīviem, pusgadsimtu senā kinohronika brīnišķīgi kontrastē ar kadriem par mūsdienu pilsētu, kas nu ir uzņēmusi sen gaidīto virzienu - atdzimšanu.
Vispārsteidzošākais — autoru komentāru precīzā izvēle. Lūk, tāda laimīga sagadīšanās: gan priesteris Eduards Voroņeckis, gan domes speciāliste Ināra Dzalbe, gan pazīstamais keramiķis Valdis Pauliņš pēdējā laikā saņēma apbalvojumus, kas apliecina plašās sabiedrības atzinību. Kā arī citi intervējamie — Edmunds Gekišs, Jāzeps Dobkevičs, Maija Šuļga un Voldemārs Gekišs — tik ļoti tuvi man domās un uzskatos par pilsētas pagātni un nākotni. Vārdu sakot, ekrāna brīnums, kas īstena krāslavieša sirdij liek ietrīsēties.
Operatora darba meistarība — Bruno Aščuka, kā tagad izrādījās — Raimonda Lazdas klasesbiedra, profesionālais rokraksts. Skaidrs, kā dzima brīnišķīgi radošais kolektīvs, kurā Tatjana, bijušā rīdzinieka dzīvesbiedre, spīdoši veica galveno uzdevumu, atklājot savas bērnības un jaunības pilsētas vēsturiski-ainaviski-kulturālo šarmu. Un atgriešanās savā dzimtajā vietā — tas ir saprotams process, kas apliecina patiesību, ka Daugavas ielokā esošā pilsēta tik vienkārši nepalaiž savus dēlus un meitas. Unikālajā filmā tiek parādīti daudzi Krāslavas nostūrīši, senlaicīgi un mūsdienīgi, kurus nav iespējams vērot bez uztraukuma.
Pusstundu ilgā filma tika veidota ļoti ātros tempos — solīts bija to parādīt pilsētas svētku dienās. Pat neticami, ka četru nedēļu pietika tik apjomīga darba veikšanai, kad filmas veidotājiem nācās strādāt 12 stundas dienā. Svarīgs ir rezultāts, bet skatītāju atsauksmes — tikai sajūsma! Par to pastāstīja man režisors Andrejs Jakubovskis, kas kā žurnālists apmeklēja svinīgo prezentāciju grāfu kompleksa telpās. Lūk, rindiņas no viņa vasaras reportāžas: “… “Filma notiks zirgu stallī,” visiem apziņoja grāfs Plāters. Pulcējās cilvēki… Filma “Krāslava laiku lokos” — pavisam neliela. Bet iespaids rodas, ka tu ieraudzīji Krāslavas visu 90 gadu vēsturi. Skatītāji, sižetu hronikas noburti, uzmanīgi ķēra katru jaunu kadru, katru sekundi. Esmu pārliecināts, ka visi atcerējās bērnību… Grāmatu veikals, kas atradās pretī autoostai, prāmis, saldējums kinoteātrī. Atcerējās par tūjām parkā, pieminekļus - dīvainus, nesaprotamus, bet tik pazīstamus. Atcerējās, kā smaržoja bulciņas viesnīcas “Krāslava” kafejnīcā, mūziku 1. maija demonstrācijā. Tas viss notika acu priekšā, tas viss notika tavā priekšā. Kāds atpazina paziņas — jaunus, priecīgus. Skatītāji smējās, skuma, priecājās… Filma — viens no brīnišķīgākajiem svētku iespai- diem… Paldies autoriem par brīnišķīgo ceļojumu pagātnē!”
Izjūtot apbrīnu, uztraukumu un baudu par nesen noskatīto filmu, par kuru joprojām neapklust sarunas, riskēšu izteikt arī savu vērtējumu. Pirmkārt, milzīga pateicība filmas veidotājiem, kuri tik veiksmīgi mācēja atklāt Krāslavas dvēseli ar tās galveno vērtību - saglabāto senatnīgumu. Un, otrkārt, “Krāslava laiku lokos” — tā ir tik ilgi gaidītā vizītkarte, kuras tā pietrūka mūsu pilsētai. Nav ne mazāko šaubu, ka katra ekskluzīvās videofilmas izrāde svētku vai jubilejas dienās saviļņos pilsētnieku sirdis, kā arī radīs interesi tūristiem un viesiem, kā mūsu pilsētā ar katru gadu kļūst arvien vairāk. Esmu pārliecināts, ka filmas demonstrēšana mācību iestādēs veicinātu uzreiz divu pedagoģisko uzdevumu — izzinošā un audzinošā — risināšanu. Patiesais patrio-tisms sākas ar mīlestību pret mazo dzimteni. Bet tās ir dzimtās mājas un vieta, kur esi ieraudzījis gaismu. Runa ir par labāko vietu zemes virsū!
Un nobeigumā: mūsu Vēstures un mākslas muzejā sapņo par filmu “Krāslava laiku lokos”.
Aleksejs GONČAROVS
.jpg)
