Ne soli atpakaļ?

Kā Latvijas politiķi cīnās ar pareizticīgo Ziemassvētkiem.

Atkal “pret”

Decembra beigās Saeima kārtējo reizi nepieņēma opozīcijas izvirzīto priekšlikumu par 7. janvāra atzīšanu par oficiālu svētku dienu. Un jāsaka, ka atcēla to jau pirmajā lasījumā. Tas nozīmē, ka lielākā daļa Saeimas pat nesaredz jēgu apspriest līdzīgas idejas. Tas nekas, ka vairāk nekā 300 000 Latvijas iedzīvotāju ir pareizticīgie un vecticībnieki, kas savus Ziemassvētkus svin pēc austrumu stila.

Taisnību sakot, parlamentā balsis dalījās gandrīz uz pusēm. “Par” nobalsoja 43 deputāti, “pret” — 42. Vēl trīs atturējās. Tā ka projekta virzībai līdz izskatīšanai nepietika dažu parlamentāriešu balsu. Lieta tāda, ka kopā ar “Saskaņas centru” par “legāliem” Ziemassvētkiem balsoja arī “Zaļo un zemnieku partija”. Bet valdošās partijas astoņi deputāti vispār nepiedalījās balsošanā. Atbalstīt projektu viņiem neļāva koalīcijas disciplīna, bet viņi lika saprast, ka vispār nav pret izmaiņām.

Iespējamā 7. janvāra atzīšana par oficiālu brīvdienu lielākajā daļā sabiedrības neizsauc nekādas domstarpības. Vēl jo vairāk, ka arī starp latviešiem ir pareizticīgie. Šādu lēmumu atbalsta prezidents Andris Bērziņš, arī citu kristīgo konfesiju līderi. Piemēram, luterāņu arhibīskaps Jānis Vanags pirms Jaunā gada paziņoja, ka pareizticīgo Ziemassvētkiem jākļūst par oficiālu svētku dienu. Tad kas par lietu?

Fakti un demagoģija

“Pret” argumentus var iedalīt politiskajos un ekonomiskajos. Tā “pret” papildus brīvdienām ir daļa darba devēju, kas norāda, ka Latvijā jau tāpat ir diezgan “kalendāra sarkano dienu”. Katras brīvdienas mazina ekonomisko aktivitāti. Finansu ministrija ir aprēķinājusi, ka papildus brīvdiena samazina nodokļu ieguvumus apmēram par 10 milj. latu. Līdz ar to arī racionālie argumenti beidzās un sākās tīrāka politika un demagoģija.

Piemēram, Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (Nacionālā apvienība) apgalvo, ka pareizticīgo Ziemassvētku atzīšana padziļinās sabiedrības šķelšanos. “Pareizticīgo Ziemassvētkus nevajag atzīt par svētku dienu, jo valsts ir atdalīta no baznīcas… Jebkurā gadījumā, ja cilvēks vēlas svinēt Ziemassvētkus, viņam to neviens neaizliedz,” paziņoja “cilvēku tiesību” aizstāve.

Princips — valsts atdalīšanās no baznīcas — bieži vien tiek izmantots kā iemesls tam, lai ignorētu sabiedrības ticīgās daļas viedokli. Mūrnieces kundzes viedoklis izraisa neizpratni: vai tad tiešām pareizticīgo Ziemassvētku svinēšana Latviju pārvērtīs par teokrātisku valsti? Un kā tad ar Ziemassvētkiem un Lieldienām, kas tiek svinēti pēc rietumu stila? Ja arī šie svētki apdraud Latvijas demokrātiju, tad kāpēc Mūrniece nepiedāvā tos atcelt?

Ne mazāk absurdas idejas piedāvā arī Finansu ministrija. Šīs iestādes eksperti dziļdomīgi paziņoja, ka strādniekiem piedāvātas reliģiozās brīvdienas “pārkāpj privātās dzīves tiesības, jo reliģijas pārliecība — tā ir katra cilvēka privāta lieta.”
Finansu ministrija arī uzskata, ka papildus brīvdiena var aizskart neticīgo cilvēku, kuri nesvin Ziemassvētkus, jūtas. Un atkal — austrumu politkorektums un “demokrātija” tiek izmantotas tam, lai ignorētu valsts lielākās daļas iedzīvotāju vajadzības un vēlmes.

“Reliģiozās brīvdienas”

Pagājušajā gadā mainīt doto stāvokli mēģināja Reformu partija. “Reformisti” uzstājās ar kompromisa projektu par “tiesībām uz reliģiozajām brīvdienām”. Priekšlikuma būtība bija tāda, ka katram strādniekam ir tiesības vienu reizi gadā izmantot apmaksātu brīvdienu attiecībā ar savu reliģiozo pārliecību. Konkrētās dienas izvēlei jābūt saskaņotai ar darba devēju jau laicīgi un tai jābūt atrunātai līgumā. Ja strādniekam kaut kādu apstākļu dēļ vajadzēs strādāt savā brīvdienā, tad tā darba algai šajā dienā jābūt divkāršai.

Bija priekšlikums likumā piedāvāt izvēlei šādus reliģisko svētku datumus: 6. janvāris — Zvaigznes diena (Septītās dienas adventistu baznīca), 7. janvāris — Ziemassvētki (Latvijas pareizticīgo baznīca, Latvijas vecticībnieku baznīca), 15. augusts — Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētki (Latvijas katoļu baznīca), Joms — Kipurs vai Desmit nožēlas dienas (Latvijas ebreju apvienība, datums tiek mainīts katru gadu), 31. oktobris — Reformācijas diena (Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca).
Bet nacionāli norūpējusies koalīcijas daļa nobrāķēja arī šo variantu. Argumenti joprojām tie paši: reliģiskās brīvdienas — tas nav politkorekti un ekonomiski izdevīgi. Valdošās partijas vienojās izskatīt šo projektu mazliet vēlāk, bet tas jau gadu atrodas Saeimā, pārklāts ar biezu putekļu kārtu. Ir naivi cerēt, ka tagad, Saeimas un Eiroparlamenta velēšanu gadā, nacionāli noskaņotie pēkšņi pieņems kompromisu jautājumā par “krievu Ziemassvētkiem”.

Vai ir iespējas, ka situācija uzlabosies? Domāju, ka jā. Sabiedrības doma pēdējo gadu laikā ir krasi mainījusies šo svētku labā. Un tikai pavisam neliela daļa politiķu iespītējušies — sak', nekādas pretimnākšanas ārzemniekiem.

Par laimi, tas nekādi netraucē visiem tiem, kuri vēlas, svinēt svētkus privāti. Turklāt daudzi darba devēji ir saprotoši un ļauj saviem darbiniekiem izmantot brīvdienu, lai kopā ar ģimeni apmeklētu baznīcu un nosvinētu svētkus. Bet Rēzeknē pašvaldība jau vairākus gadus šajā dienā organizē brīvdienu municipālās struktūrās (tiesa, vēlāk tās ir jāatstrādā).
Un tomēr — 7. janvāra svētku atzīšana — tas ir principa jautājums, bet valstij — vēl viena brīnišķīga iespēja pierādīt, ka tā 300 000 savus pavalstniekus uzskata par otras šķiras cilvēkiem.

Viktors UDRIŠS