Vecums viņu mājās nesastaps

Šo mīļo un pēc skata trauslo sievieti ļoti labi pazīst daudzi krāslavieši. Pavasarī viņa tirgo stādus, vasarā un rudenī — dārzeņus, kas ir izaudzēti viņas vasarnīcas siltumnīcās. Bet pareizāk — ar to, kas paliek pāri, jo, pirmkārt, ar saviem dārzeņiem Marija cenšas nodrošināt savu divu dēlu — Vitālija un Nikolaja — ģimenes. “Es kā vecmāmiņa izjūtu lielu gandarījumu, kad kādam no mazdēliem somā varu ielikt kādu burciņu konservētu dārzeņu,” atzīstas pensionāre. Bet mazdēli, kā noskaidroju, viņai ir pieci.
Ziemā Marija pircējiem piedāvā adītas cepures, zeķes, džemperus un citas siltas lietas. Ar rokdarbiem viņa nodarbojas kopš jaunības. Valsts, diemžēl, mūsu varonei nepiešķīra pensiju, kas tagad ļautu baudīt godpilno atpūtu. Bet vispār viņa nav tas cilvēks, kas sēdēs, rokas klēpī salicis. Marija pat ir priecīga, ka viņai nav daudz brīva laika, lai ieklausītos savās sāpēs. Dēli, ieguvuši augstāko izglītību, paldies Dievam, ir atraduši savu vietu dzīvē. Pēc Marijas teiktā, ar viņiem var tikai lepoties. Bet arī viņa un viņas dzīvesbiedrs Dmitrijs līdz pat šai dienai cenšas būt noderīgi saviem bērniem un mazbērniem. Pirmajos gados pēc aiziešanas pensijā Marija nenobijās papildināt vietējo tirgotāju rindas. Pēc Viļņas tirgū pārpirktām precēm ienākums, protams, kaut neliels, bet bija. Bet nācās arī mazliet panervozēt: gan ar reketieriem tajā laikā ne reizi vien nācās sastapties, gan ar intrigu meklētājiem… Kaut gan arī ne tik biežās, tomēr vienmēr priecīgās tikšanās ar bijušajiem kolēģiem no agrotehnikas Mariju Staškeviču atgriež neaizmirstamajā pagātnē. 1960. gadā pēc Maltas tehnikuma absolvēšanas viņa tika nosūtīta uz kolhozu “Daugava” (Kalniešu pagasts) par galveno zootehniķi. Šeit viņa ne tikai gūva darba rūdījumu kā jaunais speciālists, bet satika arī savu nākamo vīru, ar kuru kopā nodzīvoti nu jau piecdesmit gadi. Jāpiebilst, ka kolhozā “Daugava” Marija nostrādāja tikai trīs gadus, toties pa šo laiku spēja sevi pierādīt kā labu speciālistu, ko ievēroja agrotehnikas vadība. Tāpēc jau droši vien pēc noteikta laika, kad viņa kļuva par krāslavieti un audzināja divus dēlus, viņai piedāvāja darbu šī uzņēmuma lopkopības nodaļā. Bijušie kolēģi stāsta, ka Marijai bija uzticēts ļoti smalks un atbildīgs darbs — selekcionēšana. Bet ar to Staškeviča veiksmīgi tika galā. Ir pat grūti iedomāties pienākumus, ko Marija nespētu izpildīt. Speciālisti zina, ka selekcionēšana — tas ir sarežģītu, savā starpā saistītu darbību kopums.

Pajautājiet šodien jauniešiem laukos, ko viņi zina par Latvijas brūnaļu! Visticamāk, ka gandrīz neko. Un diezin vai viņi zinās, ka 1980. gados Latvija bija slavena visā bijušajā Padomju Savienībā ar saviem panākumiem piena lopkopības selekcionēšanas jomā. Latvijas brūnaļa, kas parādījās tikai pagājušā gadsimta beigās vietējo liellopu krustošanas rezultātā ar Angelas (izplatītas Angelas pussalā Vacijā) un Dānijas sarkano, kļuva slavena ar piena produktivitāti. Šādai gotiņai izslaukums pārsniedz 4000 kg gadā, tauku saturs 4 %. Latvijas brūnaļas, jāpiebilst, ka labi pielāgojas praktiski jebkuriem klimata apstākļiem. Šī šķirne jau sen tiek audzēta arī Baltkrievijā, Kazahstānā un citos Krievijas reģionos.

Krāslavas rajonā tajā laikā laukos bieži varēja redzēt Latvijas brūnaļas. Mums bija arī savas brūnaļas rekordistes, par kurām rakstīja avīzēs. Uz jautājumu, kādus laukus šodien redz mūsu raksta varone, viņa atbildēja ar nopūtu. Nu ko lai te saka, ja viss tāpat ir redzams?! Ir diezgan salīdzināt mūsu lauku sakoptību un ganāmpulku skaitu ar kaimiņos esošo Lietuvu.
Marija seko līdzi mūsu valstī notiekošajam. Pašreizējā dzīve, kas neievieš cerību un stabilitāti rītdienai, pēc Marijas teiktā, ir veidojusi cilvēkus par tik noslēgtiem, bet reizēm arī — par atklāti ļauniem. “Lūk, tad, kad valsti pārvaldīs cilvēki, kuri nav norūpējušies tikai par savu popularitāti un labklājību, bet gan ar ražošanas uzņēmumu un lauksaimniecības atdzīvināšanu — tad arī dzīve būs citādāka,” uzskata viņa.

Valentīna SIRICA