Kad vecāki nav līdzās…

Inola šo uzmanību izpelnījās pirmām kārtām ar savu attieksmi pret pašdarbību un to, kā viņa tiek galā ar vecāku trūkumu. Meitenes mamma Irina un tētis Valērijs bija starp pirmajiem, kuri devās uz ārzemēm, bet Inola kopš deviņiem mēnešiem dzīvo ar vecmāmiņu Annu — Inolas tēva māti. Lai arī mamma ar tēti ir šķīrušies, meitene cieši mīl abus un katra tikšanās reize viņai ir milzīgs pozitīvu emociju piepildīts pārdzīvojums. Meitene atzīst, bez vecākiem ir ļoti, ļoti skumji. Laime, ka var sazināties ar viņiem globālajā tīmeklī caur skype vai sazvanīt pa tālruni, bet tas neatsver blakus būšanu. Inola ir arī laimīga, ka viņai ir jauka vecmāmiņa, un brālis Eduards, kurš jau pieaudzis, dzīvo un strādā celtniecībā Rēzeknē, taču pret māsu izturas ļoti saudzīgi un aiz viņa muguras Inola jūtas pilnīgi droši. Brālis apciemoja māsu gada nogalē viņas dzimšanas dienā, bet pirms Ziemassvētkiem Inola līksmoja par mammas atbraukšanu.

“Dagdā pirms Ziemassvētkiem Inta Viļuma rīkoja masku darbnīcu un kopā ar citiem svariņiešiem turp aizbrauca arī Inola,” atceras Svariņu tautas nama vadītāja Erna Šļahota. “Tajā dienā viņa gaidīja ciemos savu mammu un visu laiku bija satraukta, līdz beidzot pienāca pie manis un sacīja: ”Es varu aizskriet uz autoostu?” Protams! Man šķita, tas bija viens mirklis, kā viņa jau bija atpakaļ un jau abas kopā ar mammu piedalījās darbnīcās. Precīzāk, vairs tikai mamma klausījās un darīja, bet Inola par maskām vairs nespēja domāt un vienkārši izbaudīja šo skaisto kopā būšanas brīdi.”

Pateicoties vecākiem, Inola iemīlējusi ceļošanu un pabijusi vairākās valstīs. Viņas mamma strādā Skotijā, bet tētis ir strādājis Čehijā, Slovākijā un tagad — Anglijā. Uz sāpīgo jautājumu ne tikai meitenei, bet šodien jāsaka visai Latvijas sabiedrībai, kad un, vai vecāki atgriezīsies Latvijā, Inola atbild: “Cik zinu, tētis nevēlas atgriezties dzimtenē, bet mamma gan vēlas pārcelties atpakaļ, taču pagaidām to nevar izdarīt, jo ir jānopelna nauda, lai varētu šeit dzīvot.”

Vecāki gādā par savu meitiņu, neaizmirst palīdzēt vecmāmiņai ar līdzekļiem, lai bērns būtu apģērbts, paēdis, pieskatīts, bet tas nevar aizstāt viņus pašus un, protams, cenšas skolas brīvlaikā aicināt bērnu ciemos.

Inola: “Vecāki paši vienojas savā starpā, kurš mani tajā vai citā reizē uzņems, un tad es braucu. Citreiz mamma pati atbrauc pēc manis, citā reizē kopā ar pieaugušo brāli lidoju pie viņas, bet tētis vienmēr pēc manis atbrauc pats ar mašīnu. Lidot man nav bail, bet ceļot tomēr labāk patīk ar mašīnu, jo tā var vairāk redzēt, var kaut kur apstāties, izkāpt, pastaigāties.”

Kad ir iespēja, Inola labprāt apciemo savu brāli Rēzeknē. Meitene saka, viņai tur interesanti, tur liela pilsēta. Kas gan šeit Svariņos? Dzīvoklis un viss. Ja ne iespēja piedalīties pašdarbībā, būtu pavisam garlaicīgi. Lopu vecmāmiņai nav, govis Svariņos vispār ir reti kuram. Jā, ir dārzs un par lauku darbiem meitenei kaut kāds priekšstats ir.

“Vēl nezinu, bet pilsēta man patīk labāk nekā lauki.” Inola atbild uz manu jautājumu, ko darīsi pēc tam, kad būs pabeigusi lauku skolu? “Esmu redzējusi ārzemes, biju Skotijā, Anglijā, Čehijā un Slovākijā. Man ļoti patīk ceļot, visvairāk patika Slovākijā — tur ļoti skaistas vietas un cilvēki ir īpaši sirsnīgi. Tā kā vienā valstī varēju uzturēties ne vienu vien dienu, kaut kādus svešvārdus arī paspēju apgūt.”

Inola ir viena no tām Svariņu meitenēm, kuras regulāri nāk uz mēģinājumiem tautas namā, lai priecētu citus. Viņa atceras, ka pirmoreiz uz skatuves kāpusi vēl tad, kad apmeklēja sagatavošanas grupu skolā. Dejot un dziedāt viņa mīl vienlīdz stipri, ar to viss izteikts.

“Tajā gadā sagatavošanas grupā bija astoņas meitenes,” atceras tautas nama vadītāja Erna. “Ar skolotāju nolēmām pamēģināt iesaistīt bērnus pašdarbībā, tuvojās gadu mijas pasākums un pirmais numurs bija Sniegpārsliņu deja. Gāja mums jautri. Šodien Inolu nepazīstu, viņa šobrīd laikam ļoti uztraucas, bet citādi viņa ir nevaldāmas enerģijas kamols. No pirmajām dienām zināju, ja abas stāv blakus viena otrai ar Viktoriju, nekāda mēģinājuma nebūs. Vika koda, Inola spēra ar kāju pretī, skanēja raudas un tai pašā laikā abas iemanījās dejot. Bet viss gāja uz priekšu un arī tagad abas uzstājas kopā un ļoti labi satiek.”

Inola atzīstas, ka mēģinājumi viņai nepatīk, bet tie nepatīk ne tikai viņai, arī citiem bērniem, tostarp arī pieaugušajiem nepatīk šis melnais darbs, bet kāpt uz skatuves un gozēties prožektoru gaismās patīk visiem. Inolas dzimšanas diena ir 28. decembrī, bet tieši tajā dienā tautas namā bija bērnu eglīte un viņai jāuzstājas — jāiejūtas rūķīša lomā. Ja vajag, tad vajag un draudzenēm Inola paziņoja, ka ir aicinātas ciemos, nosvinēt dzimšanas dienu pēc svētkiem, tas nekas, ka pēcpusdienā. Inola: “Mani nemulsina un nesarūgtina tas, ka dzimšanas diena ir starp svētkiem. Šogad es pacentos sagaidīt pusnakti, neaizmigu un redzēju uguņošanu. Ar mammu un tēti viens otru sveicām pa telefonu, viņiem gadu mija bija divas stundas vēlāk.”

Starp citu, arī meitenes brālis un vecmāmiņa ir aktīvi cilvēki, piemēram, Jaunā gada retro diskotēkā visi trīs bija maskās. Iedomājieties, Inolas vecmāmiņa nav izlaidusi tikpat kā nevienu karnevālu tautas namā. Lūk, lielisks piemērs bērnam un nav brīnums, ka meitene arī bez vecāku ikdienišķas fiziskas klātbūtnes aug par labu cilvēku.

“Gadiem ritot, man tautas namā bijis daudz gados jaunu pašdarbnieku, bet īpaši lepojos ar tiem, kuri nāk ar savu iniciatīvu, saviem priekšlikumiem un paši sagatavo savu priekšnesumu,” uzsver Erna. “Tā, kā to dara Inola ar draudzenēm. Tādi bērni arī turpmākajā dzīvē paliek aktīvi, izaug no tiem rāmjiem, kuros ieliek pieaugušie!”

Vēl Inola labi zīmē, prot dažādus rokdarbus, piedalās izstādēs. Viņai ir vēlme apgūt origami, bet šobrīd Svariņu rokdarbu istabā to nevar apgūt, diemžēl.

Juris ROGA