Tas notiek tikai reizi gadā: plašā kultūras nama zāle, kas uzņem vairāk nekā seši simti skatītāju, vārda tiešā nozīmē — plīst pušu. No ģērbtuves un palīgtelpām iznesti visi krēsli, bet biļešu tirdzniecība, kas sākās četras stundas pirms sākuma, tikai daļēji mazināja kaislības rindā pēc kārotās biļetītes. Lai iekarotu savu vietiņu humora un vispārējas jautrības saules gaismā, ierados tieši stundu pirms, un zāle jau bija līdz pusei piepildīta. Ar sarūgtinājumu vēroju, kā pirms pēdējā zvana desmitiem krāslaviešu, kuriem pietrūka biļešu, noskumuši virzījās uz izeju. Sniega trūkums tikai vairoja skumjas par neizdevušos atpūtu…
Skaidrs: runa ir par Jautro un atjautīgo kluba finālspēli, bez tās Krāslavā nav iedomājams Jaunais gads, kā arī bez “Varavīksnes” skolas Ziemassvētku pasakas. Visas biļetes izpirktas! Un žēl, ka tikai vienu reizi gadā. Divas stundas nepārtrauktu smieklu un aplausu pagāja kā viens mirklis. Bez mazākās pauzes vai neveiksmes. Aiz izrādes negantās dinamikas slēpjas pasaulē populārākās spēles organizatoru kolosālākais darbs. Galvenā režisora un vadītāja vārdu nosaucu ne bez lepnuma — Andrejs Jakubovskis, mūsu avīzes nenogurdināmais autors.
Kas mani īpaši pārsteidza? Vecāku, kuri spītīgi nevēlas šķirties no jaunības, komandas brīnišķīgā spēle. Iegaumēt tekstu, sagatavot tērpus, pilnveidot katru mizanscēnu… Bravo, senči, kuri vienreiz un mūžam esat inficēti ar skatuvisko aizraušanos — Jančevski (sestā reize), Grigorjevi (piektā), bet vēl Kanceviči, Lukaševiči!.. Kā skaistuma konkursā — studentu komanda. Tā nav vienkārša — starptautiska (!): “Ezerzemes” lasītājiem labi pazīstamā Nataļja Karnicka, brīnišķīgās balss īpašniece, uz finālspēli dzimtajā pilsētā atlidoja no Anglijas, Ivita Rukmane atbrauca no galvaspilsētas augstskolas, bet viņas māsa Ināra — no tālās Neapoles. Tādi, lūk, tagad laiki! Apskaužu jūs, skaistules — ceļotājas! Manas paaudzes jaunība pagāja aiz dzelzs plīvura.
Bet kā centās skolnieki! Iemaldījās pavisam ne skolnieciski jociņi, bet tas divpadsmitajiem ir pilnīgi piedodami — pieauguši ļaudis. Un vai var būt aizliegtas tēmas cīņā ar vecākiem un pieredzes bagātākiem sāncenšiem?! Skolēnu programmas “nagla” izsauca aplausu jūru. Budulaja atgriešanās — tas ir Andrea Nikolai, itāļa, kurš pirms gada atvadījās no “Varavīksnes” skolas, ierašanās Krāslavā. Mūsu pilsēta tik vienkārši nepalaiž prom, par to es runāju pastāvīgi. Un jau kuro reizi labprāt fotografēju Romas impērijas kolorīto pēcnācēju. Tagad mēs dzīvojam vienā savienībā, ar vienotu valūtu. Naudas lietus pār skatuvi lija vairākas reizes. Par normu jau ir kļuvis, ka skolēnu komandā piedalās arī tehnikuma audzēkņi. Bet studentu komandā pēkšņi iespīdējās ģimnāzijas absolvents Pavels Savickis. Tas gan notika pirmo reizi.
Nenogurdināšu lasītājus ar pirmssvētku izrādes jautrajiem citātiem. Tas ir ne tikai jādzird, bet arī jāredz. Tāpēc fotogrāfijas sniedz nelielu ieskatu grandiozo humora, atjautības un improvizācijas svētku norisē, kurā piedalījās gandrīz pussimts talantīgo aktieru un azartisko spēlētāju. Kas uzvarēja? Visi, bet galvenie uzvarētāji — skatītāji.
Visa mana dzīve ir pagājusi Krāslavā, labi atceros tos laikus, kad pilna zāle — tā bija norma, bet biļetes uz koncertiem nācās iegādāties laicīgi. Piedāvājumi bija ļoti plaši — latviešu estrādes zvaigznes, viesi no tuvām un tālām republikām. Apbrīnojama lieta — padomju laikā mūsu KN mācēja pelnīt naudu, bet pašlaik, tirgus ekonomikas uzplaukumā, kultūras pavards pārvērties par pašvaldības apgādājamo? Manas paaudzes labākajos dzīves gados atpūtas vakari jauniešiem tika organizēti katru nedēļu! Bet tagad? Jūs neticēsiet: regulāras diskotēkas kultūras namā nenotiek, kas jauniešiem brīvdienās liek doties uz kaimiņu pilsētām. Un tad nevajag noliegt situāciju, kad mūsu līgavas kāzas svin Daugavpilī, Rēzeknē vai Preiļos. No Krāslavas jau tāpat masveidīgi aizbrauc jaunieši, kā arī cilvēki pašos spēka gados. Aizvainoti par kultūras nevērību ir arī trīsdesmitgadīgie, un ne tikai. Ir aizmirsta brīnišķīga tradīcija vadīt pasākumus tiem, kam jau ir pāri 30. Žēl, ka ir beigušies šoferu atpūtas pasākumi ar groziņiem. Viņiem klāt tagad varētu pievienot savairojušos fotogrāfu, video operatoru, mākslinieku, amatnieku, karaoke cienītāju armiju, tikai nav neviena, kas uzsauktu, lai dzīvās mūzikas pavadībā saaicinātu vienādi domājošos. Ja četrdesmit un piecdesmit gadīgie ar skaudību noraugās uz pensionāru pašorganizētajām ballēm, tad tomēr kaut kas mūsu kultūras industrijā nav kartībā. Senjori — mūsu pilsētas visaktīvākie ballīšu apmeklētāji — skan jautri un atjautīgi. Un vai man nav taisnība?
Ir arī labi jaunumi: aizejošā gada pēdējās dienās un 1. janvarī kultūras nams sāka strādāt sengaidītajā režīmā. Tā tik turēt! Panāksim un apsteigsim senjorus izklaides pasākumu organizēšanas aktivitātes jomā! Krāslava sen jau ir noilgojusies pēc pilnas zāles skatītāju, pēc valšiem un tango ne tikai pie Jaungada eglītes.
Jaunais — tas ir sen aizmirsts vecais…
Aleksejs GONČAROVS
.jpg)
