Kā jūs domājat, vai gadās tā: satiecies ar zobārstu un noskaņojums uzlabojas? Esmu pārliecināta, ka tagad visi izbrīnījās un noliedzoši pamāja ar galvu. Bet man tā bija! Pavisam nesen. Kā jau biju solījusi, nolēmu uzrakstīt par ģimeni, kurā dzīvo mūsu viešņa Doroteja no Vācijas. Sazvanījos ar stomatoloģi Svetlanu Gorenko un tiku uzaicināta ciemos. Nu, sākšu ar to, ka noskaņojums kļuva gaišāks jau tad, kad piebraucu pie Gorenko ģimenes mājas. Liela, skaista māja, izpušķota ar lampiņu virtenēm, bet pagalmā spīd un laistās egle. Ko lai tur raksta, gan jau jūs noteikti paši pievērsāt uzmanību šim skaistumam, ja gadījās Krāslavā iebraukt no Daugavpils puses.
Uz sliekšņa mani sagaidīja Svetlana — ļoti laipns, draudzīgs un gaišs cilvēks. Kā arī visa viņas ģimene kopā. Nemaz nešaubos, ka vācietei Dorotejai ļoti paveicās ar jaunajiem vecākiem, brāļiem un māsu.
Raksta nosaukumu piedāvāja Svetlana pati, uzsverot, ka šī frāze ir arī viņas dzīves devīze. Nu, bet visu pēc kārtas. Vēlētos rakstu par šo brīnišķīgo ģimeni sadalīt trijās daļās.
Svetlana un Igors
Uz Krāslavu jaunā ģimene atbrauca pirms 11 gadiem, kad viņu vecākajam dēlam Artūram bija jāsāk skolas gaitas. Līdz šim viņi dzīvoja Robežniekos, Svetlana dziedāja vietējā kolektīvā “Viktorija” un jau divus gadus braukāja uz Krāslavu strādāt. Kad sāka klīst baumas par to, ka skola Robežniekos tiks slēgta, Svetlana un Igors ilgi nedomāja: paņēma bērnus un atbrauca uz Krāslavu. Tajā brīdī viņiem bija trīs dēli, bet drīz vien piedzima arī ilgi gaidītā meitiņa. Vecākais dēls sāka iet pirmajā klasē, bet Svetlana turpināja strādāt par stomatoloģi. Pēc dažiem gadiem muzikālā izglītība lika par sevi manīt, un dziedātāja turpināja savu iemīļoto nodarbošanos ansamblī “Noktirne” un korī “Nova”. Kā saka pati Svetlana: “Dziedāšana — tā ir enerģijas maiņa, iekšējā vibrācija. Atveras visas čakras, un viss sliktais pazūd. Nevaru savu dzīvi iedomāties bez dziedāšanas.” Nākamajā gadā Svetlana svinēs jubileju — 20 gadi stomatologa praksē. Pirms pieciem gadiem sieviete nolēma apgūt vēl vienu specialitāti, uz ko viņa ļoti ilgi gāja, apgūstot visas nianses. Un, lūk, pagājušajā gadā beidzot nokārtoja eksāmenu un tagad var strādāt par homeopātu. Lūk, ko stāsta pati Svetlana: “Daudz esmu braukājusi pa citām valstīm, semināri tika organizēti visā pasaulē. Satiku ļoti daudz gudru cilvēku, kuri man deva impulsu, lai es spētu attīstīties tālāk. Ir tāds vācietis — doktors Herberts Pfaifers, primaristikas pamatlicējs, kurš lasa lekcijas par bērniem, viņu attīstību un audzināšanu. Visas viņa metodes es izmēģinu uz saviem bērniem, tāpēc grūti pateikt, kas no viņiem sanāks (smejas).”
Igoram, Svetlanas vīram, ļoti patīk sports. Katru nedēļu viņš brauc uz Daugavpili, lai komandā paspēlētu futbolu. Televīzijā skatās visus sporta raidījumus: basketbolu, hokeju, futbolu. Vēl interesē politika. Paskatoties un noklausoties visus jaunumus, par to informē Svetlanu, jo viņai pašai tam laika nepietiek. No rīta līdz pusdienām viņa ir darbā, bet kad atbrauc uz mājām, tad viņai vajag sagatavot pusdienas visai lielajai saimei, kurā tagad ir pieci bērni. “Ļoti daudz laika aizņem bērnu izvadāšana pa treniņiem, skolām,” stāsta ģimenes pavarda sargātāja. “Labi, ka pilsētiņa ir maza. Uz skolu no rīta aizvedu visus ar mašīnu, bet pēc stundām uz mājām katrs nāk pats. Vispār pēc 4 gadu mācībām Maskavā manī notika attālumu pārvērtēšana. Ja Maskavā saka “netālu no metro”, tad tas nozīmē, ka līdz metro no tās vietas būs apmēram tik, cik pie mums no Piļukalna līdz centram. Pēc Krievijas galvaspilsētas mūsu Rīga šķiet neliela, mierīga un ļoti eiropeiska, un ko lai saka par Krāslavu — tā ir maziņa, mājīga un pēc metropoles apmeklējuma kļuva vēl vairāk mīļa, bet galvenais — vienmēr ir vieta, kur nolikt mašīnu, un nav sastrēgumu uz ceļiem!”
Bērni
Gorenku ģimenē ir četri bērni, interesanti, ka starp katriem diviem ir trīs gadu atšķirība (lūk, tā ir ārstu precizitāte!)
Vecākajam dēlam Artūram 17 gadi, viņš mācās ģimnāzijas 11.klasē. Nodarbojas ar basketbolu, veiksmīgi apgūst angļu un zviedru valodu. Manas vizītes laikā, pareizāk sakot, jau vizītes noslēgumā, Artūrs tikko pārnāca no konsultācijām ķīmijā un nāca uz virtuvi iestiprināties, šeit arī sagaidīja mana fotoaparāta zibspuldzi.
Vidējais brālis — Edvīns, viņam ir 14 gadi. Viņš ir daudz mierīgāks, mājas bērns. Mācās mūzikas skolā, kur apgūst klavierspēli. Agrāk apmeklēja nodarbības šaušanā, tagad sāka apmeklēt jogu kopā ar māmiņu un jauno māsiņu Doroteju. Edvīns — filozofs, viņam par visu ir savs viedoklis. Jaunākais dēls — 11 gadus vecais Raimonds. Tāpat kā Artūrs, viņš nodarbojas ar basketbolu. Tas tiešām ir viņa hobijs, viņa aizraušanās. Raimonds brauc uz visām sacensībām, praktiski nevienas brīvdienas viņa nav mājās, viņš nodarbojas ar basketbolu.
Nu bet jaunākais bērns šajā brīnišķīgajā ģimenē — astoņgadīgā Evita. “Evita — mana labākā kopija,” stāsta mīlošā māmiņa. “Viņai patīk dejot, dziedāt, uzstāties: piedalīties visur, kur tik var. Lūk, šodien viņa dziedāja baznīcā mūzikas skolas kora sastāvā un ansambļa “Krāslaviņa” sastāvā. Vēl viņa nodarbojas ar mūziku un ļoti cer, ka viņai tiks nopirkta vijole.”
“Mums ir ļoti daudz interešu. Bērniem ir paveicies, ka viņiem ir tādi, mazliet traki vecāki,” smejas Svetlana. “Mums ar Evitu ir mērķis — apmeklēt Barselonu, tāpēc tagad jo īpašu uzmanību veltām spāņu valodas apgūšanai. Tas nebūs viņas pirmais ceļojums ārpus Latvijas robežām. Grieķijā ir homeopātiskā akadēmija, kur katru gadu notiek divu nedēļu garas meistarklases, un, lūk, jau divus gadus pēc kārtas jaunākie bērni brauc kopā ar mani. Tas pat nav Grieķijas centrā, tas ir ārpusē — Egejas jūrā, mēs tur divas nedēļas dzīvojam uz Alonisas salas — neaizmirstami iespaidi. Mēģinājām apgūt grieķu valodu, bet tam nepietiek laika, un arī valoda nav no vienkāršajām.” Viena no galvenajām prioritātēm Gorenku ģimenē ir valodas. Svetlana atzīstas, ka jau kopš pirmās klases bērniem ir teikusi: jums var būt mazliet zemākas atzīmes matemātikā, sportā, citos priekšmetos, bet valodām — angļu, latviešu, krievu, vācu — jābūt augstākajā līmenī (kaut arī Igors tam ne vienmēr piekrīt)! Uz manu jautājumu, kādā valodā ģimene sarunājas mājās, Svetlana atbild: “Visās — latviešu, krievu, vācu, angļu un pat spāņu — katru vakaru savādāk. Atceros, kā manos skolas laikos mēs lasījām par Ļeņinu, kur ģimenē katru vakaru tika runāts kādā citā valodā, un es tad sapņoju — kad man kādreiz būs ģimene, tad arī man tā būs. Kad mēs ar ģimeni braucam uz kādu citu valsti, tad bērniem grāmatas pērkam attiecīgās valsts valodā, un jau pa ceļam sākam apgūt alfabētu, ciparus, plašāk pielietojamās frāzes. Mans hobijs — iegādāties vārdnīcas. Man viņu jau ir ļoti daudz, bet pagaidām ļoti reti izmantojam. Bet ir likums: ja jau grāmata ir nopirkta, tad kāds noteikti tajā kādreiz ielūkosies.
(Nobeigums avīzes nākamajā numurā)
Natālija ZDANOVSKA
.jpg)
