13. decembra laikraksta “Ezerzeme” numurā rakstījām par Ezernieku skolotājas Veltas Kalniņas piemiņai veltītu atceres pēcpusdienu “Dejai ir savs stāsts...”, kurā vairāki cilvēki dalījās savās atmiņās par šo gaišo un stipro cilvēku. Dažas no tām atrodamas šajā avīzē un, pateicoties tām, mūsu lasītājiem ir iespēja vēl dziļāk iepazīt Veltas Kalniņas fenomenālo būtību.
Juris ROGA
Ezernieku Tautas nama bijusī vadītāja Ļuba Duncāne: “Man laimējās ar Veltu Kalniņu sadarboties laikā no 1975. līdz 1986. gadam, kad es strādāju vecajā tautas namā un tie bija kultūras uzplaukuma gadi Ezerniekos. Bija liels koris, deju kolektīvi, brau-ca aģitbrigādes, bija populārs vokāli instrumentālais ansamblis, svinējām svētkus, daudz bija pasākumu. Visi, kuri šeit zālē, esam ļoti novecojuši un mainījušies. Sākumā bijām ļoti skaisti, tad skaisti, tagad briesmīgi skaisti — varbūt joks nav īsti vietā, bet laiks taču rit uz priekšu un turpinām dzīvot. Es gribu atzīmēt, ka ļoti liela nozīme bija lielajam atbalstam no sovhoza, no partijas organizācijas, no arodbiedrības. Mums deva transportu, veda visur, kur vajag, dzīvojām draudzīgi un visi pasākumi bija masveidīgi apmeklēti, jo sagatavošanā piedalījās viss ciems. Zālē cilvēki uz priekšu virzījās sāniski un visi bija priecīgi.
Ciema padomēs bija izveidota komisija par padomju tradīcijām. Kad klubā notika šie pasākumi, sevišķi bērnu dzimšanas fakta reģistrācija, kāzas, tad šo pasākumu pērle bija Velta Kalniņa ar saviem dejotājiem. Te sākās brīnumi. Viss sastinga, Velta atveda savu kolektīvu, kurā viss bija perfekts, katrs solis, katrs vārds noslīpēts, kostīmi izlaizīti un gribēdams neatradīsi pie kā piekasīties. Viss tik skaisti, kulturāli, pacilāti. Tas nebija slikts laiks, un ļoti daudzi bērni, pabeidzot skolu palika sovhozā, ja brauca mācīties, tad atgriezās un tautas namu apmeklēja jau pieauguši dejotāji, Veltas skolnieki, kuri ne tikai dejoja, bet palūgsi runāt - runāja, palūgsi dziedāt — dziedāja. Tas bija ļoti, ļoti aktīvs laiks un visos pasākumos Velta ieguldīja dvēseli. Nebija pasākumu ķeksītim, cilvēki tos ilgi atcerējās.
Šodien jaunatne lielākoties dodas pasaulē, man pašai divi bērni ir tālu pasaulē un palicis kaut kā neomulīgi dzīvot — nav vairs Latvijā mūsu bērnu, mazbērnu. Bet viņi aizbrauca un es, kā māte un vecmāte, esmu pateicīga Veltai Kalniņai, ka viņi daudz ko paņēmuši sev no šīs sievietes — izturību, darba mīlestību, iznesību... Viņas skolēni nes dzīvē kaut kur tālu pasaulē viņas dzīves vērtības. Arī es daudz ko mācījos no šī cilvēka.
Varbūt mums vajag reizēm aizdomāties par tiem, kas ir blakus tuvi un pazīstami. Kad viņi dzīvi, mēs viņus nepamanām, bet vajag pievērst savu uzmanību viņiem vēl dzīviem esot. Kaut piezvanīt, kaut pateikt labu vārdu, lai vecumdienas nebūtu tik skumīgas.
Tā ir liela, liela laime, ka cilvēku tik ilgi un labi atceras. Tā ir milzīga laime!”
.jpg)
