Ar azartu un mīlestību paveic lielas lietas

“Kopš tā laika daudz ūdeņu ir aiztecējis, es nekad nedomāju, ka kādreiz atkal dzīvošu laukos,” raksta Ņina. “Šodien laukos darba nav, tāpēc turam zirgu, kazas, vistas, pamācītos un labprāt arī audzētu trušus. Vai jūs būtu tik laipns un iepazīstinātu mani ar Skaistas trušu audzētāju Edvīnu Veceli, par kuru nesen rakstījāt…”

Protams, šo lūgumu izpildījām, savukārt vēstules autore piekrita tikties ar žurnālistu un padalījās ar savu aizraujošo dzīvesstāstu. Izrādās, Ņinai, kura nav vietējā, ir sena saikne ar Latgali, jo viņas vecvecāki ir no Latgales, no Rēzeknes puses. Ņinas tētis savulaik dienēja Bolderājā, ar savu izredzēto iepazinās dejās, apprecējās, un abi aizbrauca uz Ukrainu pie tuviniekiem. Tur pasaulē nāca Ņina. Viņas tēvam darba vietējā kolhozā nebija, un tolaik jaunais cilvēks savervējās darbā uz Doņeckas ogļraktuvju šahtām, kur notika dažas avārijas, visādas citas nebūšanas, kā rezultātā viņam cieta plaušas un ārsti vairs neļāva tur strādāt. Turklāt silti ieteica mainīt dzīvesvietu uz tādu, kur ir labs klimats un tīrs gaiss.

No bērnības laika notikumiem Ņinai spilgti iespiedies atmiņā, kā 1961. gada pavasarī šahtu strādnieki kliedza “urā!” par Jurija Gagarina lidojumu kosmosā, atceras demonstrācijas un karogus, reproduktora ķērcošo skaņu, atceras, kā tika paziņots, ka pirmais kosmonauts ir PSRS pilsonis. Vēl agrākas ir atmiņas par māsas piedzimšanu, jo līdz ar viņas ienākšanu ģimenē mainījās akcenti: Ņina visu laiku bija pirmā, ar viņu auklējās, un te pēkšņi viņa jau ir otrā vietā, bet galvenā ir mazā māsiņa. Tad tuvinieki viņas padalīja: Ņinu dēvēja par tēva meitu, bet Zinaīda kļuva mātes meita, un tā tas palika uz visiem laikiem. Ņinas vecākiem nebija liela ģimene, bet neskatoties uz to, viņa jutās ļoti bagāta, jo vien vecmammai Jevdokijai bija desmit bērnu un tikai viena meitene gāja bojā kara gados, bet visi citi izauga. Tā Ņina ar māsu tika pie daudzām tantēm. Jevdokija mēdza teikt: “Mana Ņinka nekur nepazudīs, uz akmens maizi izaudzēs!” Un viņai izrādījās taisnība.

Pildot ārstu ieteikumus, ģimene sākumā pārcēlās pie tantes uz Kuibiševas apgabalu, pēc tam atbrauca uz tagadējo Jaunolaini, kur dzīvoja vēl viena tante, jo vienojās ar vietējā sovhoza priekšsēdētāju, ka abiem būs darbs fermā. Ņina ap to laiku jau bija pusaudzes vecumā — mācījās sestajā klasē. Ar katru gadu viņas trakulīgā daba pieņēmās spēkā, un vienudien meitene šokēja visus.

“Man gribējās ātrāk prom no vecāku ligzdas. Neko nesakot mammai un tēvam, 1973. gadā es faktiski nelegāli aizbraucu uz vienu no komjaunatnes trieciencelt-nēm,” atceras Ņina. “Tatārijas Republikas Ņižņekamskā komjaunieši būvēja naftas pārstrādes kombinātu. Vidusskolas vecumā es jau biju idejiska komjauniete, radās iespēja pieteikties uz komjaunatnes celtni un es to izmantoju. Kā visus apmānīju? Vienkārši izmantoju pūļa efektu, viņiem tur Rīgā plāns un dokumentus nepārbaudīja. Sākumā bija runa par Tjumeni, bet Rīgā pateica, ka vajag uz Ņižņekamsku un no Latvijas turp devās 30 cilvēku grupa. Tas bija jautrs laiks, urā un uz priekšu! Uz darba apģērba bija rakstīts Latvija un Rīga. Tatārijas Republikā mani pārsteidza jautājums: “Jūs no kurienes? No Latvijas? Kā jūs caur robežu izlaida?” Mēs nesapratām un jautājām pretī: “Jūs ko, skolā negājāt, ģeogrāfiju nemācījāties?” Tā taču tolaik bija viena valsts — PSRS! Bet, šķiet, viņi tā arī palika pie savām domām. Vēl atceros vienveidīgo ēdienu, kurā dominēja zivis un mūsu vīrieši par to cēla pretenzijas, jo gribēja gaļu. Es nonācu brigādē pie demobilizētiem puišiem, biju vienīgā meitene tajā. Visas citas meitenes par apmetējām, bet es pie lielā augstumā strādājošiem montētājiem. Visi puiši mani ļoti sargāja, katrs kā savu māsu.

Ziniet, gribētāju braukt uz celtnēm tolaik bija daudz, iejūkot lielajā pūlī, neviens īsti nepamanīja, ka neesmu pilngadīga. Pirms prombraukšanas devos uz Rīgas ierakstu studiju, kur ierakstīju dziesmu un nosūtīju mammai kopā ar atklātni, kuru tā saņēma pēc divām nedēļām. Mamma devās uz komjaunatnes organizāciju skaidrot, kur pazudusi viņas meita. Sacēla traci, jo man vēl nebija 18 gadu. Ņižņekamskā nostrādāju 10 mēnešus un mani palūdza paklusām bez skandāla atgriezties mājās. Nācās atgriezties zem vecāku spārna, mājās no tēva saņēmu pamatīgu sutu. Otrreiz vecāku ligzdiņu pametu legāli, kad devos mācīties uz Ļeņingradu. Biju tik idejiska, ka vēl nebija apritējuši 20 gadi, kad jau biju partijas biedra kandidāte. Bet nomira tēvs, visu pametu, atgriezos mājās…”

Atgriezusies Ņina izgāja pie vīra un laida pasaulē trīs bērnus. Dmitrijs ir vecākais, strādā Olainē, kāda lielveikala noliktavās par elektrokāra vadītāju. Dmitrija ģimenei Ņina atstāja savu dzīvokli. Otrs dēls Stepans strādā Ludzā kokzāģētavā, atradis sev meiteni, bet precēts nav. Jaunākais bērns ir meita Ņina, kurai vecāki deva mammas vārdu un kura šobrīd strādā par menedžeri veļas mazgātuvē.

Šķiet, Ņinas dzīve ir piepildīta un ko gan vēl labāku vēlēties! Bet liktenim labpatikās uzlikt pārbaudījumus…
“Tā dzīvē sanāca, ka ar pirmo vīru izšķiros,” turpina Ņina. “Es tajā nevainoju otru pusīti, saku, ka visi cilvēki ir labi, pati esmu riebīga rakstura cilvēks. Pēc laika satiku citu vīrieti, viss bija labi, bet atkal nesapratāmies un viņu pametu. Dzīvoju pie bērniem, ar laiku apnika viņus traucēt un gribēju pārmaiņas. Tolaik abonēju avīzi “7 sekretov”, tajā visādi iepazīšanās sludinājumi. Domāju, iesniegšu arī es sludinājumu. Kādi tik vīrieši nerakstīja, bet jēgas no tiem nekādas! Pagāja laiks, draudzene saka: “Raksti vēl reizi, varbūt visi nemaz tik slikti nav un atradīsi savam raksturam piemērotu.” Atkal bez rezultāta. Visi daudz grib ņemt, bet paši darīt neko negrib. Kad vēl kādam pasaku, ka man ir bērni, pašai nav sava kakta, uzreiz pārmetumi: “Kā tā, tik gadus nodzīvojusi, un neesi ieguvusi sev dzīvokli?”

Varbūt tur ir mana vaina, kad šķīros ar pirmo, sarunājām godīgi visu īpašumu sadalīt, lai visi bērni nodrošināti. Gribēju kā labāk, sanāca kā vienmēr un pēc tam tikai caur tiesu izcīnīju dzīvokli vecākajam dēlam, kurš uz to brīdi kļuva pilngadīgs.”
Ir teiciens, ka trīs lietas — labas lietas. Pēc trešā mēģinājuma ar sludinājumu publicēšanu, Ņinai atrakstīja Ivans, kura vēstule piesaistīja sievietes uzmanību un 2006. gada 6. decembrī abi apprecējās. Kad viņa darīja zināmu, ka ir no Rīgas puses, bet Latgalē ir radinieki, vārds pa vārdam atklājās, ka jaunais paziņa Ņinas Rēzeknes puses radus pazīst.

Ņina: “Izrādījās, ka Ivans dzīvo ar mammu un brāli dziļos laukos — Šķeltovas pagasta sādžā Borovije, Gulbīšos. Viņš atklāti sacīja, ka atbraukt nevar, jo nav darba un naudas. Aicināja ciemos mani. Ko zaudēšu — atbraucu uz Aglonu, tur mani satika un atveda iepazīstināt ar mammu un brāli. Bet ar viņa tuviniekiem, kuri nu jau miruši, toreiz kontakts neizveidojās. Dienu pabiju un braucu atpakaļ — galu galā bija jāstrādā. Es daudz adīju, man bija sava tirdzniecības vieta, kur tirgoju savu produkciju. Pēc mēneša Ivans atrakstīja: “Laikam neesmu tev iepaticies, ja aizbrauci...” Es atkal atbraucu pie viņa jau uz divām dienām. Un atkal prom, jo jāstrādā. Pēc tam jau uz nedēļu, bet tad mans vecākais dēls saka: “Ko mokies, vasara nāk, tirdzniecība ar adījumiem nesokas, brauc uz laukiem, atpūties!” Es bērniem biju parādījusi Ivana fotogrāfijas, viņiem patika šis vienkāršais lauku cilvēks.

Labi, atbraucu vēl uz divām nedēļām, pēc tam vēl braucu, bet īsti labas attiecības ar pārējiem neveidojās un es lūdzu dēlam, vai atļaus atvest Ivanu pie viņa uz dzīvokli. Dēls piekrita, man ar bērniem vispār ļoti labas attiecības, kaut pašai raksturs nav no labajiem. Dēls viņu piedeklarēja, bet lai nebūtu jātraucē dēls, abi nolēmām īrēt dzīvokli. Tas bija laiks, kad abiem bija darbs, bet pēkšņi valsti piemeklēja krīze un darba vairs nebija. Es vēl turpināju tirgot savus adījumus, tad Ivans devās tirgot, es vairāk adīju. Olainē nodzīvojām trīs gadus. Bija smagi, it kā ar adīšanu pelnīju labu naudu, bet visu samaksā un nekā nepaliek. Draudzenes mudināja iet dzīvot pie dēla, lētāk būs, bet mēs negribējām bērnu traucēt."

Kamēr abi dzīvoja pilsētā, tikmēr lauku māja palika tukša un neapdzīvota. Kad 2010. gadā Ivans ar Ņinu atgriezās dzimtajā pusē, dārzs bija aizaudzis, māja — pavisam nolaista un tukša kā ikviena ilgu laiku pamesta māja. Ne ūdens, ne tualetes, ne mēbeļu, nekā. Ja šeit dzīvot, vajadzēja kaut ko darīt. Pie pirmajām mēbelēm abi tika, pateicoties Aglonas uzņēmējam Artūram Gražulim, kurš lēti tirgo labas mēbeles no ārzemēm. Ņina atklāti atzīst, ja ne tāds veikals, nevarētu aprīkot māju ar pirmās nepieciešamības mēbelēm, jo naudas bija ļoti maz. Bērni no Olaines atveda televizoru, nopirka divas antenas, tūneri, lai kaut ko varētu skatīties. Sākumā nopirka vienu kazu, tā atnesās un pamazām tika pie piecām kaziņām, ir arī āzis. Nopirka zirgu, iejūgu un visu nepieciešamo inventāru. Audzē sivēnus gaļai, ir nedaudz vistu, pērn audzēja zosis, šogad audzē pīles un plāno ieviest trušus. Graudaugus neaudzē, jo tad vajag kombainu. Šogad salaboja kūtij jumtu, vēl agrāk uzbūvēja jaunu pirti. Plāno savest kārtībā piemājas augļu koku dārzu, izzāģējot vecos kokus. Šobrīd tieši piemājas saimniecība un algotie pagaidu sabiedriskie darbi ir abu galvenais iztikas avots. Saņem arī garantēta minimālā ienākuma pabalstu, bet tā nav liela nauda uz diviem, un par to četras dienas mēnesī jāpastrādā pašvaldības labā. Pensija Ņinai spīd tikai 2020. gadā, vīram vēl vēlāk — 2025. gadā.

“Valsts man atņēma 10 dzīves gadus,” smej Ņina. ”Bet nekas, glābj saimniecība, arī bērni neaizmirst par saviem vecākiem. Vīra meita Jeļena jau sen dzīvo Anglijā, viņai ir sava ģimene. Man gan nav vēlmes doties uz Angliju vai citu valsti, es arvien esmu savas dzimtenes patriote, kopš jaunības laikiem. Jā, sākumā laukos jutos slikti, bet jau pieradu, un vairs pat negribas cilvēkus tuvumā. Savas mašīnas mums nav, tas rada grūtības, bet citādi neredzu problēmu. Ja vajag, arī ātrie šurp piebrauc, mēs tomēr civilizētā valstī dzīvojam. Gadās, ka nav elektrības, tad gan lamājos — 21. gadsimts kā nekā. Nesenā pagātnē ierīkots kabelis un vienalga gadās elektroenerģijas pārtraukumi, bet tagad tas ir reti.”

Ja jau jaunībā Ņina bija nevaldāmi aktīva, varbūt tagad sadarbojas ar pagasta tautas namu, piedalās amatierkolektīvos? Viņai nekas nav pret pamēģināt, taču problēma ir veselībā un attālumā — pieveikt četrus kilometrus kājām viņai jau par grūtu. Gadu nasta tomēr liek sevi manīt. Agrāk ar adāmmašīnu viņa spēja noadīt simts zeķu pārus mēnesī. Ada arī ar rokām gan zeķes, gan cimdus, gan šalles, gan lakatus, gan svīterus, gan vestes, gan daudz ko citu. Ņina ļoti pateicīga vecmāmiņai, kura iemācīja mazmeitu adīt un piepildījās viņas vārdi, ka, pateicoties šīm prasmēm, dzīvē vienmēr būs silti.

Juris ROGA