Šonedēļ ir pagājuši tieši pieci gadi kopš Vecrīgā notikušajiem masveida grautiņiem, kas parādīja, ka arī latviešu tautas pacietībai ir robeža. “Bruģa revolūcija” tika nomākta; cilvēki vairs neiziet ielās, bet valdība uzvedas tikpat nekaunīgi, kā agrāk.
2009. gada ziema Latvijā bija karsta. Ivara Godmaņa vadītā valdība bija spiesta pēc palīdzības vērsties pie starptautiskajiem kreditoriem un uzsākt universālo “samazināšanas” politiku. Pēc īsā, bet dinamiskā attīstības perioda un relatīvas stabilitātes cilvēki uz savas ādas izjuta “strukturālās reformas” visus labumus. Pie tam sabiedrība elementāri nezināja, ko gaidīt no nākamās dienas. Tas viss, protams, veicināja protesta akcijas palielināšanos.
Vēl viens svarīgs faktors — varas pārstāvju uzvedība, kas neticēja, ka arī mierīgajā Latvijā, kur cilvēki visbiežāk protestē “ar kājām un čemodāniem”, ir iespējami nemieri. “Trekno gadu” laikā premjers Aigars Kalvītis un visa viņa komanda regulāri demonstrēja, ka vēlētāju viedoklis viņus nemaz neinteresē. Atcerēsimies kaut vai epopeju ar nacionālās drošības likumiem, neizdevušos referendumu par grozījumiem Satversmē, mēģinājumus mainīt antikorupcijas biroja vadību.
Tad Kalvīti nomainīja Godmanis, kurš ar savu komunikācijas stilu tikai veicināja saspīlētības pieaugumu. Kā pēdējais piliens bija viņa slavenā frāze, ka “pingvīni pārziemo, saspiežoties ar mugurām kopā”. Eļļu ugunī pielēja arī slavenā intervija ar finansu ministru Ati Slakteri (“nasing speshl”)
Kas notika Doma laukumā?
Opozīcija Jaunā laika un Tautas partijas pārbēdzēju personā izmantoja saspīlētību sabiedrībā, lai sakrātu politiskās balles. “Cīnītāji pret oligarhiem” Valdim Zatleram pieprasīja Saeimas atlaišanu, lai paši varētu ieņemt vietas politiskajā elitē. Tagad ir grūti noticēt tam, ka ar protestētājiem tajā laikā kopā stāvēja pašreizējie nomenklatūras pārstāvji — Solvita Āboltiņa, Einars Repše, Aigars Štokenbergs un Artis Pabriks.
Visticamāk, ka paši protesta rīkotāji nemaz negaidīja, ka Doma laukumā sapulcēsies 10 000 cilvēku. Pēc divu stundu ugunīgām runām un kopdziedāšanas Štokenbergs klātesošajiem izteica pateicību par piedalīšanos un aicināja mierīgi doties mājās. Bet daudzi vēlējās “banketa turpinājumu”. Kā vēlāk stāstīja viens no grautiņa dalībniekiem, latgaliešu muzikants Ansis Anatols Bērziņš protestētājiem radās nepabeigtības sajūta. Tāpēc apmēram 1000 cilvēku sāka virzīties uz Saeimas pusi, un ātri vien parlamenta virzienā sāka lidot sniega pikas un olas, bet tad arī bruģakmeņi.
Situāciju pilsētas centrā dažas stundas nekontrolēja ne akcijas organizētāji, ne tiesībsargājošās instances. Slavenajā videomateriālā ir redzams, ka ieeju Saeimā no trakojošā pūļa apsargā tikai neliels skaits drošības dienesta darbinieku. Ja uzbrucēji būtu labāk organizēti vai labāk bruņoti, tad Saeima drīz vien nokļūtu viņu kontrolē. Vispārējā troksnī huligānu grupa vēl aplaupīja tuvumā esošo alkoholisko dzērienu veikalu. Policijai pārņemt situāciju savā vadībā izdevās tikai ap plkst. 22.00.
Pirmais, ko vadošie politiķi veica nākamajā dienā, — paziņoja, ka neviens no specdienesta priekšniekiem netiks atlaists no darba. Kaut gan skaitliski lielie Latvijas “drošības orgāni” saņēma algu tieši par līdzīgu situāciju nepieļaušanu un novēršanu. Ko lai dara — kārtējo reizi vainīgo nebija. Pat pats Iekšlietu ministrs Mareks Segliņš naktī neatbildēja uz žurnālistu zvaniem, bet notikuma vietā ieradās tikai no rīta, kad jau viss bija nomierinājies.
Pats par sevi saprotams, ka neiztika arī bez sazvērestības teorijas. Par “organizētajiem provokatoriem” runāja ne tikai valdība, bet arī opozīcija. Bet sabiedrībā plaši pazīstamie eksperti nopietni spriedelēja par iespējamo ārvalstīs apmācīto aģentu piedalīšanos sadursmē. Mēdijos izskanēja pilnīgi bezjēdzīgas versijas, piemēram, par to, ka grautiņus režisēja Krievijas nacionālboļševiku līderis Eduards Liminovs. Ilgu gadu pieredze rāda, ka “pretinieku meklēšana” bija kārtējā atbildības novelšana uz citu pleciem. Ja arī būtu bijuši provokatori, tad diezin vai viņiem izdotos sasniegt mērķi, ja vien tauta nebūtu novesta līdz galējai robežai.
Uz apakšējās līnijas
Tiesas procesi, kas vērsti pret grautiņa dalībniekiem, turpinās joprojām. Par laimi, šo gadu laikā politiķiem pietika prāta mīkstināt kriminālatbildību šajā jautājumā. Pretējā gadījumā cilvēkiem par piedalīšanos šādos nemieros draudētu astoņu gadu cietumsods. Bet tas, piekrītiet, nav pārāk taisnīgs sods par bruģakmeņu iemešanu naidpilnā parlamenta ēkas logā. Vairumā gadījumu nemiernieki tika sveikā ar probāciju vai sabiedriskajiem darbiem, bet trīs no viņiem vispār tika attaisnoti. Daļa nemiernieku veiksmīgi slēpjas no tiesiskuma Lielbritānijā vai Īrijā.
Galvenais jautājums — kādi konkrēti rezultāti tika sasniegti pēc grautiņa? Kā zināms, Saeima tad atlaista netika, bet prezidents piespieda deputātus pieņemt veselu rindu neērtu likumu, piemēram, par velēšanu “lokomotīvju” principa atcelšanu. Bet Satversmē tika veikti grozījumi, kas ļāva tautai ierosināt Saeimas atlaišanu. Ko tas deva tīri praktiski? Visām “grandiozām” pārmaiņām bija formāls raksturs. Tiesības ierosināt Saeimas atlaišanu tauta saņēma, bet sarežģītā procedūra ir veidota tā, lai šīs tiesības neviens neizmantotu.
Latvijas politiķi, diemžēl, vēlētājos ieklausās tikai tad, kad viņiem pašiem tas ir izdevīgi. Tas pats Valdis Zatlers, kurš četru gadu laikā kategoriski atteicās atlaist nepopulāro Saeimu, tomēr to izdarīja, bet tikai tad, kad kļuva zināms, ka viņš netiks ievelēts uz otro prezidenta termiņu. Tā laika opozīcijas līderi netraucēti pārvietojās uz citiem izdevīgiem posteņiem un tagad demonstrē nebūt ne mazāk nicinošu attieksmi pret saviem kritizētājiem, kā tas pats Aigars Kalvītis. Kas attiecas uz pašiem “pingvīniem”, viņi joprojām balso par čemodāniem un valdību lamā, tikai esot savās virtuvēs. Un kas gan cits atliek, ja (kā saka amerikāņu filmās) “viss, ko jūs teiksiet, var būt izmantots pret jums tiesā”?
Viktors UDRIŠS
.jpg)
