Janvāra pirmajā darba dienā pēc palīdzības redakcijā vērsās mūsu lasītāja Oksana, triju meitu māmiņa. Ģimeniskie Ziemassvētki un Jaunā gada svinības bija aptumšotas ar visu mīluļa Džimika pazušanu. Disciplinētais melnais taksis nekad iepriekš nebija bēdzis prom, bet te 23. decembrī kopā ar saimnieku izgāja pastaigā un pazuda. Visticamāk, ka suņuku sabaidīja pirotehnikas sprādzieni, jo desmit svētku dienās veiktās uguņošanas laikā mūsu četrkājainie mīluļi pārdzīvo milzīgu stresu. Kādam tas ir prieks, bet kādam — bēdas.
Un lūk, pieņemot reklāmas nodaļā paziņojumu palīdzēt sameklēt pazudušo suņuku, mēs patiesi jutām līdzi sirsnīgajai Oksanai. Un notika brīnums: tieši pēc stundas redakcijā uz sliekšņa satiku savu bijušo klasesbiedru Jevģēniju Kurcišu, kurš teica: “Pieklīdis taksītis, ķepiņa sāp, saimnieki laikam pārdzīvo… Gribu uzrakstīt paziņojumu.” Mana kolēģe Inga momentāni saprata — ātri zvanīja noklīdušā suņuka saimniecei, kā uz spārniem pie mums ieradās priecīgā Oksana. Pusdienu pārtraukumā uz ielas es satiku laimīgo trijotni — māmiņu ar meitām Samantu un Jolantu, bet pavadiņā — mazliet pieklibojošo Džimiku. Neslēpšu: patīkami bija dzirdēt patiesus pateicības vārdus, veltītus avīzei. Vārdu sakot — happy end.
Jauno paziņu bēdas un prieks man ir ļoti saprotams. Katru dienu uz mājas sliekšņa mani sagaida pavisam ne tīrasiņu četrkājains radījums, bet tik uzticīgs un gudrs. Tāpēc zinu, kā suņukiem “patīk” jaungada svētki, kad nervozi jāreaģē uz katru Ķīnas ražojuma debesu zvaigznīšu uzplaiksnījumu. Tagad, lūk, domāju: ja jau kādreiz cilvēkiem, kas nepazina pirotehniku, bet gan lietoja tikai brīnumsvecītes, uguņošana bija kaut kas nepieņemams, tad vai nav brīdis apjēgt ziemas tradīcijas — kurš būs visskaļākais — ļaunumu. Neapjēdzams skaļums naktī rada stresu ne tikai mūsu četrkājainajiem draugiem, bet arī traucē gados vecu un slimu cilvēku pilnvērtīgu atpūtu. Šaušana debesīs ir ne tikai bīstama nodarbe, no kuras ik gadu slimnīcā nokļūst tās upuri, bet arī bezjēdzīga naudas izšķiešana. Ko tik neizdarīsi, lai pārspļautu kaimiņu. Pazīsti mūsējos: skaisti dzīvot nevienam nav aizliegts! Ja kas, viens raķešu komplekts maksā ļoti dārgi - 30 — 40 eiro. Un tad es nekādi nesaprotu: par ko priecājas Latvija, ieņemot pirmo vietu visnabadzīgāko Eiropas valstu sarakstā, kas pievienojas eirozonai? Veiksmes vēstures un eiro ieviešanas priecāšanās azartā mēs pagaidām neapjēdzam pēcsvētku statistikas briesmas. Latvija pasaulē ieņem sesto vietu iedzīvotāju skaita samazināšanās jomā. Tajā laikā, kad uz planētas Zeme ir fiksēts gada pieaugums — 77650563 cilvēki. Ir arī par ko padomāt… Un te vairs nav runa par uguņošanu: ir īstais laiks izsludināt ārkārtas situāciju. Pretējā gadījumā var zaudēt arī valsti. Palūkojieties apkārt, kungi! Mums blakus palīdzību lūdz aizmirsti vecīši, kam celties neļauj smaga slimība, dzīvu vecāku bāreņi, ka arī vienkārši ļaudis, kuri nokļuvuši tirgus ekonomikas nežēlīgajās spīlēs. Sniedziet viņiem pa- līdzības roku! Ziedojiet naudu baznīcai vai arī siltajām pusdienām bezpajumtniekam. Tāda ir realitāte: daudziem slimniekiem ir liegta iespēja saņemt kvalificētu medicīnisko palīdzību tikai tāpēc, ka viņiem nav tādu līdzekļu. Latvijas veselības aprūpe, lai arī cik bēdīgi tas izklausītos, kļūst par greznības priekšmetu. Vai arī vieglāk ir naktī uzspridzināt dārgos raķešu komplektus, nekā darbos iemīlēt savu tuvāko kā sevi pašu?
Aleksejs GONČAROVS
.jpg)
