Avīzes katrs numurs — nelielā redakcijas kolektīva un lasītāju darba kopējs rezultāts. Mums raksta, sūta elektroniskās vēstules, zvana, mēs priecājamies par katru apmeklētāju. Un kā gan citādi: atgriezeniskā saite — tā ir “Ezerzemes” asinsrites sistēma. Jo visa mūsu dzīve — pieaugošo problēmu ķēde, ko risināt vajag mums visiem kopā. No vissarežģītākās situācijas var rast izeju, ja spēki tiek apvienoti.
Janvāra pirmajā sestdienā piezvanīja mūsu lasītājs Josifs Blaževičs no Podgurjas. Apsveica Jaunajā gadā, palielīja avīzes pirmo numuru, nosauca iepatikušos rakstus. Un piedāvāja novadpētniecības tēmu. Ar šo nevienaldzīgo lasītāju esmu pazīstams jau vairākus gadu desmitus. Bija laiks, gatavojām republikāniskajam iknedēļas izdevumam rakstu par izdzīvošanas problēmu laukos, ne vienu reizi vien bijām ciemos pie viesmīlīgajiem Josifa un Žannas — dzīvo viņi ļoti skaistā vietā, kur Indricas upe ietek Daugavā. Tur tādas makšķerēšanas vietas, ka labākas iedomāties pat nav iespējams. Skaistums, klusums, svētlaime… Ne reizi un ne divas Blaževičs avīzei piedāvāja svarīgas un interesantas tēmas, lūk, arī tagad vienojāmies tikties redakcijā, uz kurieni Josifs ieradās pēc dievkalpojuma. Bet pēdējo reizi ar ticīgo cilvēku pāri es kontaktējos rudenī, kad Blaževiču pāris piedāvāja savu transportu braukšanai uz Kaplavu, kur tika atklāta kapliča. Cilvēku atgriešanās Kristus baznīcas paspārnē, baznīcu atjaunošana, apzeltītā kupola uzstādīšana Krāslavā — labas zīmes, kas rada cerību par valsts atgriešanos pie saprāta. Pārāk ilgi maldāmies politiskajos biezokņos, kas latviešu tautu ir novedis līdz nabadzībai.
Lūk, ko pastāstīja mans senais paziņa redakcijā. Senajai kapsētai jaunais Josifs uzmanību pievērsa vēl tālajā 1965.gadā, kad ganīja kolhoza aitas netālu no dzimtā ciematiņa Podgurjas. Viņa vecāki bija stāstījuši, ka tā ir vietējā muižnieka Vincenta Limanovska dzimtas kapsēta. Žogu no laukakmeņiem, kā arī vārtus no ķieģeļiem Limanovski veidoja paši. Pēc mātes un tēva stāstītā, Josifam kļuva zināms, ka poļu muižnieki nebija diez cik bagāti, viņiem bija astoņi bērni, trīs no kuriem ir apglabāti Podgurjā.
Padomju vara neatbalstīja interesi par dzimtas saknēm, īpaši, kad runa bija par turīgiem cilvēkiem, pie kuriem tika pieskaitīti arī muižnieki un tā saucamie budži — labākie lauku strādnieki, kas vēlāk tika nežēlīgi represēti. Josifs atceras, kā divi kolhoznieki bija iekārojuši kapsētas ķieģeļu vārtus, par ko arī bija Dieva sodīti: viens no tiem traģiski gāja bojā, otrs - zaudēja veselo saprātu. Pirms kādiem piecpadsmit gadiem uzradās melnie racēji, kuri iztraucēja seno kapu mieru. Josifs aizraka pusizjaukto apbedīšanas vietu, blakus izveidoja akmens viltus pauguriņus - lai apbedīšanas vietu apgānītājiem nāktos velti pastrādāt. Tad Blaževiči, kā vien varēja, sakārtoja aizmirsto kapsētu un pat pie koka piesita lielu, paštaisītu krustu. Rudenī paaicināja priesteri Marianu Daļecki, kopā palūdzās, dvēselei tapa vieglāk.
“Ko vairāk mēs vārējam izdarīt,” atceras Josifs. “Tolaik valdība par dzīvajiem nedomāja, kur nu vēl par mirušajiem. Kopš tā laika arī mēģināju sameklēt muižnieka Limanovska radiniekus. Ar atbraucējiem no ārzemēm uz Poliju sūtīju sveicienus ar vienīgu lūgumu — sameklēt mūsu muižnieka pēctečus. Un jau kuro reizi sajutu Visaugstākā palīdzību. Pagājušajā vasarā mūsu pagalmā iebrauca divas mašīnas ar poļu numuriem, un svešinieki, kuri mūsu nostūri atrada vien ar navigatora palīdzību, paziņoja, ka meklē Limanovsku dzimtas apbedījuma vietu. Parādīja man grāmatu ar fotogrāfijām, bet tajā muižnieka dēls Boļeslavs apraksta savu bērnību un jaunību, ko pavadīja Podgurjā. Pēctecis, kā izrādījās, bija pazīstams vēsturnieks, politiķis, publicists un pat senators, kurš savu dzīves ceļu pabeidza simts gadu vecumā (1835-1935). Podgurjā pēdējo reizi Boļeslavs Limanovskis bija 1925. gadā, kad viņam pašam bija 90 gadi.
Viņa pēcteči arī izrādījās izglītoti cilvēki. Parādīju es viņiem dzimtas kapsētu un lūdzu viņus atjaunot apbedīto ra- dinieku vārdus un, pēc iespējas, sataisīt piemiņas plāksnīti. Pirms pāris nedēļām saņēmu vēstuli ar kopijām no Boļeslava Limanovska atmiņu grāmatas. Un ne tikai: šī gada vasarā poļu radinieki sola atbraukt uz Podgurju un uzstādīt piemiņas zīmi, uz kuras būs rakstīti apglabāto vārdi.”
Izmantojot gadījumu, Josifs Blaževičs vēršas pie vietējās varas. Būtu labi līdz tam laikam sakārtot aizmirsto kapsētu: saremontēt žogu, nozāģēt vecos kokus, no metāla izveidot simboliskus vārtiņus un galvenais — uzstādīt lielu krustu, kā tas no seniem laikiem šajā novadā ir pieņemts. Un tad poļu viesu atbraukšanas dienā nebūs kauns aicināt priesteri, kā arī pašvaldības pārstāvjus.
“Tūristi no Polijas — bieži ciemiņi Kalniešos, un, bez šaubām, Limanovsku dzimtas ap- bedīšanas vieta ieinteresēs ne tikai radiniekus,” uzskata apdomīgais Josifs Blaževičs.
Vēsturi veido pati dzīve, bet mūsu, cilvēku, svēts pienākums ir to saglabāt. Aizmirstu kapsētu nedrīkst būt.
Aleksejs GONČAROVS
.jpg)
