Eņģeli ar vienu spārnu

— Vietējo politisko un citu notikumu ēnā kaut kā nemanīts palika zīmīgs notikums brālības “NEMA” dzīvē - 2012. gada maijā nevalstiskā organizācija pārcēlās uz jaunām telpām Ezera ielā 8, kur līdzās atrodas mazpilsētas notekūdeņu attīrīšanas ietaises. Kāpēc nācās pārcelties?

— Biedrībai atkal ir savas telpas, kur visi kopā jūtamies kā ģimene. Uz jaunām telpām pārcēlāmies sakarā ar nepieciešamību atbrīvot jauniešiem viņu telpas centrā. Mums bija dots laiks meklēt sev telpas, izskatījām vairākus variantus, no tiem par piemērotākām fi- zioterapeits atzina šīs, Ezera ielā 8. Atrašanās vieta nav tā labākā, bet telpas ir ļoti labas, ir piebrauktuve, ir tualetes, kurās var iebraukt invalīds ratiņkrēslā, ir biroja telpa, sava virtuvīte, atpūtas stūrītis, kur var atpūsties. Starp mums ir cilvēki ar kustību ierobežojumiem, bez fizioterapeita slēdziena mēs nevaram sākt apdzīvot jaunas telpas.

— Dagdas novadā apmēram pustūkstotis ir cilvēki ar īpašām vajadzībām, tostarp ir daži desmiti bērnu vecumā līdz 18 gadiem. Cik biedru ir brālībā “NEMA”.

— Mums ir 26 biedri, kas ir oficiāli reģistrējušies šajā statusā. Kāds aiziet, kāds atnāk. Tie ir cilvēki ne tikai no pilsētas, bet arī no dažiem novada pagastiem. Tas nav daudz, toties tie ir cilvēki, kas paši vēlējušies aktīvāku ikdienu, kopā būšanu un savstarpēju atbalstu. Mūsu organizācija sociālos pakalpojumus nesniedz.

— Daļā sabiedrības saglabājas stereotips pret cilvēkiem ar invaliditāti un tāpēc viņus atstumj. Turpretī Dagdā invalīdi aktīvi piedalās sabiedriskajā dzīvē, apmeklē pasākumus, paši ir talantīgi. Kāds ir organizācijas piedāvājums?

— Šobrīd paliekam pie tā, kas bija. Ir rokdarbu darbnīca, tai atvēlēta sava telpa, kur ir galdi un cits nepieciešamais inventārs. Rokdarbu darbnīcas, apmeklē arī vakarētājas — katru trešdienu te pulcējas sievietes no pilsētas, kurām nav saistības ar invaliditāti, bet kurām vienkārši gribas darboties. Mēs turpinām ierīkot dažādas izstādes, piemēram, pirms Ziemassvētkiem mūsu organizācijas biedru rokdarbi bija izstādīti tautas namā. Šeit notiek sanāksmes, kurās risinām savus jautājumus. Organizējam tikšanās ar pašvaldības deputātiem, sociālo dienestu un citas. Pie mums viesojās domes priekšsēdētāja Sandra Viškure, sociālie darbinieki. Brauc ciemos tālāki viesi un mūsu draugi, arī tie paši projektu vērtētāji.

— Redzu, pat šeit jums ir iekārtota rokdarbu izstāde…

— Jā, tā ir pastāvīga, kas regulāri tiek atjaunota. Mūsu pamatvirziens rokdarbos ir darbs ar linu diegiem. 2012. gadā bija aktuāli sienas dekori. 2013. gadā aizrāvāmies ar āra un telpu dekorācijām, kuras tapa no dzērienu (PET) pudelēm. Ziedi izskatās kā dzīvi. Taisījām pat gaismas virtenes, arī galda dekorēšanas mazos ziediņus. Praktiski mēs devām pudelēm otru dzīvību, otru elpu. Pirmām kārtām tās lietas ir drošas, piemēram, ja bērns nomet šādu rotājumu no galda, tas nesaplīst. Svētkos parasti bērni kaut ko apgāž, saplēš un namamātei tikai lieks uztraukums, arī pašiem bērniem. Ja šos rotājumus nomet, tad paceļ, noliek atpakaļ, un svētki turpinās bez negatīvām emocijām.

Jau gadiem izgatavojam eņģelīšus kvilinga tehnikā — to dara Viktorija Barkeviča. Tagad aizrāvāmies ar izdedzināšanu uz koka. Mums labdaris noziedoja koka dēlīšus un mēs no tiem darinām skaistus un interesantus darbus. Bet pamatrokdarbi mums vienalga ir no lina.

Te ir saglabājušās arī dažas mantas, kuras darināja cilvēki, kuri ar mums vairs nav. Piemēram, lietussargs palicis par atmiņu no Andreja Klints. Mūžībā ir aizgājusi arī andrupeniete Inese Aprupe. Lai cik ikdienišķu vāzi viņa ņēma savās rokās, tā drīz vien pārvērtās par brīnišķīgu mākslas darbu. Šis talants līdzīgi izpaudās arī floristikā, kad veidojām Adventa vainagus un ziedu pušķu kompozīcijas: ja Ineses rokas pieskārās kādam darbam, tad zini, ka tas būs ļoti, ļoti skaists. Viņa mums bija kā māksliniece.
Bet nāk jauni biedri un rodas jaunas idejas. Daudz ko mums iemāca arī cilvēki no malas. Piemēram, vakarēšanā piedalās divas dakteres — Ļuba Leonardova un Olga Sipoviča. Viņas mums parādīja, kā darināt Ziemassvētku eņģeļus no sāls mīklas. Tā ir jauna tehnika, ko nemaz nezinājām, tas ir jauns darbības virziens. Starp citu, mūsu rokdarbu izstādes ir pieprasītas, esam rādījuši savus darbus Ezerniekos, Konstantinovā, Dagdā.

— Šajos septiņos gados ir nodibinātas vairākas tradīcijas. Pa- stāstiet par tām!

— Sveicam ziemā, vasarā, pavasarī un rudenī dzimušos gaviļniekus. Trīs mēnešos dzimušos gaviļniekus pulcinām kopā, cilvēki nāk paši ar saviem našķiem un mēs viņus brālības lokā suminām un iepriecinām. Vairākus gadus svinam bērnu aizsardzības dienu. Bērniem invalīdiem jūtamies kā aizbildņi. Statistika liecina, ka tādu bērnu daudz, biedra naudu viņi nemaksā, bet mēs uzturam kontaktu ar tām ģimenēm, kuras to vēlas. Palīdzam, rīkojam bērniem svētkus. Bija skaists burbuļšovs, kad atbrauca meitenes no Rīgas un pūta burbuļus. Nesen par brālības līdzekļiem iegādājāmies šokolādes strūklakas iekārtu, lai priecētu bērnus pasākumos. Mūsu bērni dzīvo tālu no galvaspilsētas un nevar izbaudīt tos labumus, kas tiek piedāvāti Rīgas bērniem kafejnīcās un citās izklaižu vietās. Tagad arī mūsējiem ir pieejams kaut kas neparasts, eksotisks un skaists. Iekārtu varam arī iznomāt citiem pasākumiem. Vienkārši plūst šokolāde un tajā bērni mērcē augļus.

Nosaukuma “NEMA” atšifrējums ir vienkāršs: tas ir āmen, ja vārds tiek lasīts no beigām. Organizācijā ir dažādu konfesiju pārstāvji. Grūtā brīdī, piemēram, saslimstot, cilvēks grib ticēt, cerēt un pievēršas reliģijai. Mums ir izveidojusies cieša sadraudzība ar baznīcām — pareizticīgo un katoļu. Uz Aglonu braucam 11. augustā — tā ir Slimnieku diena, kad tiek aizlūgts par viņiem, ir Mise un tiek dota īpaša svētība. 15. augustā ir pārāk daudz cilvēku un cilvēkiem ratiņkrēslos ir ļoti smagi uzturēties tādā lielā pūlī. Mēs draudzējamies ar Tēvu Viktoru, viņš atbrauc ciemos pie mums, bet mēs braucam uz baznīcu Grāveros. Visiem dodam iespēju justies brīvi, visus vieno mūsu eņģelīši ar vienu spārnu, kurus taisām kopīgi.

— Jums ir attīstīta pašdarbība, koncertos redzam dažādus interesantus priekšnesumus. Ar ko viss sākās?

— Ar pašdarbību aizrāvāmies 2011. gadā, un togad bija 8 koncerti. 2012. gadā saņēmām atļauju koncertēt Daugavpilī ieslodzījuma vietā, tos iespaidus nevar izstāstīt divos vārdos. Pašdarbību attīstījām, jo sapratām, ka arī invalīdiem gribas sevi izpaust, gribas dziedāt, dejot. Bet mūsu rindās ir tikai 8-10 pašdarbnieki, nav daudz. Dziedātāji, dejotāji, deklamētāji un neliels dramatiskais pulciņš.

— Ratiņkrēslā sēdošā puiša un skaistā kleitā tērptās meitenes kopīgais valsis aizrauj visus. Tā deja ir gandrīz jūsu vizītkarte…

— Viena no vispopulārākajām noteikti. Dzīve pati visu kaut kā noliek savā vietā un laikā. Aivars Brics uz biedrību atbrauca 2010. gadā. Viņu atveda viņa mamma, tas bija rudenī. Iepazināmies, un burtiski pēc dažām dienām bija biedrības pasākums, uz kuru paaicinājām arī viņu. Svētki mums vienmēr norit jautri, sirsnīgi, silti. Viņš izteica vēlmi iestāties biedru pulkā. Tad notika liels lūzums — Aivaram nomira mamma. Puisis palika viens un viņam bija ārkārtīgi smagi. Sapratām, nedrīkst atstāt vienu, aicinājām viņu pie mums. Skolotāja Aija Utkina jau strādāja ar mūsu deju grupu, kurā puiši, kam bija redzes vai dzirdes invaliditāte, dejoja meiteņu pavadībā, un šī deja bija ļoti pieprasīta. Tad pamazām radās doma, kā būtu, ja Aivars nāktu dejot? Aija ļoti ātri māk iedvesmot, viņa izdomāja deju un mūziku. Aivars ātri atvērās dejā, un šī deja viņu pilnībā pārveidoja. Es pati brīnos par viņa plašo sirdi, lielo dvēseles vēlmi atsaukties uz jebkuru aicinājumu.

— Kas īsti cilvēkiem sarieš acīs asaras, skatoties šo deju? Kas ir tas, kas viņus tik dziļi uzrunā?

— Viss kopā. Tai dejai ir ļoti dziļš stāsts. Viņi iznāk kopā it kā satiekoties, tad pēkšņi aiziet projām un tad meitene atgriežas pie puiša un izrāda viņam labvēlību un draudzību. Kad ar šo deju uzstājāmies Rīgā, viens garīdznieks sacīja, ka, uz jums skatoties, vairāk negribas sūkstīties par grūtībām. Redzot jūs, kauns sūdzēties par sevi un savām sīkām ķibelēm, gribas pārvarēt šķēršļus un grūtības. Cik stiprs ir šis puisis garā! Mēs redzam vēlmi dzīvot, vēlmi sevi apliecināt un viņš ir gaišs tēls. Mēs, kā skatītāji, apjaušam, jā, es sūdzos, ka man tāda neveiksme, šāda neveiksme, bet patiesībā man taču viss ir, kad tam otram nav un tas otrs spēj sevi pārvarēt. Pamācošs stāsts un redzējums.

— Vēl viena lieta — ziedojumi. Tos arvien vācat?

— Ziedojumu sistēma mums darbojas, ziedojumi ienāk, bet vairs nav, tā kā toreiz, kad pirms vieniem Ziemassvētkiem naudu vācām konkrēti Aivaram. Tas bija īpašs gadījums, kad nevarēja gaidīt un vajadzēja palīdzēt uzreiz. Tagad skatāmies pēc nepieciešamības un objektīvi izvērtējot laika gaitā palīdzam tiem, kuriem konkrētā brīdī vajag visvairāk.

— Paldies par interviju!

Juris ROGA