“Kā gan Tu ārstēsi cilvēkus Indrā, ja neesi kļuvis par medicīnas zinātņu doktoru?!” Šos vārdus Jāzepam Pogumirskim kādreiz ir teicis viņa tēvs. Par laimi, viņam savos 86 gados vēl ir daudz spēka. Un, iedomājieties tikai, šajos vārdos nav ne pilītes ironijas! Augstā latiņa dēlam tika noteikta uzreiz, līdzko tas paziņoja, ka vēlas kļūt par ārstu. Tēvs uzstāja, lai Jāzeps sākumā pabeidz Daugavpils universitātes Fizikas un matemātikas fakultāti. Dēls izpildīja tēva gribu un divus gadus pēc tam strādāja Maltas vidusskolā. Pogumirskis vecākais bija pārliecināts, ka nav iespējams kļūt par labu ārstu bez zināšanām fizikā. Un, starp citu, nekā naiva tajā nav. Senie gudrie ir teikuši: izzini pats sevi — un tu izzināsi visu pasauli. Ir daudz faktu, kas pierāda, ka tieši ārsti ir veikuši lieliskus atklājumus fizikas jomā. Angļu zinātnieks un ārsts Tomass Jungs, kas izstrādāja gaismas viļņu teoriju, rakstīja, ka nav zinātnes, kas sarežģītības ziņā pārspētu medicīnu.
Kļūt par ārstu Jāzeps sapņoja jau kopš sešu gadu vecuma. Un pat tad, kad saprata, ka materiālais stāvoklis diezin vai ļaus kļūt par augsti kvalificētu speciā-listu (pabeidzot internatūru, rezidentūru un doktorantūru), viņš turpināja ticēt savam sapnim un lūdzās. Varbūt tieši tāpēc Jāzepa dzīve ritēja tā, it kā viņu vadītu kāda neredzama roka.
Patiesi liktenīga viņam kļuva tikšanās ar Krāslavas poļu kultūras biedrības priekšsēdētaju, diemžēl jau viņsaulē aizgājušo Juriju Kurtišu. Jaunietim viņš piedāvāja apmācības Polijā. Pie tam bezmaksas, amerikāņu-franču polonija uzraudzībā. Poļu pilsētā Belostokā Pogumirskis mācījās gandrīz 16 gadus. Jāpiebilst, kā par brīnumu, ieguva arī specializāciju neiroloģijā, ko arī visvairāk vēlējās. Nākamo neirologu grupā vieta viņam atradās pašā pēdējā brīdī, kad viens no pretendentiem labprātīgi atteicās no tālākām studijām. Un, kā jau jūs noteikti nojautāt, Jāzeps absolvēja ne tikai medicīnas akadēmiju, internatūru, rezidentūru, bet arī saņēma medicīnas zinātņu doktora grādu.
Atgriežoties Latvijā, kā viņš pats joko, viņu sagaidīja “12. stāvs”. Bet precīzāk — Daugavpils reģionālās slimnīcas neiroloģijas nodaļa, kur tiek ārstētas centrālās un perifērās nervu sistēmas slimības. Tad viņam izdevās apvienot darbu slimnīcā ar pacientu pieņemšanu Grīvas poliklīnikā.
Un kārtējais brīnums Pogumirskim bija priekšlikums pabeigt divu gadu apmācību un kļūt par ģimenes ārstu tēva dzimtenē — Indrā. Par to Jāzeps ilgi nedomāja, jo vienmēr bija velēšanās atgriezties savu senču zemē. Vēl jo vairāk tādēļ, ka tēva noteikumu — kļūt par medicīnas zinātņu doktoru — viņš izpildīja.
Lūk, jau trīs gadus Jāzeps dzīvo Indras pagastā un ārstē ne tikai vietējos iedzīvotājus, bet arī atbraucējus no citiem pagastiem. Kopumā viņa uzskaitē ir vairāk nekā 700 pacientu. Teikt, ka Pogumirska darba grafiks ir pieblīvēts — tas ir nepateikt neko. Dažu labu dienu Skuku un Piedrujas ciemā viņš pieņem līdz pat 20 cilvēkiem.
Cilvēki saka, ka Pogumirskis nekad neatsaka palīdzību, pat ja pieņemšanas laiks ir beidzies. Neignorē dakteris arī nakts izsaukumus. “Reizēm saprotu, ka braukt pēc katra zvana nav obligāti, ja cilvēku dzīvībai nekas nedraud, bet, neskatoties uz to, paņemu visu nepieciešamo un braucu... Lai nomestu no dvēseles smagumu,” atzīstas Pogumirskis.
Jāpiezīmē, ka Jāzeps Pogumirskis nav vienkāršs sarunu biedrs. Pirmais, ko man no viņa nācās dzirdēt: “Es nemāku skaisti runāt.” Kā izrādījās, par to, ka viņš tika nosaukts par Gada cilvēku, Jāzeps uzzināja viens no pēdējiem, pavisam neilgi pirms apsveikšanas svinīgās ceremonijas.
Toties kolēģei medmāsiņai Lilijai Šemei un pacientiem, kuri gaidīja rindā uz pieņemšanu, vārdi atradās uzreiz, lai pastāstītu, kā dakteris kādu iedzīvotāju no sādžas Vaivodi pēc insulta “piecēla no gultas”. Slimniekam bija paralizēta ķermeņa daļa un traucēta runa. Taču pēc tā, kad viņu ārstēt apņēmās Pogumirskis, vīrietis ne tikai normāli runā, bet pat vada mašīnu un slauc govis.
Kā atzīst cilvēki, Pogumirskis nav no tiem ģimenes ārstiem, kuram “jālūdzas” iz- rakstīt slimības lapu vai norīkojumu turpmākajai izmeklēšanai. Pacientu vidū, kas gaidīja pieņemšanu pie Pogumirska, bija arī Ņina Rinkeviča. Savas ilgās dzīves laikā sievietei nācies tikties ar dažādiem ārstiem. Diemžēl arī ar tādiem, kuri neieviesa uzticību. Pensionāre Pogumirskim ir pateicīga ne tikai par efektīvu ārstēšanu, bet arī par pacietību, jo viņš vienmēr uzklausa, kas cilvēkam uz dvēseles. Un nav ko slēpt, daudziem gados veciem cilvēkiem reizēm vajag tikai izrunāties…
Personīgi mani Pogumirskis uzpirka ar savu patiesumu: “Kādreiz ļoti kritiski vērtēju dažu savu kolēģu darbu. Reizēm uzdevu sev jautājumu: kāpēc viņi neizmanto citas ārstēšanas formas? Bet tagad saprotu, ka ne vienmēr risinājums ir meklējams virspusē un ne visas slimības ir ārstējamas…”
Vai viegli Pogumirskim būt par ārstu, kurš neatsaka? Domāju — diezin vai. Jo viņa uzmanība ir nepieciešama arī tuviniekiem. Sieva Anna, īstena poliete, kura nenobijās latgaliskā nostūra smaguma. Un divas meitas — Agate un Jūlija, kurām tagad ir sarežģītais pusaudžu periods.
Kā zināms, ārstu trūkums ir pat pilsētās. Indras pagasta iedzīvotājiem ir neticami paveicies, ka viņiem ir savs zemstes ārsts. Un vēl tāds kā Pogumirskis! Nemelošu: tādus vārdus kā “Dieva dots ārsts” par Pogumirski Indrā vēl nedzirdēju sakām. Bet to, ka šim ārstam Dievs ir dvēselē, to gan pamanījuši ir jau visi.
Valentīna SIRICA
.jpg)
