Krāslavu par pilnasinīgu pilsētu patiesībā var saukt tikai kopš pagājušā gada nogales, kad Latgales, Aronsona un Vienības ielu krustojumā līdzās degvielas uzpildes stacijai “Ingrida” sāka darboties pirmais un pagaidām vienīgais luksofors mūsu novada centrā. Kāds varbūt tam nepiekritīs, bet, atsaucoties uz folklorizējošo teicienu — pilsēta bez luksofora nemaz nav pilsēta — man ir taisnība.
Laiks rit uz priekšu, viss mainās, un arī krāslaviešiem nu ir jāpierod pie jaunās situācijas satiksmes uzraudzības jomā. Izrādās, dažiem tas nemaz nav tik vienkārši un uz to mums jau ir norādījuši daži laikraksta lasītāji. Ja autovadītāji par jauno kārtību tikai priecājas, tad gājēji šķendējas un liela daļa atklāti spļauj virsū visādiem tur sarkanajiem un dzeltenajiem optiskās signalizācijas iekārtas signāliem, šķērsojot ielu, kad gribas. Dažreiz arī kā gribas. Varbūt viņi visi ir vājredzīgi? Ja arī tā, tad šim luksoforam ir skaņas signāli, kas būtībā ir paredzēti neredzīgajiem un vājredzīgajiem. Vēl labāk, tas rāda arī laiku, kas atlicis līdz signāla nomaiņai.
Bet vai tad tas ir svarīgi, ja ļoti jāsteidzas? Turklāt tā, ka kaut kāda pusminūte gaidīšanas pie luksofora ir nevis dzīvības vai nāves jautājums, bet gan zelta vērtē! Ai, lai par savu muļķību tie pieaugušie paši atbild ar savu veselību un dzīvību. Bet ko darīt maziem bērniem, kuru mamma vai tētis stiepj pāri ielai pie sarkanās gaismas? Dīvaini, ka pieauguši ļaudis tā arī nav sapratuši, ka ar šādu rīcību viņi paši nolemj savu atvasi nelaimei. Kad mamma un tētis nebūs blakus, bērns rīkosies tā, kā vecāki mācījuši — proti, ja skrējuši pāri ielai pie sarkanās gaismas kopā, tad arī viens viņš šķērsos ielu nepareizi. Un cik tur līdz nelaimei?
Juris ROGA