Paveiks visu, ko vajag

Skolēniem bija Ziemassvētku brīvlaiks, taču Svariņu tautas nama vadītāja apgalvoja, ka Aleksandra neatteiks tikšanos un interviju, jo ir ļoti apzinīga jauniete un brīvlaiks nebūs šķērslis lieku reizi atskriet uz tautas namu. Izrādās, ne tikai viņa aktīvi piedalās pašdarbībā, bet visa ģimene — mamma Kritīne, kura ir mājsaimniece, brālis Sandis, kurš mācās 7. klasē un arī māsa Ilana, kura ir pirmklasniece. Visi trīs bērni apmeklē Ezernieku vidusskolu.

Vecākā māsa apgalvo, ka Ilana uz skatuves kāpj kopš trīs gadu vecuma, viņai vislabāk padodas lasīt dzeju, bet māk arī dejot, skaisti zīmē un kādreiz kaut ko uzzīmē arī kādai izstādei, padodas arī rokdarbi, piemēram, kopā ar mammu sataisīja Adventes vainagu. Arī brālis Sandis droši jūtas skatuves gaismās: ja vajag — dejo, ja vajag — dzied, piemēram, kopā ar mammu vienā pasākumā izpildīja častuškas un izpelnījās skatītāju ovācijas, ja vajag — kopā ar vecāko māsu iestudē dažādas ludziņas. Viņš ir ne tikai izpalīdzīgs puika, bet arī sportists. Māsa domā, ka brālim tuvāk sirdij ir florbols un vasarā viņš trakoti labi brauc ar skrituļslidām. Mīl tehniku, atsaucīgajam kaimiņam Sergejam ir traktors un mašīna, tālab Sandis izmanto iespēju doties uz viņa garāžu un apgūt jaunas zināšanas.

Bet ko tad māk pati Aleksandra? Kad tautas nama vadītāja Erna Šļahota sāk stāstīt, saprotu, ka vajadzēja jautāt citādi — ko viņa nemāk vai nedara? Šī meitene dara visu, viņa dzied, dejo, iestudē ludziņas, gada nogalē svētku eglītes pasākumā viņa bija Sniegbaltīte, kurai palīgā gāja četri rūķi. Vairāk rūķu vienkārši nevarēja sameklēt, jo bērnu skaits pagastā nav liels un ne visi grib aktīvi darboties. Klausoties, domās velku paralēles ar žurnālista darbu laukos — par interesantiem cilvēkiem avīzē grib lasīt turpat visi, bet pa- stāstīt par sevi piekrīt retais.

Jautāju meitenei, kāpēc viņa tērē savu laiku, lai kāptu uz skatuves un iepriecinātu citus? Brīvajā laikā taču varētu ilgāk pagulēt, kaut vai pasapņot par puišiem.

Aleksandra: “Lai puiši par mani sapņo, man patīk būt nodarbinātai. Patīk būt uz skatuves, patīk, ka manu priekš- nesumu novērtē ar aplausiem. Mani jau sen aizrauj pašdarbība, es tajā iesaistījos vēl mācoties pirmajās četrās klasēs, kad skola atradās šajā pat tautas nama otrajā stāvā. Sākumā darbojos kolektīvā “Karuseļ”, tad — “Oma”, pēc tam bērnu pagastā palika mazāk un kolektīvi pajuka. Bet sāku darboties pastāvīgi, dejoju līnijdejas ar meitenēm, dziedāju, visu laiku kaut ko darīju un piedalījos dažādos pasākumos. Kopā ar mani bija divas draudzenes — Zinaīda un Mārīte, bet viņas pabeidza skolu un aizbrauca apgūt profesiju uz Lūznavu. Tā šodien šeit, tautas namā, esmu palikusi viena no sava vecuma jaunietēm… Arī es pēc vidusskolas braukšu prom, bet vēl nezinu kādu profesiju gribu mācīties.”

Ģimeņu Ziemassvētku pasākumā Aleksandra ar māsu Ilanu uz Svariņu tautas nama skatuves rādīja klipu pēc multfilmas “Nu, pagaidi!” scenārija, kas tika pieskaņots Zaķīša (Ilana) un Vilka (Aleksandra) piedzīvojumiem Jaunajā gadā Svariņos. Uz pasākumu nāca ģimenes ar bērniem — tas vieno bērnus, vecākus, vecvecākus. Vecāki, kuri paši aktīvi, viegli veido saites ar saviem bērniem un visiem ir liels prieks. Vajag ģimenēm biežāk būt kopā, tad arī ar saviem bērniem varēs lepoties, kā to dara Aleksandras, Sanda un Ilanas mamma un vecmamma.

Tautas nama vadītāja Erna atklāj, ka Aleksandra ir arī talantīga rokdarbniece. Meitene ada, tamborē, darina rotaslietas no pērlītēm un polimēra māla, viņa apguvusi tapošanu, kvilingu, origami, aušanu, ir apveltīta ar bagātu fantāziju un māk radīt pārsteidzošas ziedu kompozīcijas. Aleksandra pati noaudusi skaistu spilvena pārvalku, mammai palīdzēja aust paklājiņus, mājās austu paklājiņu ir visai daudz. Jauniete ļoti labi zīmē, vārdu sakot, visu neuzskaitīsi.

Aleksandra: “Man šie talanti ir no mammas, vecmammas Annas un it sevišķi no vecvecmammas Nadeždas, kura jau viņsaulē, bet kuru labi atceros. Mēs dzīvojām atsevišķi no Nadeždas, kad atnācu pie viņas ciemos, vecvecmamma vienmēr mani klusītiņām pasauca pie sevis, kaut ko izvilka no zem spilvena un iedeva man — naudiņu, kādu saldumu vai citu sīkumu. Tas ļoti spilgti iespiedies atmiņā, lai gan tolaik es pat skolā vēl negāju. Vecvecmamma prata ļoti daudz rokdarbu, bet diemžēl jau nomirusi. Ar pagājušo ziemu mamma noīrēja māju un mēs sākām dzīvot atsevišķi no vecmammas. Mēs, bērni, augam lielāki, un vajag vairāk telpas, tomēr vecmammu neaizmirstam un regulāri apciemojam.”

Lai gan dzīvo laukos, lopus ģimene netur un no lauciniekiem tik ierastā ir tikai suns un kaķis. Ir labi un izpalīdzīgi kaimiņi, kuri piedāvā piena produktus. Ir liels dārzs, un meitene ļoti labi zina, kas tajā aug, jo lauku darbi viņai nav sveši: “Es pat aitas māku cirpt un esmu to darījusi pie kaimiņienes. Kad biju maza, mēs dzīvojām Egļevā, kur mums bija sava pilnvērtīga lauku saimniecība, tā ka lauku darbu pieredze man ir un vispār lauku darbi patīk.”

Arī mācās meitene labi, tieši šogad visgrūtāk padodas fizika, bet labi sokas latviešu valoda, vizuālā māksla, sports, arī ķīmija. Kā sportistei lielākie panākumi ir krosā, sacensībās viņa startēja gan par skolu, gan piedalījās sporta svētkos ar jauniešu biedrības “Delverība” komandu. Dažs lasītājs šo meiteni atcerēsies netradicionālo peldrīku konkursa sakarā, kas norisinājās Dagdas ezera pludmalē un pulcēja lielu skatītāju pūli. Neglīto pīlēnu plašajos ūdeņos vadīja tieši Aleksandra Mazņova, to darināja biedrības “Delverība” meitenes, savācot toreiz visas PET pudeles pagastā. Kuģotāja spēcīgā pretvēja dēļ toreiz vidusceļā iestrēga un krastā nokļuva pateicoties papildspēkiem — tauvai un motorlaivai. Saikne ar ūdeņiem jaunietei nav nejauša, jo viņas vecmamma Anna ir aizrautīga makšķerniece un arī mazmeitu mācēja aizraut. Vasaras vakaros abas labprāt sēž dīķa krastā ar makšķeri rokā. Aleksandra ir arī aizrautīga sēņotāja, bet vismīļākā viņas nodarbība ir klausīties mūziku, sevišķi patīk reps. Viņa bieži lieto datoru un globālajā tīmeklī var “iegrimt” pat uz ilgu laiku, taču tai pašā laikā meitene daudz lasa grāmatas, pārsvarā jauniešu literatūru. Bija aktīva Bērnu žūrijas lasītāja, vispār piedalījās daudzos bibliotekāres rīkotajos pasākumos un piedalās arvien. Kā vienu no interesantākajām pēdējā laikā izlasītajām grāmatām Aleksandra nosauc “Salna pavasarī”.

Taču ir viena lieta, ko meitenei nepatīk darīt — apmeklēt muzejus, izņemot Svariņu novadpētniecības muzeju, par kuru jauniete izsakās atzinīgi: “...kad tajā vai citā muzejā gids stundu tik garlaicīgi runā par vēsturi, ka pat žāvāties gribas... nu nezinu, kāds kam no tā labums. Labs piemērs ir Svariņu muzejs, te tiešām man interesanti.”

Juris ROGA