Valdību vadīs Laimdota Straujuma

Ieilgušais konflikts

Kā jau zināms, pēc traģēdijas Zolitūdē premjeram Valdim Dombrovskim vajadzēja atkāpties, pēc kā arī sākās nebeidzama intrigu un konsultāciju virkne par jaunas valdības veidošanu. Uz premjera amatu pretendēja tikai partija “Vienotība”, kas jau iesākumā šim amatam piedāvāja savus tīs kandidātus — Aizsardzības ministru Arti Pabriku, bijušo Kultūras ministru Intu Dālderi un eirodeputātu Krišjāni Kariņu. Kad prezidents lika saprast, ka neviens kandidāts viņu neapmierina, “Vienotība” atkārtoti izvirzīja Pabriku, bet atkal cieta neveiksmi. Konflikts starp valdošo partiju un prezidentu acīmredzami ieilga. “Vienotība” nevēlējās pakļauties spiedienam, bet Bērziņš nevēlējās, lai valdības priekšgalā būtu cilvēks, kam ir diezgan miglains priekšstats par ekonomikas procesiem. Un, lūk, pirmdienas vakarā partija nosauca jaunu kandidātu un šoreiz trāpīja “desmitniekā”. “Vienotība” izvirzīja Laimdotu Straujumu, kas iepriekšējā valdībā pildīja Zemkopības ministres pienākumus. Tajā pašā dienā Straujuma saņēma apsveikumus ne tikai no prezidenta, bet arī no potenciālo koalīcijas partneru puses — Reformu partijas, Nacionālās apvienības, Zaļo un zemnieku savienības, ka arī no neatkarīgajiem deputātiem.

Kas ir Straujuma?

No kurienes tāda vienprātība? Lieta tāda, ka Straujuma tiešām ideāli der “tehniskā premjera” amatam, kam vienkārši vajag 10 mēnešus (līdz Saeimas vēlēšanām) aizpildīt kadru nepietiekamību valdībā. Nekādas politiskas ambīcijas Straujuma netika izvirzījusi, bet palika viena no vismazāk pamanāmajiem Dombrovska valdības pārstāvjiem. Neitrāls premjers bez lielām pretenzijām pret politiku vienmēr visiem ir ērts. Laimdota Straujuma — tipisks ierēdnis. Padomju laikos absolvēja LU fizikas-matemātikas fakultāti, bet Ekonomikas institūta aspirantūrā (Zinātņu akadēmijā) apguva lauksaimniecības ekonomiku. 1992. gadā ieguva ekonomisko zinātņu doktora grādu. 1990. gadā birokrātiskās struktūrās izveidoja savu karjeru. Strādāja par nodaļas vadītāju un direktora vietnieku Latvijas Lauksaimniecības konsultāciju centrā. Tad vadīja šo iestādi. 1999. gadā Straujuma tika iecelta par Zemkopības ministrijas valsts sekretāra vietnieku. Tad Straujuma iestājās Tautas partijā, kas pārvaldīja zemkopības sfēru. Bet reāli ar publisku politiku viņa nenodarbojās.

Drīz vien viņu paaugstināja līdz valsts sekretāra amatam, tas nozīmē — par nozares galveno ierēdni. No 2002. līdz 2007. gadam bija Latvijas Hipotēku un zemes banką valdes sastāvā. No 2007. līdz 2010. gadam Straujuma jau strādāja par valsts sekretāri Pašvaldību un reģionālās attīstības ministrijā. 2011. gadā “Vienotība” Straujumu izvirzīja Zemkopības ministrijai kā bezpartejisko kandidātu. Ņemot vēra Latvijas pieticīgo mērogu, Straujuma veica spīdošu administratīvo karjeru, diezgan ātri ieņemot valsts sekretāres amatu. Tā kā tas ir valsts iekārtas hierarhijas pēdējais pakāpiens, nākamais loģiskais solis bija — ministres amats vai arī starptautiskas struktūras. Straujuma izvēlējās pirmo un nekļūdījās. Tagad viņa — bez piecām minūtēm premjerministre.

Premjers bez ambīcijām

Straujumas pirmie paziņojumi jaunajā amatā jau liecina, ka viņa arī turpmāk būs ieturēta stila, bez īpašām līdera pozīcijām, atbalstītāja. Otrdien kandidāte apstiprināja, ka sevi šajā amatā redz tikai līdz nākamajām velēšanām. Nekādu revolūciju Straujuma nesola, gal- venais — turpmāk saglabāt Dombrovska iesākto virzienu. Tā ka kļūdījās žurnālisti, kas jau paspēja Straujumu nodēvēt par “latviešu dzelzs lēdiju”. Šķiet, ka viņai nepiemīt ne vien Margaretas Tečeres, bet arī Vairas Vīķes-Freibergas ambīcijas.

Viens no galvenajiem jautājumiem — cik daudz Straujuma pakļausies partijas, kas viņu izvirzīja, ietekmei. Ja ņem vēra to, ka viņa nav “Vienotības” elite un neturas pie varas, partijai būs diezgan grūti viņu kontrolēt.

Straujumas neatkarības pakāpe būs zināma jau tuvākajās dienās, kad sāksies oficiālas sarunas par ministru portfeļu sadali. Jā, par portfeļiem. Kandidāte apgalvo, ka pagaidām nekāda konkrēta plāna viņai nav, tā sakot, pārrunas sāksies “no tīras lapas”. Bet ir neoficiāla informācija, ka orientējoši vadības sastāvs jau ir zināms.

Savus amatus saglabāt ir iespējas Iekšlietu ministram Rihardam Kozlovskim, Ārlietu ministrijas vadītajam Edgaram Rinkevičam, Satiksmes ministram Anrijam Matisam, Kultūras ministrei Dacei Melbārdei, kā arī Aizsardzības ministram Artim Pabrikam un Veselības aizsardzības ministrei Ingrīdai Circenei. Vakanto Zemkopības ministriju saņems ZZS pārstāvis (iespējams, Jānis Dūklavs un Uldis Augulis).

“Reformistiem” atņems Reģio-nālās attīstības ministriju. Tā, šķiet, atgriezīsies “oligarhu” ietekmē. Reformu partija, visticamāk, zaudēs arī Ekonomikas ministriju, ko turpmāk varētu pārvaldīt Kaspars Gerhards no VL-TB/LNNK. Vēl viens iespējamais “reformistu” zaudējums — Izglītības un zinātnes ministrija, kur Vjačeslavu Dombrovski var nomainīt Ina Druviete no “Vienotības”. Savu amatu diezin vai saglabās arī bez politiskā “jumta” palikušais Jānis Bondars. Savukārt Finanšu ministrija paliks bez “Vienotības” kontroles.

Un ko tad pārpalikumā saņems vienkāršie Latvijas iedzīvotāji? Nekādu radikālu pārmaiņu līdz pat velēšanām un pie apstiprināta budžeta nenotiks. Pati Straujuma arī neslēpj, ka plāno turpināt Latvijas “veiksmes stāstu”. No otras puses jauno premjeru būs grūti turēt aizdomās par nekompetenci vai attālināšanos no reālijām. Sarežģīto sarunu laikā par Eiropas Savienības jauno budžetu Straujuma prezentēja sevi no labākās puses. Tajā, ka Latvijas zemnieku subsīdijas palielināsies, ir arī viņas nopelns. Atliek tikai cerēt, ka valdības galva neļaus sevi pārvērst par “Vienotības” marioneti, bet politisko ambīciju trūkums ļaus viņai pacelties augstāk par sīkajām partijas interesēm.

Viktors UDRIŠS