Piedāvātās izvēles nav nejaušības

“Mums ģimenē pietrūka vēl vienas meitenītes…”

Par AFS programmu Svetlana zināja jau sen. Pagājušajā gadā viņa korī dziedāja kopā ar vācieti Mareiku, kura arī uz mūsu pilsētu atbrauca šīs programmas ietvaros. Bet šogad daudzbērnu māmiņa pati personīgi izlēma, ka pie viņiem dzīvos meitene, pārējos ģimenes locekļus, var teikt, stādīja fakta priekšā. Iemesli tam bija vairāki. Šeit kārtējo reizi nostrādāja frāze “Piedāvātās izvēles nav nejaušības!” Svetlana saka, ka tā bija lemts, ka tieši Dorotejai vajadzēja ierasties tieši viņas ģimenē. Tas nozīmē, ka tam bija tā jānotiek: ģimene ko iemācīsies no Vācijas iedzīvotājas, bet viņa savukārt kaut ko iegūs no viņu ģimenes."Es pati skolā apguvu vācu valodu, biju Vācijā, bet man bija pilnīgi citi iespaidi par šo valsti.,” turpina stāstīt Svetlana. “Tagad skatos filmas vācu valodā. Man tā patīk viņu iekārtojums: viss tiek darīts kārtīgi, uzmanīgi. Zolitūdes traģēdija tur nevarētu notikt, jo tur katrs atbild par savu padarīto darbu, un savu darbu veic pamatīgi, pareizi, precīzi un godīgi. Galvenais iemesls, kāpēc mēs nolēmām Doroteju pieņemt savā ģimenē — dot iespēju cilvēkam integrēties citā sabiedrībā, svešā valstī, palīdzēt iepazīt svešu kultūru, iedzīvoties jaunās valodas vidē. Jo mūsu bērni izaugs un, iespējams, arī ceļos pa citām valstīm. Visi bērni skolā apgūst vācu valodu, tāpēc arī nolēmām, ka mums ir vajadzīga tieši vāciete, nevis spāniete, francūziete vai angliete (angļu valoda mums ir labā līmenī, bet vācu vajadzētu pilnveidot). Doroteja atbrauca augusta beigās. Tā sakot, ugunskristības izgāja, kopā ar mums laukos rokot kartupeļus. Tā bija viņas trešā vai ceturtā viesošanās diena Krāslavā. Viņai, protams, tas bija ļoti negaidīti. Viņa pirmo reizi nokļuva īstos laukos — ar govīm, traktoriem, laukiem. Bet bija malacis, kopā ar mums raka kartupeļus vairākas dienas. Vispār AFS programma piedāvā pilnvērtīgu dzīvi citā ģimenē. Bērns atbrauc un veselu gadu neredz savu ģimeni, dzīvo pilnīgi mūsu tradīcijās, mūsu kultūrā, mūsu ģimenes apstākļos. Kad mums deva aizpildīt AFS anketu, tur bija rakstīts: mums ārzemniece nav jāpieņem kā viešņa, bet gan kā ģimenes loceklis, visam jānotiek, ievērojot vienlīdzības principus. Tas nav vienkārši. Jo 16 gadus vecu meiteni taču nav iespējams pārmācīt, tas ir liels bērns, ar savu dzīves pieredzi. Pusaudzim jāpiemīt lielai mērķtiecībai, spēcīgai nervu sistēmai, stiprai motivācijai, lai visu atstātu un atbrauktu uz šejieni. Viņai jābūt tolerantai, iecietīgai, jāmāk sadzīvot sabiedrībā, jāmāk sarunāties, klausīties, saprast. Doroteja ir tieši tāds bērns.”

Kad es atnācu ciemos pie Gorenku ģimenes, Doroteja izgāja, sasveicinājās, nofotografējās un atkal aizgāja uz savu istabu. Uz jautājumu, vai viņa vienmēr tā uzvedas vai arī varbūt kautrējas, Svetlana pastāstīja: “Vācieši pēc savas būtības ir vairāk noslēgti, mierīgi. Tā ir tipiska meitenes pozīcija: pēc skolas atnāk, iet uz savu istabu, pilda mājasdarbus, nodarbojas ar savām lietām. Viņa ļoti daudz mācās. Kad es interesējos, kā pagāja diena skolā, viņa ļoti īsi atbild uz jautājumu un iet uz savu istabu. Vāciešiem galvenais princips — Ordnung (ideāla kartība). Pie mums tādas nav. Dzīvojam nelielā haosā. Dorotejai izveidojās ļoti labs kontakts ar Evitu. Kopš pašas pirmās dienas, kad vēl viena otru vārdiski saprast nevarēja, vienalga atrada iespēju saprasties, kopā aizgāja uz batutu, priecājās. Godīgi sakot, esmu sa- jūsmā par 16 gadīgās jaunietes drosmi un mērķtiecību: veselu gadu prom no ģimenes un mīļās gaisotnes — neparasts izturības pārbaudījums! Doroteja mūsu dzīvē ienesa daudz gaišu krāsu. Piemēram, 6. decembris ir lieli vācu svētki Nikolaustāgs — sākās ar pārsteigumu un smiekliem: visos apavos bija konfektes! Pēc vācu ticējumiem svētais Nikolass naktī no 5. uz 6. decembri visos bērnu apavos, kas ir izlikti aiz durvīm, saliek konfektes”

P.S.
Lūk, ko Svetlana teica šķiroties: “Vēlos izteikt milzīgu pateicību AFS programmas koordinatoram Krāslavā — brīnišķīgai un iejūtīgai “Varavīksnes” skolas skolotājai Jeļenai Kļimovai, 10.a klases audzinātājai Ludmilai Kairānei un visiem Dorotejas klasesbiedriem par uzmanību un mīlestību, Krāslavas mūzikas skolas direktorei Olgai Greckai, bet īpaši Jānim Greckim, jo nav taču viegli viņiem saprasties — šī vārda vistiešākajā nozīmē! Izmantojot iespēju, vēlos vēlreiz uzsvērt, ka bez daudzu cilvēku atbalsta un palīdzības vairākas ieceres tā arī paliktu tikai idejas līmenī. Visbiežāk šie pieticīgie ļaudis arī paliek ēnā. Lūdzu, uzrakstiet par viņiem savos nākamajos numuros, vēl jo vairāk, visi šie cilvēki ir pelnījuši “Gada cilvēka” nosaukumu! Rita Sauleviča — mana kolēģe stomatoloģe. Ja ne viņas atbalsts un lieliskais darbs, es nevarētu uz 1-2 nedēļām braukt uz mācībām. Rita vienmēr bija un ir uzticams drauga plecs.

Brīnišķīgi ģimnāzijas skolotāji — Harijs Misjuns, Ligija Kolosovska — ar neierobe- žotām darba dienām, vienmēr ir gatavi palīdzēt saviem skolēniem. Un vēl viens brīnišķīgs cilvēks, par ko vēlos lasīt, — Aleksejs Gončarovs. Pastāvīgs reportieris, fotogrāfs un vienkārši labs cilvēks. Laikraksta “Ezerzeme” kolektīvu sveicu visos ziemas svētkos! Avīze ir kļuvusi daudz biezāka, interesantāka. Tā tik turpināt! Un galvenais — nekad neaizmirstiet, ka viss piedāvātais nav nejaušība!”

Natālija ZDANOVSKA