Atgriešanās jaunībā vienmēr ir patīkama, par ko esmu pateicīgs liktenim. Tikai žēl, ka dzīve tik ātri rit uz priekšu: nosirmoja mani deniņi, gadi nav saudzējuši arī manu pirmo publikāciju varoņus — laiku nepiemānīsi. Sen esmu ievērojis: veiksmīgas fotogrāfijas atmiņā paliek tik spēcīgi, ka pat gadu desmiti tās izdzēst nevar.
Tā arī notika ar sausā piena rūpnīcas speciālistes portretu avīzē, kas tika uzņemts tālajā 1978. gadā — efektīvs kadrs! Bet, lūk, nesenajā tikšanās reizē gandrīz neatpazinu Svetlanu Račicku. Viņa pirmā gremdējās patīkamajās atmiņās: “Glabāju arī izgriezumu no avīzes, bet Jūsu dāvināto fotogrāfiju vienmēr nesu līdzi, ejot uz rūpnīcas jubilejām…” Profesionālā intuīcija nepiemānīja arī šoreiz. Kad devos uz uzņēmumu, tad biju ieplānojis vadītāju apsveikt ar kārtējo uzvaru Latvijas piensaimnieku apvienības konkursā, bet izrādījās, ka iemesls ir trīskāršs! Šajās dienās rūpnīcas kolektīvs Račicku sveica personīgajā apaļajā jubilejā, 35 gadu darba jubilejā, kā arī ar piektā nominālā republikas mēroga diploma iegūšanu. Tā lūk! Vienīgā pareizā dzīves ceļa meklējumi — kā likteņa loze. Vienam jau kopš agras jaunības uzsmaida veiksme, bet kādu sagaida fiasko. Ja darbs nav mīlams, tad tas ir ļaunāk par slimību, bet jaunības dienu kļūdu labošanai var tikt ziedoti vairāki gadi, kas cilvēkus arī noved pesimistu, simtlatnieku rindās, bet gadās arī vēl ļaunāk… Taču mūsu skices varonei paveicās. Ar piena sviesta ražošanas meistara diplomu viņai izdevās dabūt norīkojumu darbam uz Krāslavas piena rūpnīcu. Darbību uzsāka kā vienkārša strādniece sviesta ražošanas cehā, pēc pāris gadiem viņai piedāvāja strādāt par meistari, bet pēdējos gados speciāliste ar stāžu ir ražošanas vadītāja. Viņas darba pienākumos ietilpst — viss ražošanas cikls no izejvielas pieņemšanas līdz pat gatavās produkcijas saņemšanai. Sviests un sausais piens ar Krāslavas marku ir ieņēmuši savu komerciālo nišu ne tikai Latvijas, bet arī plašās Eiropas Savienības valstu milzīgajā tirgū.
Akciju sabiedrība “Krāslavas piens” ražo vairākus sviesta veidus, divi no tiem — skābā krējuma un saldā krējuma — divas reizes gadā piedalās republikas līmeņa konkursos. Piensaimnieku valstī gūt uzvaru — tas nav vienkāršs uzdevums, kā arī liela veiksme, bet ražošanas procesa vadītājas kabinets ir izrotāts ar pieciem nomināliem diplomiem un pilnu apbalvojumu komplektu — no zelta līdz sudrabam. Kaimiņos esošajā Daugavpilī liels pieprasījums ir ne tikai pēc Krāslavā audzētiem gurķiem, bet arī pēc firmas “Krāslavas piens” sviesta. Izvēlīgie pircēji teicami atpazīst mūsu produktu arī Rīgā. Pilnīgi pārliecināta par rītdienu, Svetlana mierīgi stāsta par hronisku izdošanos. Viņu, jaunu speciālisti, rūpnīcas kolektīvs uzņēma ļoti draudzīgi, piešķīra viņai dzīvokli. “Krāslava man ir kļuvusi par otru dzimteni, pat vairāk,” viņa atzīstas, “daudz esmu ceļojusi, esmu apmeklējusi ļoti daudzas plašās Padomju Savienības pilsētas, bet, lūk, daiļāku par Krāslavu redzējusi neesmu. Tā priecājos par pilsētas uzplaukumu, kas notiek pēdējo gadu laikā, pat neticu. Atdzimst arī mūsu rūpnīca, kas atbilst Eiropas Savienības prasībām — mūsdienīgas iekārtas cehos, normāli darba apstākļi, no kā arī ir atkarīgi ražotās preces apjomi un kvalitāte. Vairāk nekā sešdesmit darba vietas un stabilas nodokļu iemaksas — tas ir mūsu devums pilsētas ekonomikas attīstībā. Vai var nelepoties ar tik augsti tehnoloģisku uzņēmumu?! Esmu priecīga arī par jauno paaudzi, bet tie ir strādnieki cehos, celtnieki, galvenais inženieris mums ir jauns. Vārdu sakot, sirdī prieks un pilnīga pārliecība par perspektīvu.”
Aleksejs GONČAROVS
.jpg)
