Piektais raksts
Ir nosvinēti visi ziemas svētki. Atkal jāuzsāk ierastais darba ritms. Atskatāmies uz svētkiem, uz aizgājušo gadu un saprotam... laime nemaz tā īsti nav bijusi. Ja šādas domas ir ienākušas prātā, tad ir vēlreiz jāizlasa visas četras iepriekšējās daļas.. Un ar citu skatījumu jālasa šo daļu.
Tātad, atceramies, tieši tā — atceramies, piparkūku un mandarīnu smaržu. To darām tik ilgi, līdz spējam pilnībā sajust šo smaržu sev apkārt. Šī uz- devuma rezultātā, nemanot uz jūsu lūpām jāparādās smaidam. Šis arī ir pirmais solis, lai sajustu laimi te un tūlīt. Tieši to pašu var darīt ar jebkuru jums patīkamu dzīves momentu. Un nav jādomā, ka šis vingrinājums ir paredzēts tikai sievietēm. Noteikti tā nav. Arī vīrieši, kad nepieciešams, tādā pašā veidā var radīt laimes sajūtu.
Starp citu, ja atceraties, par smaržām teikts Laimes formulas, par ko rakstīju iepriekšējā numurā, pirmajā punktā. Pārrunāsim formulu, izmantojot piemērus.
Pirmais nosacījums laimes sajūtas radīšanā — redzēt, sajust, cienīt smaržas un visu to, kas ikdienā ir jums apkārt. Kā to var apgūt? Piemēram, jūs katru dienu automātiski atverat savas darba vietas durvis. Aizkavējieties. Neieejiet uzreiz automātiski. Jau pienākot tuvāk, apskatiet tās: kā tās nokrāsotas, kādā krāsā, kas tām atrodas pa labi/ pa kreisi, virs tām. Pamēģiniet salīdzināt rīta un vakara pilsētas smaržas, kā vispār smaržo rīts un vakars. Esmu pārliecināta, ka tas jūs aizraus un jūs sāksiet cienīt visu to, kas ir jums apkārt. Jā, ar sevi ir jāstrādā, jātrenējas, sākotnēji ir sevi jāpiespiež to darīt. Protams, ir vienkāršāk pateikt, ka apkārt viss ir netīrs un nekrietns, pretīgi smaržo un vispār dzīve ir... skaidrs, kāda... Ok. Palieciet savos maldīgajos uzskatos. Savos rakstos vēršos pie tiem, kuri vēlas būt laimīgi. Lai arī liekas, ka velti!
Otrais nosacījums — atrast kaut ko jaunu ikdienā. Te viss ir ļoti vienkārši. Mani personīgi uzjautrina dažu līdzcilvēku sūkstīšanās par vienveidīgu dzīvi. Tas skan aptuveni tā: “Apnicis jau tas. Visu laiku viens un tas pats: darbs — mājas, mājas — darbs...” Ar ko gan šie cilvēki noslēguši līgumu par tik kategorisku maršruta nemainīšanu? Kas viņiem tik stingri liedz izvēlēties citu ceļu? Jo tik tiešām viss ir vienkārši. Pamainiet maršrutu un jums būs izdevība satikt kādu sen neredzētu cilvēku, pamanīt atjaunotās ielas, jaunu reklāmas stabu vai ko citu... Jūs taču vēlaties būt laimīgs? Tad dariet kaut ko tā labā!
Trešais — darīt to, kas patīk. Uzreiz gribu brīdināt par tādām “mīļnodarbēm” kā alus dzeršana pēc pirts, vai smēķēšana pēc kafijas baudīšanas. Runa ir par hobijiem un vaļaspriekiem. Turklāt par tādiem, kas ir radušies brīvprātīgi. Ja tāda vēl nav, tad tas ir steidzami jānoformulē! Katram ir pamats, no kā veidot vaļasprieku. Pilnīgi katram. Es ļoti vēlos, lai šajā jautājumā mani visi saprastu pareizi, tāpēc sīki to izskaidrošu. Ja jūs aizrautīgi strādājat un par to saņemat naudu — tas nav tas, ja jūs speciāli apguvāt paklājiņu pīšanu, lai tos pārdotu un gūtu ienākumus — tas nav tas, ja jūs virtuozi remontējat mopēdus un par to saņemat naudu — tas nav tas, ja jūs audzējat ķiršu stādus un tos pārdodat — tas arī neatbilst šim punktam. Bet ja jūs brīvajā laikā labprāt aizraujaties ar tehnikas lietām un reizēm kāds vēršas pie jums pēc padoma un par to materiāli atalgo — tas ir tas, kas vajadzīgs! Tas ir jūsu vaļasprieks, kas sniedz baudu, un to novērtē citi. Īsts vaļasprieks ir arī tas, ja jūs krustdūrienā izšūstāt sedziņas, galdautus un reizēm jums kāds cits palūdz šādu rokdarbu, par to materiāli atalgojot. Kaut gan lielā mērā vaļasprieku citiem cilvēkiem nav obligāti materiāli jāatbalsta. Tam ir jāsniedz gandarījumu un labsajūtu tieši jums!
Ceturtais nosacījums ir sarežģītāks. Būt draudzīgam, komunikablam un izteikt komplimentus, es atvainojos, bez pašlabuma intereses mūs atradināja pati dzīve. Un ne tikai dzīve, arī ģeogrāfiskais un ekonomiskais stāvoklis valstī, mentalitāte... Bet tomēr mēģināsim to darīt. Atcerieties parunu — labs vārds pat lopiņam patīkams. Tad, lūk, ar to arī sāksim. Pasakiet labu vārdu pretimnākošam kaķītim, sunītim... Tad arī cilvēkiem. Tas nav joks. Es nopietni saku, ka teikt labus, pozitīvus vārdus, diemžēl, ir jāmācās. Šajā sakarā atceros gadījumu, kad mūsu pilsētā ieradās pazīstami maskavieši, kuri te nebija bijuši vismaz gadus desmit. Viņi, pastaigājoties pa pilsētas ieliņām, klusām jautāja — kas pie jums ir noticis ar cilvēkiem? Viņus gandrīz strupceļā iedzina divu sieviešu saruna uz ielas. Viena jautā: “Sveika! Simts gadus tevi neesmu redzējusi. Slimoji, vai? Ko tu nokrāsojusies? Sirma jau esi, jā?” Tā nav anekdote. Tā, diemžēl, ir realitāte. Ja nav gluži skaidrs, kas šajā sarunā ir tik šausminošs, tad pacentīšos to pārfrāzēt... mmm... citā valodā. Piedodiet, bet es nespēju atrast epitetu. Tātad, labā, cilvēciskā attieksmē šī saruna varētu izskatīties šādi: “Sveika! Priecājos tevi redzēt! Sen neesam tikušās! Tevī kaut kas ir mainījies. Lieliski! Sievietei ir jāmainās!” Un tas viss ir par ceturto nosacījumu. Tālāk, kā saka, bez komentāriem.
Piektais — cieša un attīstīta saikne ar tuviniekiem. Te, lai arī kā mēs censtos, ja viss ir ielaists līdz kritiskai robežai, bez speciālistiem neiztikt. Kā piemēru var minēt jau iepriekš minētos rituālus. Iet un aicināt ciemos, klāt galdus (arī vienkāršus tējas vai kafijas), uzturēt un ieviest tradīcijas, dāvināt ar roku nevis datordrukā rakstītas atklātnītes, sūtīt sms un e-pastus ar konkrētu uzrunu. Jā, internetā ir lērums dažādu pantiņu jebkurai dzīves situācijai. Bet, lūdzu, pirms tiem pievienojiet vārdu, norādiet, ko jūs sveicat!
Un sestais nosacījums — rūpēties par savu ķermeni. Lai neizklausītos banāli, aicināšu jūs pievērsties Luīzei Hei.
Uzziņai: Luīze Hei dzimusi Amerikā (Losandželosā) 1926.g. 8.oktobrī. Šobrīd rakstniecei ir 88 gadi. Luīze Hei ir pazīstama visā pasaulē kā sevis pilnveidošanas kustības aizsācēja. Viņas pirmā grāma “Dziedini savu ķermeni” klajā nāca 1976. gadā, daudz agrāk nekā kļuva moderni apspreist gara un ķermeņa saikni. Uzlabota un paplašināta šī grāmata tika izdota 1988. gadā. To varēja lasīt 33 valstīs, iztulkota 25 valodās. Izmantojot Luīzes Hei dziedināšanas metodes un pozitīvo filozofiju, miljoniem lasītāju mācījās, kā panākt sev vēlamo savā dzīvē, vienlaicīgi uzturot veselu ķermeni, garu un dvēseli.
Laime — rūpēties par savu ķermeni — nav nemitīga sevis mocīšana ar diētām un neskaitāmiem vingrinājumiem. Rūpēties par sevu ķermeni — tas nozīmē, zināt par to visu un gūt prieku par tā stāvokli.
Beidzot šo rakstu, vēlos uzrakstīt vienu atziņu: “Pasaule ir kā spogulis, kurā redzam paši sevi. Kādas domas un emocijas dāvājam sev, tādas pat tās dāvina apkārtējie.” (Luīze Hei)
Arī nākamajā rakstā publicēšu vairākas atziņas, kas būs kā palīgi jūsu laimīgas dzīves veidošanā.
Laimīgu jauno gadu!
Irina JAPIŅA, praktizējoša psiholoģe
.jpg)
